Quo vadis?
Pamazām teātra ekosistēma atjaunojas – vairums teātra cilvēku atgriezušies pirmskrīzes režīmā, teātros notiek izrādes, top jauni projekti un notiek festivāli. Taču vai viss ir tāpat kā agrāk, vai tomēr citādi?
Obligāti ievērojamā distance starp cilvēkiem pakāpeniski sarūk, mīkstinot pandēmijas laika ierobežojumus, tomēr vai nav jūtama atsvešināšanās? Kukū teātra kritiķes Ērika Zirne, Ieva Rodiņa, Vēsma Lēvalde un Lauma Mellēna-Bartkeviča atkal iet uz izrādēm, ievēro ieteiktās drošības prasības, kas paredz atstāt personas datus anketās un dezinficēt rokas, skatās izrādes un vēro publiku teātros, viesojas Valmieras vasaras teātra festivālā.
4. Kukū kritiķu klubiņa sērijā sarunai pievienojusies Kuivižu vasaras rezidencē apciemotā kolēģe, teātra kritiķe un LU Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja Zane Radzobe, lai parunātu par to, vai un kas ir mainījies teātrī, tā attiecībās ar publiku un teātra kritikā pandēmijas ietekmē.
Paga, reālajā pasaulē pasākumi patlaban notiek biezā slānī, spēj tik izvēlēties, kurp doties, kamēr Kukū klubiņš joprojām sēž zūmā, apzelē maija aktualitātes un secina, ka "pasaule tomēr ir mainījusies"?... Tā ir jaunā kritikas formā? Nesaprotu arī, kādā ziņā teātris kļuvis ekskluzīvs? Biļešu cenas ir ap 20,- eiro un galīgi nav izpirktas. Vajag tik palūkot teātru mājas lapās. Turklāt - lai nu kur, bet teātros pilnīgi noteikti cilvēki var justies drošāk kā jebkur citviet. Jā, protams, žēl ka teātri vairs nevar strādāt ar pilnu jaudu. Bet pasaule NAV apstājusies.
Šķiet, ka klubiņš dzīvo kaut kādā savā zūma burbulītī, kurā patiešām jēdzīgi komentāri bijuši vien viesiem - Līgai U. un Zanei R.
Skumīgi, kad pat kritiķi nespriež par teātri, bet ap teātri. Sanākusi refleksija par tēmu “kā es tagad jūtos teātrī un ko man par to rakstīt vai nerakstīt”. Kur ir jaunākās aktualitātes un vērtējums par izrādēm?
Sākumā pārdzīvoja, ka nav izrāžu, tagad – ka nav piepildītas zāles un jāievēro ierobežojumi, pēc tam varbūt beidzot, ka izrāžu kvalitāte vairs nav tāda kā agrāk, pie kā pandēmija vainojama tik daļēji, jo vismaz pēdējā kalendārā gada laikā ir bijušas tik pāris izrāžu, par kurām, liekot roku uz sirds, var teikt, ka tiešām bija vērts iet un skatīties.
Kritiķi sevi pārvērtē – ka recenzijas kļūs svarīgākas, jo teātris kļuvis ekskluzīvāks ierobežoto vietu dēļ – nav tādas izrādes, uz kuru nevarētu nopirkt biļetes, un nav tādu cenu, kuru dēļ vajadzētu samazināt teātru apmeklējumu biežumu.
Tāpēc arī satraukšanās par influenceriem šķiet komiska – ja kritiķi nespēj operatīvi sagatavot recenzijas, kas cik atliek, kā vien ieklausīties tajos, kas izrādes jau redzējuši un spēj paust savu viedokli. Ja būtu gaidījuši recenzijas par izrādi Trīs māsas, tā arī nebūtu tās sagaidījuši (izņēmums Zanes Radzobes recenzija žurnālā IR) un nepaspētu to noskatīties, un tad kāda jēga recenzijām par to, ko vairs nevar redzēt klātienē… Turklāt, pat ja ir recenzijas, to vērtējumi nereti ir savstarpēji izslēdzoši, kā tas ir, piemēram, izrādes Margarēta gadījumā. Kuram kritiķim vairāk ticēt – tam, ar kuru lielākā mērā sakrīt skatītāja gaume? Tad tas vairs nav profesionālas kritikas, bet subjektīvas gaumes jautājums, kā rezultātā kritiķis daudz neatšķiras no influencera, kas bieži vien ir arī profesionāls skatītājs.