Miera skūpsts
2021./2022. gada teātra sezonas noslēgumā Kroders.lv organizēja jauno autoru konkursu, aicinot iesūtīt recenzijas par sezonas griezumā tapušām Latvijas teātru izrādēm.
Piedāvājam lasītāju uzmanībai konkursa laureātu – topošo teātra un mākslas kritiķu recenzijas rubrikā "Students VĒRTĒ". Vārds 2. vietas ieguvējai Alisei Zitai Zeidakai – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas Bakalaura studiju programmas 1. kursa studentei, kura recenzē JRT izrādi "Ekspedīcija "Jāzeps"" Ingas Tropas režijā.
Tumsā saskatāms klints veidols, un cilvēku silueti, rokās turēdami lukturīšus, pa to rāpjas. Cits pēc cita nokāpuši lejup, tie no bedres kaut ko izvelk – skaidrs, ka tas ir kāds sens relikts, kā forma vedina domāt par mūmiju. Tad atskan dārdieni, un atradēji ieveļas bedrē. Vai tad kapeņu piedzīvojumu filmas nav iemācījušas, ka šādās vietās neko aiztikt nevajag?
Tie ir pirmie iespaidi par Ingas Tropas Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto izrādi “Ekspedīcija “Jāzeps””, kas veidota pēc Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi”. Tās pašas, par ko pat skolēni zina teikt – tā ir Raiņa dramaturģijas virsotne. Tās pašas, par ko, laika gaitā mazliet vērīgāk iepazīstot Raiņa daiļrades kalnu, esmu sapratusi, ka tā ir ne vien vienkārši virsotne, bet arī dziļām sāpēm un galu galā – arī viņa paša personības pieliets darbs. Ne velti tā tapa, esot tur – svešumā –, un prasīja tik daudz gadu. “Lai arī vēlāk dzīve izaug cik plaši, plaisa paliek šķeltā kokā, koks nau spējīgs pastāvēt, jo lielāks top, jo atriebe salūzt no sava smaguma,” toreiz – lugas radīšanas sākumā – rakstīja Rainis, un, šķiet, – šī luga viņam – “brāļu” jeb līdzgaitnieku nodotajam – bija vajadzīga kā dziedināšana.
Kāpēc izrādes nosaukums ir “Ekspedīcija “Jāzeps””? Ticu, ka tas nav mēģinājums paslēpties no Raiņa, nodrošināties ar alibi, ja visi striķi trūkst, bet kāpēc tad? Izrādes sākums ļoti tiešā veidā parāda – re, mēs ejam ekspedīcijā un nonākam te, Raiņa uzbūvētajā pasaulē, taču ar to varētu būt par maz. Iespējams, “ekspedīcija” izraudzīta tāpēc, ka izrāde ir Jāzepa ceļojums, jo tas Jāzeps, kuru iepazīstam izrādes sākumā, ir tālu prom no Jāzepa galapunktā. Un mēs, skatītāji, kā pētnieki ekspedīcijā varam fiksēt Jāzepa evolūciju.
Scenogrāfija un vizuālās zīmes patiešām uzbur citu pasauli un nešķiet ne pārspīlētas, ne samocītas. Mākslinieka un scenogrāfa Miķeļa Fišera un scenogrāfa asistentes Ievas Stalšenes veidotais skatuves iekārtojums praktiskā ziņā nav veiksmīgākais risinājums (to pierāda tas, ka divi aktieri izrādes tapšanas procesā uz laiku tika pie kruķiem), taču skatītājam, kuram izrādē domas pie aktieru pārvietošanās un komforta nekavējas, tas šķiet piesaistošs un intriģējošs. Klints, kas veidota no grāmatām, vienlīdz labi noder gan kā ģeogrāfisks objekts, kas iezīmē sižeta norises vidi, gan kā vieta, uz kuras Toma Harjo Jāzepam un Kaja Hermaņa Benjamiņam bezrūpīgi piemesties, gan kā Kaspara Znotiņa Potifera tronis.
