Gunta Sloga

Žurnāliste, LU HZF Baltu filoloģijas teātra zinātnes MSP absolvente

Gandrīz Žurka

Tikai uz vientuļas salas dzīvojošs Latvijas piederīgais, visdrīzākais, nav neko dzirdējis par Valsts simtgades svinībām. Tās nav varējusi nepamanīt arī mūsu valsts dibināšanas šūpulī – Nacionālajā teātrī – dzīvojošā Žurka, kas tieši Teātra dienā nāca klajā ar savu jaunāko skatījumu uz pēdējā gada notikumiem. Uzveduma “Ideālā Žurka” veidotāji, dzenot jokus simtgades kontekstā, meklē atbildi uz jautājumu, kādai būtu jābūt šodienas Latvijai. Tiesa, jau prologā tiek secināts, ka uz vietas ideālo Latviju nav iespējams izveidot. Tāpēc tiek izlemts pārcelties uz Roņu salu, par kuras zaudējumu latvietis ne reizi vien skumji nogrozījis galvu un teju katram satiktajam igaunim atgādina šo vēsturisko netaisnību.

Šī gada uzveduma radīšana uzticēta teātra nosacīti jaunās paaudzes aktieriem, arī režiju apguvušajiem – Jānim Vimbam, Arturam Krūzkopam un Kasparam Zvīgulim. Scenārija rakstīšanā viņiem nākusi talkā viena no spilgtākajām šīs paaudzes dramaturģēm Rasa Bagavičute-Pēce, kā arī Anete Konste. Pēdējā jokošanas māku un kritisku attieksmi pret norisēm Latvijā slīpējusi radošajā apvienībā Texxxti, piedalās arī stāvizrādēs.

Izrādes galvenie varoņi, kuri vairs nespēj saskatīt jēgu dzīvei šodienas Latvijā, ir latviešu pasakas trīs tēvadēli, kas nepavisam neatbilst klasiskajam stereotipam par šiem tēliem. Vecākais dēls ir sieviete, bet vidējais – lietuvietis. Iespējams, tā ir izrādes autoru ironija par šodienas Latvijā nebeidzamajām diskusijām, kas tad ir “īstā ģimene” un “īstais latvietis”. Kaut arī tāli no pasakas tēliem, tomēr arī šie tēvadēli meklē laimi.

Savu paralēlo, no šo trīs latviešu problēmām nošķirto dzīvi vada arī divi žurkulēni – pelēkos uzvalkos un peles maskās tērpti trausla auguma vīrieši. Viņiem ir savi prieki un bēdas, ko tie pārdzīvo, lielākoties klusējot vai pīkstot “savā” valodā, bet, līdzīgi kā Latvijā mītošās minoritātes, kaut arī cieši saistīti, dzīvo citu nepamanītu un nesadzirdētu dzīvi. Vēl viens izrādes saistelements ir videoreklāmas, kurās trīs cietumnieku drēbēs tērpti vīri Nils, Andris un Māris reklamē dažādas ideālās Latvijas norises un notikumus, piemēram, ātros kredītus un praidu, būtībā radot izrādē papildu plānu ironijai par šī brīža norisēm.

Tiek jokots par e-veselību, Rīgas tramvajiem, māju – kuģi, Saeimas deputāti Ingūnu Sudrabu, Stambulas konvenciju, #metoo kustību un daudziem citiem notikumiem. Viena no veiksmīgākajām ir etīde ar čekas maisiem, vismaz pirmizrādē visizstrādātākā bija epizode Roņu salas cietumā, kurā nonācis maksātnespējas administrators Māris, kā arī Rīgas saimnieki Nils un Andris.

Izrādes veidotāji arī nevairās no ciniskiem jokiem, kas jūtīgākam skatītājam varētu raisīt jautājumus. Tā, piemēram, tēvadēli kādā brīdi izlemj iebalzamēt bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, nenoliedzami spilgtāko sava laika politiķi, kādai līdzinieka nav. Šī vienlaikus ir ironija par vidējā latvieša sapni atrast “īsto” līderi, kas atnāks un visu sakārtos. “Ideālajai Žurkai” arī nav paslīdējusi garām komponista Imanta Kalniņa prokrieviskā nostāja, kurš nu ir draugos ar krievvalodīgo politiķi Tatjanu Ždanoku.

