Līvija Akurātere: Mans brālis, māsa – teātra kritiķis
Līvijas Akurāteres raksts "Mans brālis, māsa – teātra kritiķis” almanahā "Teātris un Dzīve"
Līvijas Akurāteres raksts „Mans brālis, māsa – teātra kritiķis” tapis pirms gandrīz trīsdesmit gadiem (publicēts almanahā „Teātris un Dzīve”, Nr.31), bet nekas no tur teiktā nav mainījies. Pieminot mūžībā aizgājušo daudzu grāmatu autori, kritiķi un vairāku paaudžu teātra studentu skolotāju Līviju Akurāteri, atgādinām sev un citiem to, kas pašai Līvijai šķitis būtisks.
Ieteikt
GitaVGM
Spārnoti vārdi: “Tajā tālajā dienā, kad katrs sabiedrības loceklis sapratīs, ka cilvēka vērtība un tātad arī cieņa nav atkarīga no dabasmātes piešķirtajām balvām vai profesijas prestiža, bet gan no GODĪGUMA, ar kādu viņš meklē sevis izpausmi pasaules apritē…”
Do
Gudrību, ja arī gribētu, nespējam apšaubīt, pūlamies apgāzt kalnus, lūkojamies pēc prestižiem sēdekļiem, dalām sabiedrību kastās un kārtas…Viss kā pie cilvēkiem.
Sirdsgudrība un Gods dažkārt tiek taksēti kā mazākvērta prece vai no vērtībām pārvēršas par izstrādājumiem. Visādi jau pa laikam izrunājamies, tai skaitā daudzinām, ka labs cilvēks neesot profesija.
Par Līviju Akurāteri nemaz “nepavelkas” teikt: viņa bija. Teātra zinātniece daudzu sirdīs paliks kā cienījams, Sirsnības, Izpalīdzības, Nesavtības TĒLS, daudzu topošo teātra cilvēku audzinātāja un Teātra vēstures kopēja. Izteikti latviska.
Dod, Dievs, vieglu dusēšanu,
Aiz saulītes aizejot;
Ļaudīm mīļu dzīvošanu,
Šo zemīti staigājot.