Stāsts par kādu katastrofu
Izrādē "Piekrišana" piecu galveno varoņu atveidotāju neapstrīdamā aktierprasme atklājas tēlojuma intensitātes pakāpeniskā pieaudzēšanā, aiz stilīgās ironijas pamazām atsedzot emocionāli trauslus, nelaimīgus cilvēkus.
Divi labi nodrošināti pāri, no kuriem vieni laulātie – Džeiks un Reičela ir juristi, bet otrajā pārī ir grāmatu redaktore Kitija un advokāts Edvards. Viņi ir ne vien draugi, bet arī apmēram vienlaikus piedzīvo laulības krīzi. Tai gaužām vienkāršs simptoms – krāpšana. Tas apmēram būtu viss, kas, iztiekot bez spoileriem, būtu sakāms par Dailes teātra izrādi “Piekrišana”, ko iestudējusi režisore Laura Groza, tomēr izrāde nav vienkārša melodrāma. Uz to norāda arī programmiņa, kurā tikpat kā nekā nav par pašu lugu un tās autori Nīnu Reinu, toties plaši izklāstīta viņas radniecība ar krievu dzejnieku Borisu Pasternaku (vecmāmiņas brālis) un visa plašā dzimtas koka saistība ar kultūru, mākslu, literatūru.
Kā bankā
Kā vienmēr, iespaidīga ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija – horizontālu, pelēku, ar lielām kāpnēm savienotu plakņu virkne, uz vienas no kurām – bāriņš, uz tās, kas zemāk – gulta. Uz skatuves aizmugurējās sienas projekcijas – industriālu būvju fragmenti, lifti, elevatori, Londonas Trafalgarskvērā uzstādītā milzu skulptūra, kas ataino Alisonu Leperi – sievieti astotajā grūtniecības mēnesī, kura piedzima un uzauga bez rokām un ar rudimentārām kājām. Estetizētie videoattēli un fotogrāfijas (videomākslinieks –8) kā no arhitektūras žurnāliem urbāno vidi rāda kā stindzinoši skaistu, pat ja tas ir tikai viens logs tipveida mājas sienā vai lifta atvērtās/aizvērtās durvis, vai sievietes – invalīdes skulptūra. Šī sakārtotā, ar vērojošu aci tvertā telpa ir nedzīva un stinga, kā bagātas bankas uzgaidāmā telpa. Abu galveno varoņu pāru mītne iekārtota vairāk nekā lakoniski – telpā kā atsevišķi priekšmeti ir tikai pāris kubi (galdiņš, mantu novietne) un stilizēts čipendeila dīvāns, kas abiem pāriem kļūst par klupšanas akmeni strīdā, kur to novietot.
Nekādu džemperu un džinsu – tikai vēsa kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas uzburta elegance, lai gan man neizdevās nolasīt likumsakarības, kad, piemēram, Maijas Doveikas Kitija ir elegantā rūtainā bikškostīmā (mazliet citas rūtis viņas draudzenes – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Reičelas bikškostīmam), bet kad – ne mazāk elegantā kleitā un žaketē (protams, rūtainās). Vienīgi Anetes Krasovskas Geilas tērps ir mazāk izsmalcināts, tomēr arī gana elegants. Tā ir varone, kuras sūdzību par izvarošanu uztur Kaspara Dumbura atveidotais apsūdzētājs Tims, bet apstrīd izvarotāja advokāts – Daiņa Grūbes Edvards.
Mati
Ja nebūtu vienas pamatīgas gluži fiziskas piecu galveno personāžu saķeršanās, patiesi varētu šķist, ka izrāde ir parasta salondrāma par laulāto dzīves nedienām – ar dažām komiskām atkāpēm. Bet. Iestudējums negaidot iegūst alegorisku raksturu.