Izrādes radošajai komandai neviļus uz skatuves izdodas atveidot arī šodienas sabiedrībai raksturīgo dzīvi savos “burbuļos”. Tas, no vienas puses, ir uzteicami, taču, no otras puses, raisa jautājumu, vai visi izrādē ietvertie kodi būs uztverami plašai auditorijai. Šo rindu autorei izrādē gadījās sēdēt blakus vienai no Nacionālā teātra aktieru vecākās paaudzes ikonām. Kungs, kurš acīmredzami nav sociālo tīklu lietotājs, neuztvēra ne joku ar “ģemperiem” (šāds kādā veikalā nofotografēts uzraksts nesen kļuva par iemeslu neskaitāmām interneta memēm), ne zināja, kas ir bērnu kulta rotaļlieta grozāmgrābslis, ar kura palīdzību trīs tēvadēli pārvietojās uz Roņu salu.

Žurka, kas savulaik sākusies ar aktrises Svetlanas Bless un viņas drauga Circeņa Jāņa Skaņa jokiem, daudzu gadu laikā piedzīvojusi kāpumus un kritumus. Ir bijuši gadi, kad tā nav pārsniegusi vienkārša, pat bezgaumīga “kapustņika” līmeni, un ir bijušas reizes, kad tā izcēlusies ar asprātīgiem un pamatīgiem uzvedumiem. Tas lielā mērā bijis saistīts ar dažādajiem un atšķirīgajiem uzveduma veidotājiem. “Ideālā Žurka” ir šodienas trīsdesmitgadnieku skatījums uz Latviju. Teksti ir asprātīgi, režisori un scenāristi strādājuši ne pa jokam, viņiem krietni faktu atlasē palīdzējis arī radio žurnālists Lauris Zvejnieks.

Rodas sajūta, ka komanda ir pārcentusies. “Žurkas žanrs” ir ļoti sarežģīts – tam jābūt gan ciniskam, asprātīgam un gudram, gan arī pavisam vienkāršam un spējīgam uzrunāt skatītāju ar mazākām prasībām pret mākslu, satīru un izpratni par norisēm valstī. Šī gada veidotājiem pirmā ir pārpārēm, bet pieklibo ar otro. Iespējams, viņi pārāk nopietni aizrāvušies ar ideālā meklējumiem.

Otrais cēliens, šķiet, neslimo ar šo ambīciju un ir zaudējis pirmā stīvumu. Uz skatuves ir pamatīgs pašu aktieru spēlēts orķestris, iespēja izdziedāties un izdejoties ir visjaunākajiem teātra aktieriem. Gluži kā svētkos – pēc svinīgās daļas nu ir sākusies īstā ballīte. Te vairs nav svarīgas pareizās notis vai īstās dziesmas, galvenais ir kopā būšanas prieks, meitenes beidzot var novilkt augstpapēdenes, un puikas, kas neko nesaprot no bungām, tās kārtīgi izdauzīt. Te nav simtgades vai Latvijas kanona dziesmu, te ir dziesmas, kas vienkārši patīk, sākot no Dona “Pa ceļam” līdz aktieru kora izpildītajām “Apvedceļa” “Zemenēm”. Nacionālā teātra aktieri arī atgādina, ka Latvijai ir ne tikai divi “labie” kaimiņi – “Prāta vētras” hits “Lidmašīnas” skan lietuviešu, igauņu, baltkrievu un krievu valodā. Par kulmināciju kļūst grupas “Līvi” dziesma “Ozols”. Tieši tādai būtu jābūt līksmai simtgades ballītei.

To, ka stāvam tālu no ideālā, savulaik uzsvēruši jau grieķu filozofi, tādēļ arī šajā stāstā nav iespējams atrast ne ideālu Žurku, ne ideālu Latviju. Taču par spīti nepilnībām izrādes veidotājiem izdevies iekodēt vēstījumu, kādu nav spējis pat dažs labs oficiālais simtgades pasākums – esam tādi, kādi esam, bet no visas sirds kopā, Latvijā. Gandrīz ideāli.