AKTIERIS RUNĀ: Marta Lovisa
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.
2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.
Viņa, tērpusies kažociņā un ar rakstainu lakatu ap galvu, pēc pirmā acu uzmetiena šķiet kā īsta femme fatale – kaut kas maģiski pievilcīgs un varbūt par mazliet biedējošs. Taču jau pirmajās sarunas minūtēs no Martas Lovisas sprakšķ tāda aizrautība, bērnam raksturīgs dzīvesprieks un atvērtība pasaulei, ka taisni brīnums, kā abas šīs puses tik filigrāni savijušās jaunajā aktrisē.
Kā tu nonāci šajā profesijā? JRT aktieru studija bija tavs otrais mēģinājums, jo vispirms mēģināji iestāties Valmiera teātra kursā, vai ne?
Laika gaitā savam stāstam izdomāju visādas versijas un pati nesaprotu, kura ir īstā.
Mana mamma ir aktrise [Zane Jančevska], un līdz kaut kādam vecumam, liekas, līdz 17 vai 18 gadiem, es par šo profesiju nedomāju, man pat bija naids pret to. Tad es aizbraucu apmaiņas programmā uz Franciju un apjautu – varbūt varētu mēģināt. Es daudz esmu par to domājusi, kas bija tas, kas mani tajā vilka. Laikam man vienkārši gribējās pamēģināt pašai. Zināju vienu profesijas pusi un gribēju pati pārbaudīt, pati pamēģināt, kāda tā ir. Daudz no tā, ko jau zināju, tagad redzu dzīvē. Tagad ticu visiem, kas ir teikuši, ka aktiera profesijā ir skarbā, grūtā puse, jo tagad pati to redzu. Varbūt man arī bija spīts to pārbaudīt.
Ar laiku sāku saprast, ka aktiera profesija – tas var būt daudz vairāk nekā tikai strādāšana teātrī. To var darīt arī citādāk. Kādreiz par ārštata aktieriem domāju – ak Dievs, kā jūs varat dzīvot, ja jums nav vienas konkrētas vietas? Tagad kaut kas tajā liekas pievilcīgs. Mani interesē arī daudzas lietas ārpus teātra, neaprobežoju sevi tikai ar šo ēku. Es redzu, ka nav tikai viena ceļa, kā kādreiz domāju. Piemēram, kino aktieris vari būt, neko nepabeidzot. Vai nu tevī tas ir, vai nav, un tad tikai piepucē tehniku. Man liekas, ka teātra aktierim gan jābūt ar izglītību – jābūt bāzei.
Kāpēc tā? Vai tāpēc, ka darbs teātrī ir tehniskāks?
Domāju, ka tajā ir kaut kāda enerģijas lieta. Tehniku var iemācīties. Man liekas, ka uz skatuves jābūt citai enerģijai. Tā ir jāmāk ieslēgt, tai ir jābūt lielākai. Nesaku, ka citiem šīs lielās enerģijas nav. Varbūt kāds vienkārši nespēj to sevī atvērt un ieslēgt. Kāds iemācās to atvērt tikai tad, kad ir ballīte, kādam varbūt šo enerģiju nemaz nevajag, bet citam tā ir automātiski. Kino nav tās lielās enerģijas, bet ir kaut kas cits, kas arī – vai nu cilvēkam ir, vai nav. Es nezinu, kas ir tā kino lieta. Pati gribētu uzzināt, kāpēc viens [uz ekrāna] ir interesantāks, bet cits nav.
Vai tev bija vēl kāds cits plāns, ja neiestātos JRT aktieru studijā?
Jā, man bija plāni. Man vienmēr ir daudz plānu. Ja kaut kam pievēršos, varu darīt daudz ko. Tāpēc arī ideju, ko darīt, man bija daudz: gribēju būt fitnesa trenere, mācīties starpkultūru sakarus starp Latviju un Franciju, kultūras menedžmentu, kaut kur braukt prom. Bet neviens variants nebija simtprocentīgs. Tā kā jau biju domājusi par aktieriem divus gadus – tajā, kad netiku Valmierā, un nākamajā –, pieslēdzos tam. Ja es nebūtu tikusi otrreiz, gan būtu pārslēgusies uz ko citu.
Tātad gadu tu apzināti gaidīji vēl vienu iespēju iestāties?
Jā, jo biju tajā iegājusi. Tagad atskatoties domāju – kāpēc man bija viens mērķis, kāpēc neskatījos plašāk un nepamēģināju vēl kaut ko? Es laikam biju ļoti nokoncentrējusies uz mērķi, un, labi, ka tā bija. Man bija sajūta, ka vēl nevajag to mainīt, vēl jāturas pie tā. Tagad man prātā arī ir daudz mērķu.
