Laimīgo beigu nebūs
Desmit dienas slēpies no medijiem, šīs nedēļas sākumā sabiedrībai atkal parādījās kaimiņvalsts prezidents Vladimirs Putins. Kaut arī viņš pielika punktu neskaitāmajām spekulācijām un sazvērestību teoriju lavīnai, mediji netika ne par sprīdi tuvāk patiesībai un V. Putina prombūtne vismaz pagaidām paliek mīkla.
Šis atgadījums ne tikai demonstrēja Kremļa spējas rūpīgi glabāt savus noslēpumus, bet arī lika uzdot jautājumu, vai dzīve multimediju un sociālo tīklu laikmetā bez zibensātras informācijas novadīšanas spēj indivīdam sniegt arī pietiekami dziļu un analītisku ainu par pasaulē notiekošo. Par to, ka šī aina nav pietiekami plaša, mudina domāt divi neatkarīgā teātra Dirty Deal Teatro (DDT) projekti – izrāde “Zudusī Antarktīda” un ikmēneša teātra tekstu lasījumi “Kara piezīmes”. Pēdējā ir DDT un fonda Dots kopīgs projekts, kura ietvaros katru mēnesi kāds teātra pieaicināts dramaturgs un režisors sagatavo lugas lasījumu vai daļēju iestudējumu, kam seko sabiedrībā pazīstamu personu diskusija par šī brīža ārpolitikas karstajiem tematiem politologa un pasākumu vadītāja Mārtiņa Dauguļa vadībā. Ņemot vērā īso sagatavošanās posmu katrai no “Kara piezīmju” izrādēm, ir apgrūtinoši runāt par to māksliniecisko kvalitāti, taču par to sabiedriski politisko nozīmi – gan.
Pirmajā brīdī arī varētu šķist, ka “Zudusī Antarktīda” un “Kara piezīmes” ir pavisam atšķirīgi projekti – pirmais runā par aizvien postošākajām globālās sasilšanas sekām, otrs – par karu Ukrainā un mūsu attieksmi pret to. Taču abiem ir kas kopīgs – tie ir tik bieži bijuši mediju vēstījumos, ka vairums to patērētāju, noguruši no pārsātinājuma, labākajā gadījumā iztiek vien ar virsrakstiem. DDT ar abu projektu palīdzību mēģina “piespiest” skatītāju – mediju lietotāju – vismaz uz stundu iedziļināties vienā konkrētā jautājumā un detalizētā problēmā, vismaz stundu “nečekot” Tviteri, e-pastu un Delfus.
Neredzamās kaujas
Par to, cik pavirša kļuvusi mediju lietošana, šo rindu autore pārliecinās vienā no “Kara piezīmju” vakariem, kad dramaturgs Jānis Balodis stāsta par savu braucienu pie Ukrainā strādājošā tēva. Ceļojums notiek februāra vidū, kad mediji nepārtraukti skandē par sīvajām separātistu un Ukrainas spēku kaujām pie Debaļcevas. Tās nenovēršami piesaista arī J. Baloža uzmanību, taču viņš iet tālāk par paviršajām mediju ziņām, kurās tiek atstāstīta viena un tā pati fabula – smagas kaujas par stratēģiski svarīgu pilsētu.
Tumšajā DDT telpā, kur vienīgais vērā ņemamais scenogrāfijas elements ir ekrāns, tiek demonstrēta karte, uz kuras redzams abu pušu spēku izvietojums. Ukraiņu vienības apzīmētas ar ziliem, separātistu – ar sarkaniem simboliem. Skatītājam ir dota iespēja redzēt, kā dienu no dienas mainās situācija, kļūdama aizvien skaudrāka pie Debaļcevas izvietotajiem Ukrainas karavīriem. Ar katru dienu zilos trīsstūrīšus aizvien ciešākā aplī noslēdz un spiež aizvien dziļāk koši sarkanā separātistu cilpa. Attēlus pavada skaudrais J. Baloža teksts par ukraiņu spēku atkāpšanos, kas, tiem laužoties ārā no aplenkuma, simtiem karavīru nes nāvi. Neiztiek bez detaļām par kareivjiem, kurus saplosa artilērijas šāviņi, un ievainotajiem, kurus bēgošie biedri spiesti pamest kaujas laukā. Tas ir brīdis, kad skatītāja apziņā Debaļceva no abstrakta ziņu virsraksta pārtop pavisam konkrētā skarbā ilustrācijā kara postam, ko piedzīvo Ukraina.