Savukārt bedre šķiet vēl funkcionālāka – pirmkārt, Raiņa luga paredz, ka Jāzeps tiek iemests bedrē, un te nu tā neapšaubāmi ir. Otrkārt, bedre kalpo kā robežšķirtne – izrādes sākumā ekskursanti aizceļo laiktelpā un pārtop par Raiņa varoņiem, iekrītot bedrē; Jāzeps pārdzimst par Noferu, izkļūstot no bedres; tā ir robeža starp dzīvību un nāvi. Treškārt, bedre ir Jāzepa brūce, tas ir aizvainojuma, sāpju un nodevības bezdibenis, no kura viņš smeļas naidu un atriebes kāri un kas vienlaikus viņu posta – Toma Harjo atveidotais Nofers (Jāzeps Ēģiptē) pa bedri pārvietojas, mokās raustīdamies, it kā būtu iemests ledainā āliņģī vai verdoša ūdens pilnā katlā, fizisku mieru gūstot tikai “sauszemē”. Manuprāt, zīmīgi, ka tieši virs bedres otrajā cēlienā slejas piramīda, kurā izrādes noslēgumā tiek iekārta telpiska zīmju dekorācija. Lejupvērstais (bedre) pret augšupvērsto (piramīdas virsotne) rāda — visam pasaulē jābūt līdzsvarā.
Piramīda nebūt nav vienīgais izrādes elements, kas liek pievērst uzmanību ģeometrijas nozīmei, paturot prātā ne vien to, ka tā bija pazīstama jau Senajā Ēģiptē, bet arī tās sakrālo funkciju – sakrālā ģeometrija sastopama dažādos simbolos, tempļos un zīmēs, un parasti tās uzdevums ir parādīt pasaules sakārtotību, harmoniju, universālus Visuma lietu attiecību un esības principus. Izrādes sākumā skatītāju acu priekšā top no apļiem veidots zieds, kādu var uzzīmēt, cirkuļa kājiņu iebakstot riņķa līniju krustpunktos. Bērnībā, to zīmējot burtnīcā, vēl nezināju, ka tas simbolizē dzīvības ciklu un cikliskumu. Daudzas no scenogrāfijā un Austras Hauks video projekcijās izmantotajām zīmēm atgādina puzurus, un nesen izcila puzuru meistare man paskaidroja: tie ir pasaules modeļi “kristālā”, kur var saskatīt četrus gadalaikus, divpadsmit mēnešus un citus pasaules kārtību definējošus lielumus. Ejot vēl tālāk un fokusējoties tieši uz latviešu mitoloģiju (kāds varbūt iebildīs, ka darbība noris vispirms Kanaanā un pēc tam Ēģiptē, bet tik un tā), varam saskatīt Dieva zīmi – trijstūri ar virsotni uz augšu – un Māras zīmi – trijstūri ar virsotni uz leju. Pirmā simbolizē debesu pasauli, otrā – pazemes pasauli, bet, tām satiekoties, iegūstam pilnu pasaules kopainu. Tāpat būtiski, ka zīmēs saskatāmi fraktāļi, kas vedina domāt par veseluma un daļas attiecībām, par to, vai tik katrā sīkākajā elementā nav visas Visuma kopainas “ģenētiskais kods”.
Pats Jāzeps lasa zīmes, vēl jo vairāk – viņš pat rokās tur zīmes (dažādus ģeometriskus veidojumus, kas darināti no koka vai tamlīdzīga materiāla un pakļaujas to pārkārtošanai). Zīmes ir izmantotas kā instruments, lai spēlētos ar universālo, ar lieliem, eksistenciāliem jautājumiem par pasaules un paša cilvēka esību, taču vai to nav par daudz? Ja iesākumā cenšos tām izsekot, tad drīz vien saprotu – lai spētu tās pilnvērtīgi nolasīt, līdzi jāņem ja ne zīmju tulks, tad vismaz sakrālās ģeometrijas rokasgrāmata. Tāpēc varbūt pietiek ar vizuālu baudījumu vien. Visā krāšņumā zīmes uzmirdz Toma Harjo Jāzepa un Agates Kristas Dinas mīlas ainā, un tādos brīžos negribas domāt, bet tikai ļauties emocijām.