Ko tu darīji gadu, kamēr gaidīji? Vai īpaši gatavojies?
Vispār nē. Gribēju gatavoties, bet nekas nesanāca. Bet ko tad baigi gatavosies? Arī kaut kur zemapziņā sapratu, ka ir lietas, kam vari gatavoties un ko vari ietekmēt, un ir lietas, kas tādas nav. Es piestrādāju skaistumkopšanas salonā Klusajā centrā – biju administratore un sekretāre. Salons pieder vienai ģimenei, un tur bija ļoti mīļi – jutos kā ģimenē. Tie cilvēki man daudz iemācīja.
Kā tev šķiet – vai izvēlēties veidot karjeru kultūrā ir drosmīgi? Teiksim, mūsdienās mācīties IT būtu racionālāks variants.
Es domāju, ka nē. Kas tur ir drosmīgs?
Varbūt – drosme darīt to, ko gribi. Jo daudzi cilvēki to neuzdrīkstas.
Bet zini – kādu laiku kaut ko gribi, tad tu to dabū, un liekas – ok, man tagad vajadzētu drosmi darīt kaut ko vēl citu. Es domāju, ka drosme ir vajadzīga vienmēr. Bet vai tieši aktiera profesijai tā ir īpaša, cita drosme? Domāju, ka nē.
Ātrais stāstiņš par drosmi un to, kā vispār profesijā nokļuvu. Man bija 17 gadi, un mana mamma filmējās seriālā. Vienu dienu mamma zvana un jautā, vai varu atnākt viņu padublēt? Viņai jāspēlē izrādē, un no aizmugures mēs esam līdzīgas. Es teicu: liec man mieru, man besī kino lietas! Nezinu, kā viņa beigu beigās man tomēr izlūdzās, un tā izrādījās maģiska reize. Negāju uz treniņu, aizgāju uz filmēšanu, kas notika Vecrīgā, Doma baznīcā. Iegāju filmēšanas pasaulē, mani grimēja, veidoja matus. Un tā bija pirmā reize, kad šī profesija, kuru es ienīdu, man sāka patikt! Tur iepazinos ar aktieri Jēkabu Reini, kurš vēl nestudēja aktieros. Kad nesen rudenī satikāmies, viņš teica, ka arī viņam tajā reizē iepatikās šī profesija, kas pirms tam bija nepatikusi.
Toreiz viena producente piedāvāja, vai negribu iet kino kursos. Domāju: nē, esmu basketboliste, nekur neiešu! Tomēr vienreiz aizgāju. Man bija ļoti bail, ka visi skatās uz mani, bet arī patika. Pusgadu negāju, bet kaut kas mani uz turieni atkal vilka. Pienāca jauns gads, un apņēmos: aiziešu vēl vienu reizi. Tā es tur arī paliku. Tas arī ir par drosmi – ja man nepatiks, es varēšu neatgriezties, bet vispirms vienu reizi man to drosmi vajag saņemties! Drosmi vajag vienmēr.
Tava mamma Zane Jančevska ir aktrise, brālis Jēkabs Jančevskis – komponists un diriģents. Vai tu tici, ka radošā dzirksts un vilkme uz to var būt asinīs, pārmantoties tādā DNS līmenī?
Domāju, ka jā. Kaut gan ir daudzi piemēri, kur vecāki ir mākslinieki, bet bērns ir eksakts cilvēks. Vai arī otrādi. Bet man liekas, ka radošums var būt asinīs. Un droši vien arī vidē. Man tā tā ir norma. Daudzi saka: jūs jau esat mākslinieki! Man tā neliekas, man tā ir normāla dzīve.
Vai bērnībā biji spiesta apmeklēt vairāk kultūras pasākumu nekā vidējais aritmētiskais?
Man tas likās vienkārši normāli. Kā tīri zobus, tā vienkārši ej un skaties teātra izrādi. Bērnībā pēc skolas braucu pie mammas uz teātri, tur pildīju mājasdarbus. Neviens nejautāja – patīk vai ne. Tāpat kā gaidi pieturā autobusu: tev tas vienkārši ir jāsagaida. Bērnībā tur biju automātiski, bet ap vidusskolas laiku sāku pati domāt, uz ko gribu aiziet.
Jūs ar mammu esat vizuāli līdzīgas. Vai tev šī līdzība un vispār – būšana aktrises meitai – palīdz, traucē vai ir vienaldzīga?