Šis ir J. Baloža kopdarbs ar režisoru Valteru Sīli – abu tandēmā jau tapusi virkne citu politiskā un dokumentālā teātra iestudējumu (“Visi mani prezidenti”, “Nacionālais attīstības plāns” un “Mārupīte”). Viņu kopdarbiem piemīt spēja apvienot pavisam konkrētas detaļas ar abstrakto un iracionālo, nopietno ar komisko, nesniegt skatītājam visas atbildes uzreiz. Tā sākumā nav saprotams, vai J. Balodis tiešām stāsta pats par sevi vai par kāda izdomāta varoņa braucienu uz Ukrainu. Skaidrība arī nerodas, kad audioierakstā tiek atskaņots varoņa dialogs ar tēvu pie vakariņu galda ar dažādiem sadzīviskiem trokšņiem fonā. Rodas jautājums, kas ir šis vīrs, kurš tik viegli spriež par Ukrainas armijas kaujas (ne)spējām, ko viņš vispār dara šajā valstī. Skaidrību ievieš pēc brīža demonstrēts videoieraksts, kurā tiek rādīti kadri no pērnajiem Ziemassvētkiem, kad frontē esošo ukraiņu karavīru bērniem LR Aizsardzības ministrijas pārstāvji izdala Latvijas iedzīvotāju saziedotās dāvanas. Dāvanu ziedošanu komentē latviešu virsnieks Zigmunds Balodis. Izrādās, J. Baloža tēvs ir Aizsardzības ministrijas militārais atašejs Ukrainā. Šoreiz J. Baloža galvenais dokumentālais avots nav bijis tālu jāmeklē, tas atrodas paša ģimenē. Karš Ukrainā atkal un atkal demonstrē, ka nav iespējams no tā norobežoties un vairāk vai mazāk pastarpināti tajā iesaistīti daudzi.
Tāpat J. Balodis un V. Sīlis mudina atcerēties kādu citu patiesību – nevienā karā nav tikai melnās un baltās krāsas. Skatītājiem tiek demonstrēts kāds video, kurā redzama savulaik elitāra ukraiņu specvienība, kas kļuvusi demoralizēta un vēršas pret iedzīvotājiem. Kaut arī Z. Balodis kādā sarunas brīdī aicina dēlu neaizmirst, kāda ir Ukrainas kara īstā jēga, izrāde nevilšus arī demonstrē kādu citu kara universālo patiesību – polarizācija, melnbalta domāšana un idejiskā zombēšana notiek visās “frontes pusēs”, atsājot pavisam mazu vietu iejūtībai un cilvēcībai.
Tas jaušams ne tikai Ukrainas kara sakarā. Arī citos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos aizvien mazāka nozīmē ir niansēm vai pieņēmumam, ka otrai pusei arī var būt daļa taisnības un paša viedokli arī var apšaubīt. Kaut arī sociālie mediji devuši milzu ieguldījumu publiskajās diskusijās un informācijas apritē, tie arī radījuši spēcīgu platformu “citādi domājošo” apkarošanai.
Karš mūsu galvās
Ja J. Balodis un V. Sīlis pievērsušies jau iecienītajam dokumentālajam teātrim, tad dramaturgs Matīss Gricmanis un režisors Dāvis Auškāps “Kara piezīmju” ciklā mēģina izprast to, kādi kari notiek mūsu prātos. Izrāde sākas ar rīta ainu, kad viens no varoņiem – Āra Matesoviča spēlētais Ārons – atmostas kādā viņam nezināmā telpā. Izrādās, viņš nakšņojis pie sava bērnības drauga – Artūra Putniņa atveidotā Leonarda, abi sen nav redzējušies un iepriekšējā vakarā satikušies kādā krodziņā, kur pamatīgi niekojušies ar alkoholu.
Tagad atkal nonākuši identiskā situācijā kā bērnībā – Leonards izmanto savu varu un pārākumu pār Āronu. Pēdējais jau kopš zēna gadiem bijis iebiedējams un pakļaujams, un nu situācija atkārtojas. Ārons ir nonācis Leonoarda gūstā un tūlīt kļūs par terorista-pašnāvnieka izplānota nozieguma līdzdalībnieku, samaksājot par senā bērnības drauga neprātīgajām idejām ar savu dzīvību. Tiesa, risinājums nāk pavisam negaidīts. Izrādās, tāpat kā tas bija bērnībā, arī šis ir tikai ļauns Leonarda jociņš, viņš nav nekāds terorists-pašnāvnieks, tikai internetā pirotehniku tirgojošs vienpatis. Savukārt Ārons, tāpat kā bērnībā, spēj tikai padoties dominējošam spēkam, nemaz tam nemēģinot pretoties.
M. Gricmanis un D. Auškāps vedina domāt par vēl kādu šobrīd aktuālu tēmu Latvijas sabiedrībā – psiholoģisko karu. Krievijai nemaz nav vajadzības izteikt reālus draudus, latviešu kolektīvā atmiņa (okupācija) un Ukrainā notiekošais mudina lielu daļu sabiedrības padevīgi pieņemt šos potenciālos draudus kā pavisam nenovēršamus. Līdzīgi, kā tas ir Ārona gadījumā, vieglāk ir samierināties un nemaz nepretoties Leonarda agresijas izpausmēm, pat ja tās ir absurdas un nereālas.
Izrādes autori arī eksperimentē ar skatītāja noskaņojumu. Tās vidū skatītājiem tiek lūgts ar savu balsojumu izvēlēties – uzzināt, kā izrāde beigsies, vai noklausīties dramaturga sarakstītu apcerējumu par šī brīža situāciju Ukrainā. Nomācošs vairākums tomēr vēlas zināt, vai tiešām Leonards uzspridzināsies kopā ar visu savu pirotehniku un Āronu. Arī šo rindu autore nobalso par lugas turpinājumu, jo karš Ukrainā taču nekur neaizbēgs (izrādes autori gan izjoko skatītājus, jo lugas lasījuma finālā tiem ir jānoklausās arī solītais dramaturga apcerējums).