Efektīgs vizuālais risinājums ir arī siluetu projekcijas uz balta, gaiša fona, ko sākumā noturu par ēnu teātri. Piemēram, brāļiem uznākot uz skatuves, vispirms redzam viņu gaitu, un tā pasaka daudz. Šis nav vienīgais gadījums izrādē, kas ļauj pārliecināties par to, kā runā ķermeņa valoda, pat ja tie ir tikai silueti. Projekcijas ir arī lielisks risinājums Jāzepa vīziju atainošanai, turklāt tās atgādina ēģiptiešiem raksturīgos sienu gleznojumus. Taču attiecībā uz projicētajām “freskām” ar Senajai Ēģiptei raksturīgajiem tēliem un sižetiem jāatzīst, ka manas domas dalās. Tā kā ir jāataino Ēģipte, vispirms šķiet, ka šāds vizuālais risinājums ir tikpat loģisks un iederīgs kā viens plus viens. Taču tad, kad skatuves labajā pusē parādās cilvēka izmēra ēģiptiešu dievi, gribot negribot nākas domāt – kāpēc tieši tie un ko viņiem, tik lieliem un nepārprotamiem, ar savu klātbūtni man vajadzētu pateikt? Piemēram, viens no atainotajiem vizuālajiem elementiem ir Anubiss, kurš ēģiptiešiem ir pazemes un mirušo aizbildnis, turklāt interesanti, ka viens no tā aizbildņiem ir šakālis. Tas pats suņveidīgais plēsējs, ar kuru lugas tekstā tiek salīdzināti brāļi. Taču izrāde ir tik dinamiska un vizuālām zīmēm piepildīta, ka daudz laika kavēties pie katra elementa nav, tāpēc lai Anubiss paliek, kur stāvējis, bet mūsu ekspedīcija “Jāzepā” turpinās.
Nākamais pieturpunkts ir kostīmu mākslinieces Evelīnas Deičmanes-Vidas veidotie tērpi, kas ir estētiski iederīgi. Senatnīgie gurnu auti un Dinas gaišais, neitrālais tērps skatītājam palīdz ne tikai noticēt ceļojumam tūkstošiem gadu senā pagātnē, bet arī piešķir vieglumu, ko, ņemot vērā izrādes tematiku, pašu Raiņa smagsvarlugu un vizuālo zīmju blīvumu, ļoti vajag. Savukārt, nonākot Ēģiptē, varam pārliecināties, cik ēģiptiešu faraonu estētika ir vizuāli pateicīga, lai radītu tematikai atbilstošus, krāšņus, bet nepārspīlētus kostīmus.
Izrādes noslēgumā pieķeru sevī īpašu, pat bijīgu sajūtu, un man ir aizdomas, ka vaininiece ir Annas Ķirses radītā mūzika. Tā, neesot ne skaļa, ne uzbāzīga, rada tādu kā sakrālu sajūtu, itin kā ienākot templī vai citā svētvietā. Tādos brīžos šķiet, ka, ieklausoties mūzikā, var dzirdēt ne tikai to, bet arī ko citu – citkārt netveramo. Un savā ziņā netverama, no izrādes neatraujama šķiet pati mūzika, gluži tāpat kā Dmitrija Gaitjukeviča veidotā kustību režija. Dinas un Jāzepa mīlas ainu, kurā meitene jaunekļa rokās griežas, itin kā lidotu, ainu, kurā brāļi Dinu piesmej, mētā kā lupatu lelli un beigās nonāvē, kā arī mirkli, kurā Jāzeps, ielūkojoties pagātnē, gluži kā fantoms laižas cauri un pār brāļu pūlim, un citas tamlīdzīgas ainas skatītājs, elpu aizrāvis, vienkārši bauda, visticamāk, neapjaušot, cik fiziski prasīgas tās ir pret aktieriem.