Esmu sapratusi, ka man vairāk traucē zīmogs “aktrise”, tas man uzliek tādu nolemtības sajūtu. Desmit gadus biju basketboliste, tagad esmu aktrise, bet es netaisos apstāties pie šī apzīmējuma. Par salīdzināšanu: ja es teiktu, ka ir pilnīgi vienalga, būtu jāmelo. Starp citu, par to runāju ar Jēkabu Reini. Viņš arī teica, ka agrāk tas (Jēkaba Reiņa vecāki ir aktieri Jānis Reinis un Lāsma Kugrēna – A.Z.Z.) traucēja, bet tagad tas liekas tik forši. Bet līdz tam ir jānonāk.
Jā, mēs ar mammu esam līdzīgas! Bet daudzi ir līdzīgi savām mammām, un tas ir normāli. Vienkārši mana mamma ir zināma un arī ir aktrise. Es negribētu nonākt līdz tādam līmenim, ka profesija mani ievirza tā, ka man tagad jābūt labākai par mammu. Kaut kas mūsos ir ļoti līdzīgs, bet ir arī ļoti atšķirīgais. Man laikam ir jāmācās tās mūsu labās, kopīgās lietas vairāk iznest. Bet līdz tīram man vienalga, jo es esmu es, man vēl ir jāizaug. Bet tad jau redzēs, kas un kur būšu vēlāk.
Pirmkārt, iedalīt, ka mēs abas esam tikai aktrises. Vispirms – viņa ir mana mamma, tas ir vissvarīgākais. Un par mammu varu teikt: jā, viņa ir aktrise, bet par sevi – man ir tikai 25 gadi un jau esmu darījusi dažādas lietas. Galvenais – pašai sevī iegūt mieru un izaugt tā, lai es uz būšanu aktrises meitai skatos tāpat kā Jēkabs Reinis – ka to pat izbauda!
Ko mamma teica, kad izdomāji stāties aktieros?
Viņa ir interesants cilvēks. Kad spēlēju basketbolu, viņa teica: Marta, tev ir jābūt aktrisei! Tev ir tāds raksturs. Kad es gribēju pamēģināt kļūt pat aktrisi, teica: Nē, nevajag! Varbūt nevajadzēja viņai neko teikt, kad stājos, lai sev neradītu lieku stresu. Tagad mamma skatās diezgan godīgi – gan priecājas, gan uztraucas.
Vai tev ir svarīgi, ko viņa domā par izrādi, kurā tu spēlē?
Sākumā man nepatika, ka viņa nāca skatīties, un arī nebija svarīgi, ko saka. Sākumā viņa mani vērtēja skarbāk. Tagad viņa vienā starpbrīdī uzrakstīja ziņu: Martiņ, tev tik labi sanāk! Domāju – ak Dievs, man gan jau nesanāk, tāpēc mamma mierina. Bet izrādās – viņai tiešām patika! Tagad mani pat interesē, lai viņa atnāk uz kādu izrādi, bet ne uz visām.
Kas ir tās profesijas skarbās puses, par kurām biji dzirdējusi, bet tagad pārliecinies pati?
Beigu beigās jau saprotu – katrā profesijā ir gan skarbā, gan labā puse. Dažreiz skatos uz savu draudzeni, kura ir projektu vadītāja, un domāju – ak, cik foršas lietas viņa dara! Bet noteikti aiz tā ir arī otra puse, kas viņai riebjas.
Bet kas tā ir manā profesijā? Es vēl pati mēģinu saprast. Negribas teikt, ka šajā profesijā ir kaut kas īpaši skarbāks. Ir ļoti daudz lielu plusu, enerģija, iespēja redzēt cilvēku no citām pusēm. Droši vien katram aktierim – ārštata, teātra, kino – ir citi mīnusi. Svarīgi, ka tev ir vēl citas lietas, kurās vari izpausties. Ja kāp uz skatuves un uz tevi skatās 300 cilvēku, tu viņiem atdod visu savu enerģiju. Noteikti ir svarīgi to atkal piepildīt. Citreiz man pietiek, ja satieku kādu cilvēku, ar kuru ir laba enerģijas apmaiņa, citreiz vajag būt vienai. Pēc izrādēm bieži vien prasās būt vienai. Vissvarīgākais ir sevi piepildīt.
Kā tu to dari – atkal iepludini sevī enerģiju, ko dot tālāk?
Sports arvien ir man asinīs. Es nevaru bez tā dzīvot. Vairs nespēlēju basketbolu, bet daru visu ko. Piemēram, dejoju, skrienu, vingroju vai pastaipos, uzspēlēju pludmales volejbolu. Man tas dod laimi – izeju ārā no arēnas un jūtos uzpildījusies. Līdzko es nesportoju, jūtos slikti. Bez kustības es nojūgtos.