Ja sākumā personāži iztiek ar aktieru dabisko matu rotu, tad pamazām tām pievienojas aizvien garākas šķipsnas, kurās tik ērti ieķerties, kad verbālās batālijas beidzot izvēršas garā, teju horeogrāfiski iestudētā kautiņā. Jo mežonīgāka kļūst savstarpējā izrēķināšanās, jo garāki pastiepjas mati – izsenis spēka un pirmatnēja dzīvotspara simbols, kā arī simbols nošķirtībai no civilizācijas. Un vai tad Kitija un Edvards, tāpat kā Džeiks un Reičela pamazām nešķiras no glancētās “inteliģentā un civilizētā” cilvēka virskārtas, pat paliekot tajās pašās smalkajās drēbēs un augstpapēžu kurpēs? Režisore Laura Groza šo virskārtas nolobīšanos rāda kā visai smieklīgu atbrīvošanos no tikai šķietamām vērtībām, stingro miesu murskulim saķeroties spīvā kamolā un, skaļi kliedzot, aizripinoties pa grīdu. Bet patiesībā ar emocionālu inteliģenci nesavienojams cinisms ir šo gados vēl jauno juristu pirmā parādīšanās – pirmie šokējošie teksti, kuros advokāti pie vīna glāzes saviesīgi apspriež, kā čakarē savus klientus vai pretiniekus tiesā.
Aktieri
Piecu galveno varoņu atveidotāju neapstrīdamā aktierprasme atklājas tēlojuma intensitātes pakāpeniskā pieaudzēšanā, aiz stilīgās ironijas pamazām atsedzot emocionāli trauslus, nelaimīgus cilvēkus. Šai intensifikācijai palīdz arī Rūdolfa Dankfelda sarūpētā mūzika seksuālās revolūcijas laiku stilā. Savās lomās izturētas ir Anete Krasovska un arī Dailes teātra jaunieguvums – aktrise Katrīna Griga. Krasovskai saskaņā ar lugas autores ieceri jātēlo gan tiesā izčakarētais izvarošanas upuris Geila, gan advokāte, bet Griga parādās Kitijas piekrāptās draudzenes Zāras lomā. Taču viņu abu emocionālajai temperatūrai nav paredzēts mainīties, un arī Geilas tēlam izrādē ir mazāka nozīme nekā lugā.
Kaspars Dumburs sākumā smieklīgā, vēlāk negaidīti liktenīgā vīrieša Tima lomā demonstrē izcilu, patīkami nepārspīlētu humora izjūtu. Mārtiņam Upeniekam Džeiks ir jau otrais personāžs šajā sezonā (nedēļu pēc “Zemdegām” un Pētera lomas!), kuru tēlojot līdz šim glītu jaunekļu lomās nodarbinātais aktieris skatītājiem atklāj nobriedušu vīrišķību un niansētu aktierspēli. Protams, redzot Daiņa Grūbes atdevīgo, eksplozīvo darbu Edvarda lomā, nevar nenožēlot aktiera lēmumu pamest Dailes teātri (sūkstījos par to pusi izrādes), taču Mārtiņa Upenieka izaugsme liek domāt, ka Grūbes vieta tukša ilgi nepaliks. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Reičelas lomā atklājas pamazām – viņas atveidotā graciozā, spīvi asprātīgā dāma spēj pārvarēt un ārēji neatklāt lielas sāpes, lai paliktu kopā un veidotu ģimeni ar acīmredzami necienīgu vīrieti.
Taču par izrādes jaudas centru kļūst Maijas Doveikas Kitija – trausla un spēcīga personība, seksapīla un drosmīga sieviete, savu reizi smieklīga savā atriebības kārē, taču vispatiesākā no visiem varoņiem. Aktrises harisma liek viņai piesaistīt uzmanību ne mazāk kā galvenajās lomās savā pamata – Nacionālajā teātrī. Un tieši viņas Kitija atstāj atvērtu galveno izrādes jautājumu: vai mēs varam kaut ko novērst, izmainīt mūsu dzīves katastrofās, ja nemaināmies paši?
Rakstīt atsauksmi