Vairāku mākslinieku un profesionāļu sadarbībā ir uzburta visnotaļ intriģējoša un daudzsološa vide ekspedīcijas maršrutam. “Lielus garus, lielus tēlus var atdarināt, attēlot tikai lieli mākslinieki, kuri spēj dīgt gan mīlā, gan naidā. Ja nav tādu, zūd arī lielais tēls, vismaz viņš kļūst maznozīmīgs, ikdienišķs, bāls,” tā pēc Raiņa lugas iestudējuma 1926. gadā raksta “Strādnieku Avīze”. Pēc gandrīz simts gadiem vairums lielo Raiņa garu uzticēti jaunajiem aktieriem. Vai tie spējuši uzdīgt mīlā un naidā?
Toma Harjo samtainā balss un vizuālais atveids ļoti piestāv Gundara Āboliņa atveidotā Jēkaba mīlulim – sapņotājam Jāzepam. Taču starpbrīdī ar nelielām bažām gaidu otro cēlienu – vai Harjo spēs pārtapt par Noferu? Manuprāt, šī loma vēl briest, taču izrādes beigās, kad viņš atkārtoti brāļiem sniedz izlīguma skūpstu, nav šaubu – tas ir pavisam cits Jāzeps.
Starp brāļiem izceļami daži: Ivaram Krastam piestāv neliešu nelietis Simons, bet kalsnajam Gerdam Lapoškam – neveiklais un prātā ne tik gaišais Izašars. Nelielu mulsumu rada Matīsa Ozola atveidotā Azera ķermeņa valoda – vienubrīd viņš staipās kā pēc ziemas miega, citā – kaut ko izvelk no ķešas un ēd. Vai tas viss tamdēļ, lai atstīvinātu poētisko, saistītā valodā rakstīto Raiņa tekstu? Taču vislielāko apjukumu raisa Jāņa Grūtupa Jūdas rudie mati. Iespējams, tiem eksplicētā veidā vajadzētu parādīt: viņš nav tāds kā visi citi, viņš nav gans, bet kareivis, viņš nav šakālis starp šakāļiem, bet gan lauva. Taču, manuprāt, matu krāsu var droši pietaupīt: Grūtupa koncentrēšanās un fokuss kā medniekam, kurš spējīgs sajust īsto milisekundi, kurā lēkt, staltā stāja, pārliecinošā gaita un, šķiet, pat elpošana – tas viss skaidri apliecina, ka viņš ir lauva.
Pirmā cēliena noslēgumā Kristīnes Krūzes atveidotā Asnāte ar gandrīz vai maģiskām kustībām un balsi izmīca Jāzepu kā mālu, un tikpat līgani un pārliecinoši viņa un Kaspara Znotiņa atveidotais Potifers izmīca Raiņa tekstu tā, ka nekas tajā nešķiet novecojis un pārlieku poētisks. Krūzes Asnāte izstaroto mieru un sievišķību, savukārt Znotiņa Potifers grāmatu kalna tronī sēž tik pārliecinoši un gudri, ka no viņa uz Jāzepu burtiski staro gaisma, iemiesojot ne tikai Ēģiptes, bet liekas – paša Visuma valdnieku. Tas vien ir gana labs iemesls, lai dotos šajā ekspedīcijā.
Pēc izrādes dodoties mājās, debess ir tieši tik zila kā Jāzepa apmetnis, un ir liels, dzidrs pilnmēness. Lūkojoties uz trolejbusu vadiem virs galvas, piepeši atskārstu – arī tepat blakus ir šī kosmiskā ģeometrija, šie lielie, pārlaicīgie jautājumi, dziņas un jūtas. Kā tikt pāri nodevībai? Kā sadzīvot ar ļaunumu? Un kur smelties spēku piedošanai? Izrādei topot, tās veidotāji droši vien vēl nenojauta, cik trāpīgi šie jautājumi būs sabiedrībai, kas patlaban dzīvo ļaunuma bedres malā. Labi, ka režisore Inga Tropa izrādes izskaņā mums vēlreiz ļauj piedzīvot ainu – šoreiz pavisam citādāk –, kurā Jāzeps brāļiem sniedz miera skūpstu. Jo mums katram un pasaulei to šobrīd ļoti, ļoti vajag.
Rakstīt atsauksmi