Kādreiz tu spēlēji basketbolu pat Latvijas jauniešu izlasēs. Kā nonāci pie šī sporta veida?
Vispirms trīs gadus gāju baletā, bet tad patēvs mani aizveda uz basketbolu. Atceros, ka sākumā tur vienkārši biju. Vienā brīdī man bija jāizvēlas – balets vai basketbols. Es izvēlējos basketbolu, trenējos, biju tāda vidēja līmeņa spēlētāja, bet arī tad pienāca maģisks brīdis līdzīgi kā ar seriāla filmēšanu. Mēs bijām Daugavpilī vai Liepājā. Ejot uz grozu, parasti padevu piespēli, lai nebūtu jāuzņemas atbildība, jo vienkārši baidījos. Bet toreiz – pretiniece mani sedza, man atslēdzās smadzenes, es paņēmu viņas roku malā, aizgāju uz grozu un iemetu. Bailes kaut ko neizdarīt ir daudz lielākas nekā aiziet un to izdarīt. Tad man kaut kas pavērās vaļā – biju šokā! Es sev noticēju un sāku riktīgi kapāt. Kad sajutu, ka varu, sapratu – gribu tikt U14 izlasē. Man bija 13 gadu, un tas bija mans pirmais mērķis. Kārtīgi trenējos, uz to gāju un izlasē tiku. Tad es gribēju tikt U16 izlasē – tajā uz spēlētāju krekliem ir uzdrukāti uzvārdi, un man tas likās tik aizraujoši! Atkal izvēlējos mērķi un uz to gāju.
Kad man bija 17 gadu un pienāca U18 izlase, manī sāka parādīties tāds kā naids pret basketbolu. Sapratu, ka biju tikusi izlasēs, kur gribēju, bet tur vairs neredzu sevi. Tad aizbraucu apmaiņas programmā uz Franciju.
Vai jūti, ka basketbols tev ir iemācījis kaut ko tādu, kas tagad atbalsojas aktrises profesijā?
Tikko ar kursabiedru runāju, ka sportā ir mērķis, uz kuru iet, un tas ir galvenais. Bet teātrī un aktiera profesijā vispirms ir process, tas ir pats svarīgākais, un tas ir jāizbauda. Bet es domāju, ka teātrī un basketbolā ir arī ļoti daudz kopīgā. Basketbols noteikti ir devis mērķtiecību – ja izdomāju, ka kaut ko gribu, nezinu, kam ir jānotiek, lai es to neizdarītu. Tad manī ieslēdzas tāds uzbrukuma kaķis. Bet – ja es tiešām gribu, nevis sagribu vai pagribu. Vēl tas ir devis arī to, ka varu daudz izturēt, bet dažreiz man liekas, ka tas nāk par sliktu, jo tā vietā vajadzētu pateikt: Nē, viss, stop! Pietiek! Es tagad paraudāšu.
Kad izej no teātra, tad viens vari močīt, ko gribi, bet teātris ir komandas spēle. Ir jāsaprot, ka darīsi tā, kā ir jādara un kā reizēm arī liek. Ja nevari spēlēt komandā, manuprāt, teātrī nav, ko darīt. Jautājums: cik ilgi gribi būt komandas spēlētājs vai arī spēlēt konkrētajā komandā?
Vai aktiera profesijā, strādājot konkrētā teātrī, nepietrūkst brīvības? Teiksim, pusgadu padzīvot un attālināti strādāt no Bali pludmales…
Es par to daudz domāju. Tā kā biju apmaiņas programmā Francijā, zinu, ka ne vienmēr bēgšana atrisina to, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā. Zinu, ka aizbēgšana uz Bali neko neatrisinātu, bet tas nemaina to, ka ir domas – bet ir taču dzīvē vēl kaut kas! Tāpēc meklēju daudz lietu ārpus teātra.
Starp citu, es uzzināju, ka ir tāda lieta kā pēc-augstskolas depresija. Pēkšņi vairs nav augstskolas, un saproti – šī tad nu ir tā dzīve! Iepriekš bija tā: mācīšanās, skola, darbs, un tad padzīvo savu dzīvi kādas trīs stundas. Tagad ir vairāk laika un nāk dažādas domas. Tās atsijāsies, un īstās sajūtas paliks. Tagad tās ir intensīvas, jo ir mainīgs posms.
Vai tev jau ir līdz šim svarīgākā loma?
