Kartupeļēdāju kailums
Janvāra vidū „Dirty Deal Teatro” saistībā ar projektu „TESTS” [1] notika pirmizrāde „Kartupeļēdāji”, kuras režisore, scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Vītola. Inscenējuma scenārijs veidots, balstoties jaunās latviešu dzejnieces un dramaturģes Agneses Rutkēvičas lugā „Ūdenspistole”. Jau izrādes un lugas nosaukumu atšķirība atklāj to, kas notikumā tiek centrēts: kaut arī lugas nosaukumā ietvertais ierocis kā rotaļlieta pavīd uz skatuves, īpašu nozīmi iegūstot izrādes noslēgumā, izrādes nosaukums kā barības uzņemšanas procesa apzīmējums skatītāju sagatavo pavisam citai izteiksmei. Tādējādi rotaļīgums un vieglums savijas ar nolemtības raupjumu un kailumu.
Izrādes nosaukums un koncepcija veido dialogu ar Vinsenta van Goga sociālkritisko gleznu „Kartupeļēdāji” (1885), kurā vāji apgaismotā telpā ap kūpošu kartupeļu trauku apsēdušies zemnieki robustiem sejas vaibstiem, tajās kontrastējot gaismēnām. Sija aiz zemniekiem telpu virza vertikālē, akcentējot maltītes sakralitāti. Arī izrādes plakātā tiek imitēts Vinsenta van Goga gleznas motīvs, kuru veido aktieri tiešā acu kontaktā ar skatītāju. Savukārt izrādes otrajā daļā, konfliktiem nogulsnējoties nolemtības atskārsmē, rodas kartupeļēdāju mizanscēna. Būtiski, ka šajās vizuālajās zīmju sistēmās kā telpu noslēdzošs elements atklājas priekšplānā sēdošais cilvēks bez sejas jeb klusējošā būtne. Arī izrādē aktieris uzdrošinās simboliski pret skatītāju „pagriezt muguru” – klusēt, raudzīties ar tukšu skatienu nekurienē (piemēram, Madaras Rutkēvičas tēlotā Inta).
Izrāde vēsta par Valda (Artuss Kaimiņš) atgriešanos mājās un paaudžu konflikta risināšanu, kā arī perifērijas ļaužu dzīvi. Kādā naktī pēc piecu gadu prombūtnes viņš ierodas ar maksimālisma piesātinātinātiem plāniem laukus pārvērst ekociemā un sākt jaunu dzīvi, taču viņu pārsteidz, cik nolaistas ir viņa mājas un cik ļoti cilvēki ir padevušies kaislībām. Turklāt viņa 75 gadus vecā māte Ņina (Gunta Virkava) ir iemīlējusies kaimiņu jauneklī Andī (Artis Drozdovs), kurš ir sācis dzīvot viņas mājās, tērējot no Īrijas sūtīto Valda naudu alkoholā. Jaunā kārtība mājās, kā arī pagātnes neatrisināto konfliktu aktualizēšanās kavē plānu īstenošanos. Valdis tiecas atsvešināties no šīs kārtības, iztrencot netīros ļautiņus no mājām, un tajā pašā laikā uzzināt, kas viņa prombūtnes laikā izraisījis šādu stāvokli un cik tālu kaimiņi uzdzīvojuši uz viņa mātes īpašuma rēķina. Vienlaikus izrāde risina mūsdienu latviskās identitātes problēmu - kas cilvēku dara īstu, nesamākslotu.