Krabju uzbrukums
Ja karš Ukrainā jau kļuvis par ikdienu kaut vai ziņu portālu virsrakstu formā, tad DDT pievēršanās globālās sasilšanas radīto seku posta tēmai, šķiet, atrodas tālu no Latvijas ikdienas. “Zudušās Antarktīdas” režisors ir V. Sīlis, un amerikāņu biologa Džeimsa Maklintoka dokumentālo stāstu par ekspedīcijām uz šo Zemes malu teātra vajadzībām piemērojis J. Balodis.
Monoizrādes galvenais varonis ir pats Džeims Maklintoks, kuru tēlo aktieris Toms Liepājnieks. Līdzīgi, kā tas ir “Nacionālā attīstības plāna” gadījumā, šī ir viena aktiera spēlēta izrāde-lekcija. Par izrādes centrālo elementu kļūst kaudzīte ar skiču blokiem un burtnīcām, kas pilni ar zīmējumiem. Tajos attēloti gan paši pētnieki un viņu polārstacija, gan pētītie gliemji, krabji, jūras tauriņi, pingvīni un citi radījumi, kurus T. Liepājnieka varonis projicē uz sev aizmugurē novietota ekrāna.
Tas ir pētnieka stāsts – pierādījums globālās sasilšanas sekām. Ar dažādu skatītājam grūti izsekojamu formulu palīdzību Maklintoks pierāda okeānu ūdens skābuma līmeņa palielināšanos un tāpat aši uzskaita citus daudz redzamākus pierādījumus. Tiesa, ne visos brīžos T. Liepājnieka tēlotajam zinātniekam izdodas pilnībā noturēt skatītāja interesi un uzmanību “ekoloģijas problēmām”. Tomēr izvēlētā forma – jau minētie zīmējumi (scenogrāfe Ieva Kauliņa) un muzikālie “trokšņi” (komponists Edgars Raginskis), plus T. Liepājnieka spēja tieši uzrunāt skatītāju padara tās ļoti personiskas un caur to uzrunā skatītāju.
“Zudusī Antarktīda” iztiek bez didaktiskām norādēm par ikdienā nodarīto postu apkārtējai videi. Tā vietā tiek demonstrēti neapgāžami fakti, kas apliecina dramatiskās pārmaiņas. Piemēram, T. Liepājnieka varonis jautri iesāk stāstu par vienu no polārpētniekiem, kurš reizi gadā, apkrāvies dīvainām mērierīcēm, dodas gājienā gar sasaluma robežu, lai nospraustu to kartē. Katru gadu novilktā līnija velkas aizvien tuvāk polam kā koka gadu gredzeni, tuvojoties serdei.
Ar krietnu ironijas devu tiek stāstīts par ekspedīciju, kuras mērķis ir noskaidrot, vai Antarktīdas ūdeņos atrodami krabji – tas ir viens no pirmajiem pierādījumiem tam, ka ūdens skābuma līmenis ir palielinājies, jo nu vide piemērota šiem zemūdens iemītniekiem, kas nodarīs postu lokālajai barības ķēdei. Ieraugot pirmo, tad vēl vienu un nu jau baru krabju, pieaug zinātnieku satraukums, un kāds izmet cinisku jociņu – nu gan varēs pieprasīt naudu jauniem globālās sasilšanas seku pētījumiem, un ekspedīcijas uz Antarktīdu turpināsies.
“Zudusī Antarktīda” mēģina kaut uz brīdi skatītāja atmiņā fiksēt pasauli, kura lemta bojāejai, un līdz ar to uzdod jautājumu par katra indivīda konkrēto atbildību pavisam sīkās ikdienas lietās. Arī “Kara piezīmju” cikla autori mazāk izvēlas runāt par ģeopolitiku, bet mudina skatītāju iedziļināties un forumulēt savu attieksmi pret notiekošo.
Tādējādi Dirty Deal Teatro šobrīd ir viena no retajām kultūras “salām”, kas apzināti izvēlas runāt par politiku mākslas valodā, paši kļūdami par sava veida politiskajiem aktīvistiem. Tiesa, pagaidām šāda veida “politiskais aktīvisms” uzrunā pavisam nelielu cilvēku daļu – saujiņu DDT apmeklētāju. Šī brīža pasaules patiesības ir pārāk neērtas, lai mediju un teātra patērētājs nejustu vilinājumu no tām aizbēgt. Kā diskusijā ar skatītājiem pēc “Kara piezīmju” izrādes atzina V. Sīlis, mēs visi alkstam pēc laimīgajām beigām. Taču tās nenāk un nenāk. Tāpēc atliek tikai viens – pēc iespējas atbildīgāk sadzīvot ar esošo situāciju.
* LTV
Rakstīt atsauksmi