„Kartupeļēdāji” iesākas kā sastingusi glezna (klusā daba): noskrubināta istaba, kuru apdzīvo dzīves sasmērēti cilvēki ar dubļainām sejām, nodrupušām dvēselēm un atsegtām vājībām. Sākotnēji stingās, fatālās un gandrīz skulpturālās aktieru pozas un nespodrās, dubļainās sejas kontrastē ar fonā dzirkstošo putna dziesmu, kura atspoguļo vasaras laiku, kad laukos izaug pirmie kartupeļi. Spēles laukumu – istabu veido sadzīviski priekšmeti. Kā centrālais elements atklājas deformēts virtuves galds, ap kuru „Kartupeļēdāju” varoņi risina savas attiecības. Galdam divas kājas ir īsākas, līdz ar to skatītājam sākotnēji rodas priekšstats, ka viņš vēro sadzīves ainu no augšas. Artusa Kaimiņa Valdis, mēģinot ieviest mājās kārtību, izmaina arī galda novietojumu telpā. Ja sākumā pirms galvenā varoņa ierašanās mājās galds ir novietots ar garāko malu pret skatītājiem, tad vēlāk tas tiek pagriezts šķērsām, tādējādi ļaujot ievērot galda deformāciju daudz skaudrāk. Galdam izrādē piemīt gan rotaļu laukuma, gan dzīves skatuves funkcija. Atmaskošanas dzīrēs Valdis pie galda tiecas izzināt no kaimiņiem, kas patiesībā viņa prombūtnes laikā noticis mājās: pie galda vājā gaisma šajā situācijā atsedz katra varoņa nepievilcīgo ēnas pusi, krasus un atkailinošus kontrastus starp viņu vaibstiem, tikumiem un netikumiem. Savukārt citā ainā, izmantojot poētisko gradācijas paņēmienu, Valdis uz galda novieto absurdus niekus un suvenīrus, kurus pārvedis mātei no Īrijas. Un visbeidzot pie galda Valdis noloba arī savu liktenīgo kartupeli un vides determinācijas iespaidā lieto alkoholisko dzērienu, kaut arī līdz tam, tiecies atturēties no tā, lai pretotos mājas uzdzīvei un neļautu vaļu savām destruktīvajām rakstura īpašībām, kuru izraisītās sekas ir viens no viņa aizceļošanas cēloņiem.
Izrādes skatuve ir atvērta, tās aizmugures sienā ir logs, kurš padziļina spēles laukumu, ļaujot darbībai kļūt miglainākai. Darbība starp skatuves „neredzamo” daļu aiz loga un redzamo daļu aiz skatuves iegūst glezniecisku un atmosfērisku dimensiju. Būtiski, ka skatuves priekšplānā izrādes laikā, uz elektriskās plīts vāroties kartupeļiem, kūp dūmi, simboliski atspoguļojot ģimenes pavardu kā procesu, kurā vielai mainās agregātstāvoklis un kurā varoņi cenšas atrast ceļu cits pie cita. Dūmu mainīgums un ūdens burbuļošana katliņā vienlaikus ir zīme, ko gan Guntas Virkavas Ņina, gan Artusa Kaimiņa Valdis izmanto, lai saprastu, kad kartupeļus likt galdā, kad piebērt tiem sāli, kad apvienot cilvēkus, samierināt savstarpējos konfliktus un atklāt patiesību. Tāpat arī ledusskapja izmantojums izrādē ieskicē gan varoņu sociālo, gan arī dvēselisko stāvokli. Izrādes sākumā ledusskapis ir tumšs, tukšs, nemīlīgs un atbaidošs kā kanalizācijas caurules un kaislības, taču noslēgumā, tam esot pilnam un gaišam, kaimiņš (Uldis Norenbergs), aiz laimes ceļos nokrizdams tā priekšā, nosauc to par „Super Netto”.
Fons, uz kura tiek risināti paaudžu konflikti un identitātes meklējumi, ir matriarhālā pasaule, kuras pārvaldītāja ir cienmāte Ņina. To atspoguļo arī netīri zilzaļā virtuves sienu krāsa, kas asociējama ar ūdeņu stihiju, dīķa atmosfēru, stagnāciju, neziņu un samierināšanos. Tāpat arī pie loga piekārtie izdilušie aizkari vai apputējusī un neskaidrā kāzu fotogrāfija un visbeidzot zemā, vāji apgaismojošā lampa, kas gādīgi pārliecas pār galdu, dāvinādama pieticīgo gaismu ģimenei, padara iespaidīgāku telpas drūmo un laika nolietoto, vecīgo noskaņu. Šo telpu apdzīvo dzīves nobružātie tēli, daži no tiem ir gluži dekoratīvi kā lelles. Apzināti nevērīgie aktieru kostīmi, kā arī sataukotie mati un palēninātās kustības atspoguļo nogurumu no dzīves un haosa klātbūtni. Īpatnēji spocīgu tēlu iemieso dzīrotāji – „māla cilvēki”, kuru grims atklāj tuvību zemei, un kuru tērps, tiesa gan, iepludinot īpatnējus, citam gadsimtam raksturīgus, gleznieciskus akcentus, ir pietuvināts mūsdienu rurālajai sabiedrībai. Piemēram, sākotnēji Guntas Virkavas Ņinai apģērbs gluži kā āda lobās nost no viņas ķermeņa, savukārt Laumas Balodes spēlētā Anda māte apzināti nevērīgi nokrāso lūpas, kas izskatās rēgaini viņas dubļiem grimētajā sejā. Ārēju formu tiecas saglabāt vien Armanda Berģa policists Māris, kurš nemitīgi skandina no „točkas” iegūto pudeļu somu vai arī mašīnas atslēgas, tādējādi atklādams, ka viņam ir īstā vara un ka viņš var atminēt visas mīklas. Savukārt Artusa Kaimiņa Valdis kā tikko dzimtajās mājās ieradies svešinieks tiecas atgūt varu pār paputējušo saimniecību, izrādes gaitā ar dažādu sadzīves instrumentu (piemēram, trimeris, birste un liekšķere, cirvis) palīdzību nemitīgi kontrolējot ne vien kārtību dārzā, virtuvē un mātes tikumus, bet arī savu matu sakārtojumu. Viņš ģērbies lietotā darba cilvēka tērpā - džinsu kostīmā.
Valda ierašanās savās mājās – idillisko dzīrotāju vidū ir sakāpināti vērienīga un biedējoša. Policijas sirēnu mirgošana ārpusē, ekspresīvi šķeļot tumsu, izraisa „māla cilvēkos” briesmu un apdraudējuma izjūtu. Gandrīz kā pasaules gala apjausmā tiek iesaistītas arī kartona lelles – divi bērni, kuri rotaļājas ar uguni un sērkociņiem. „Kartona bērnu” iesaistīšana spēlē rada fantasmagorisku izjūtu, taču šim tēlam nozīme ir vien izrādes sākumā svešinieku ierašanās brīdī, līdz nodziest netīrās gaismas un izbīlī satrauktie dzīrotāji „izgaist” ar dūmu mākoni. Pēc tam šis dūmu mākonis iekrāso telpas noskaņu, raisot neziņu par diviem atnācējiem, kuri aizbiedējuši no mājām iepriekš tik ērti pie galda iekārtojušos netīros, no dzīves nogurušos ļautiņus.
„Kartupeļēdāji” suģestē ar poētisko noskaņu, kurā traģiskais ir izgaisināts, izmantojot komikas formu, arī absurditātes elementus. Caur ornamentālajām varoņu nolemtības apjausmām var saskatīt mītiskus mātes un dēla attiecību apveidus, kurus varētu aplūkot arī analītiskās psiholoģijas spogulī, tomēr izrāde nav atsvešināma no pirms tās gūtās informācijas par Vinsenta van Goga gleznu. Tāpat arī, pārklājoties ainām, var atpazīt suģestējuši akustiskos Nila Janga (Neil Joung) muzikālos skaņdarbus no Džima Džārmuša metafiziskā vesterna „Mironis” („Dead Man”), bet pēc asas konflikta izpausmes starp Valdi un Ņinu izrāde noslēdzas ar samierinošo „Sister Sledge” dziesmu „We are family”, kas kļūst par kontrapunktu, atspriego melodramatisko situāciju, saglabājot varoņu sprosta situācijas izjūtu.
Izrādes gaitā brīžam emocionāli asākajos brīžos nepamatoti uzspēlēts un līdz ar to atsvešināts šķiet aktieru tēlojums, kas liek domāt par aktieru apjukumu, tomēr vienlaikus katrs aktieris savu tēlu atklāj pārliecinoši, īpaši gribas pozitīvi akcentēt ekspresīvo Artusa Kaimiņa Valdi, kā arī Guntas Virkavas traģikomisko Ņinu. Tomēr, vērojot aktierspēli, neatkāpjas izjūta, ka tā ir glezna un katrs varonis, kura nozīmi spilgtina gan scenogrāfija, gan viņa kostīms, ir tēls tajā.
Izrāde sadzīviski atspoguļo svešā un savējā attiecības. „Kartupeļēdājiem” piemīt raupjums, līdzās dubļaini netīrajām aktieru sejām vai gleznieciski nolaistajam dzīvoklim atklājas traģiska ieskaņa – atsvešinātais dēls tiecas atgūt savas svešās mātes mīlestību, kuru tā ziedojusi kaimiņu jauneklim. Tam paralēla ir svešinieka vēlme pārveidot vidi, izskaust kaimiņu netikumus. Tomēr kārtības ieviešana mājās sākas ar pagātnes un tagadējās realitātes attiecību risinājumu sevī. Kartupeļu tumšās mizas nolobīšana un apēšana Valdim un citiem mājas iemītniekiem nozīmē nokļūšanu pie liktenīgās patiesības par dzīves nestabilitāti, nedrošību un samierināšanos ar to, kas ir cilvēks un no kurienes viņš nāk. Ēšanas process cilvēku atkailina un tēlo dzīvāku; tā arī ir latvieša tuvināšanās vienkāršajai un pat rurālajai eksistencei kā patiesajai identitātei.
Rakstīt atsauksmi