Laikam nevaru nosaukt tādu. Agrāk, kad klausījos un lasīju intervijas ar aktrisēm, kur viņas teica, ka “katra loma nāk īstajā laikā”, domāju – ko jūs te visas runājat vienu un to pašu?! Bet tā tiešām ir! Tāpat kā dzīvē, kad satiec tieši tādus cilvēkus, kādi tai brīdī ir jāsatiek.
Viena loma vairāk patīk, cita – tuvāka, vēl citā jāatrod vairāk prieka sevī pašā, lai to spēlētu, bet vienu lomu nosaukt es nevaru. Laikam tas ir atkarīgs no izrādes – līdzko es jūtu, ka tajā ir kaut kas augstāks, lielāks, arī mana loma tāda šķiet.
Bet kurās izrādēs tev šobrīd ir vislielākais prieks spēlēt?
Es vienmēr ļoti gaidu “Dzimšanas dienas kūku” – tajā ir tāda liela enerģija! “Lindā Vistā” ir gājis gan pa augšām, gan pa lejām. Gada laikā šajā lomā, kurā ielecu, esmu izaugusi. Sākumā biju ļoti saspringta, bet tagad ir posms, kad sāku to izbaudīt. Un vēl – “Kauce” (“Desmit iemeslu apciemot Kauci” – A.Z.Z.)! Tā man ir pirmajā vietā! Nesaprotu, kas tajā izrādē tāds ir, bet, kad mēs visi satiekamies, ir sajūta, ka satiktu savu veco “Rīdzenes” basketbola komandu. Ir laba atmosfēra, es vienmēr jūtos labi, un tā ir vienīgā izrāde, kurā jūtos simtprocentīgi brīva. Vismazāk domāju, ko kāds par mani padomās. Es “Kauci” gaidu kā ballīti.
Tu piedalījies arī Toma Harjo filmā “Sēklis”, ko veidoja vairāki jaunie JRT aktieri. Viņš par to ir teicis, ka atminas kā vienu no laimīgākajiem laikiem. Vai tu arī?
Mēs visi to laiku atceramies ar smaidu un sirds siltumu. Bijām Pāvilostā, kur ir skaisti un ir ļoti jauki cilvēki. Tas man arī atgādināja basketbola nometni – visi esam kopā, kaut ko darām, tie, kas kādā dienā nefilmējas, taisa ēst, bet uznāk arī besis un gribas mājās, un tas ir normāli jebkurā nometnē. Kad aizbrauc mājās, atceries – pat sīka pastaiga uz veikalu pēc piena liekas tik forša un skaista! Bijām tikko pabeiguši skolu, un tas kaut kādā ziņā arī bija kā atvadu posms – visu darījām kopā un tā it kā noslēdzām šos četrus gadus.
Sākumā nemaz nebija plāna, ka tas viss aizies tik tālu – līdz kinofestivālam “Riga IFF”. Kad bija pirmizrāde, bija pat dīvaini, ka citi skatījās. Likās, ka filma ir tik ļoti mūsu – tik intīma lieta. Es pirmo reizi saskāros ar tādu kā naidu – ak, tad šitā jūs paši te darāt? Filma var patikt vai nepatikt, bet cilvēkiem derdza, ka mēs paši ņēmāmies, Toms viens pats sazinājās ar sponsoriem. Varēja just, ka dažiem tas nepatīk – šitā taču nav pieņemts! Īstenībā tas bija sāpīgs mirklis, bet tas ir jāpieņem.
Vai tev pienāk brīži, kad apšaubi savas profesijas un mākslas lietderību? It īpaši šobrīd, kad tikko esam izkūņojušies cauri pandēmijai, Ukrainā noris Krievijas uzsāktais karš un mirst cilvēki, bet daži tepat Latvijā nevar atļauties samaksāt rēķinus par siltumu.
Tādas sajūtas ir. Nākamajā dienā pēc kara sākuma mums bija jāspēlē “Jaunie latviešu stāsti”. Gāju uz skatuves un domāju – kuru vispār tas interesē? Ik pa brīdim uznāk tādas domas, bet dažreiz prātoju – visu laiku domāt par karu arī nevar. Protams, ziedot un palīdzēt ir cēli un svarīgi. Bet ir arī cilvēki, kurus mājās sit, ir arī tādi, kas mirst no vēža.
Jāsaprot, ka laimīgs un mierīgs cilvēks ir tāds, kurš meklē savu vietu un atrod, un ar laiku tā vieta arī var mainīties. Ne velti es tagad esmu šeit, un tu esi tur, kur esi. Iespējams, ar vienu savu teikumu es arī kādam kaut ko spēju dot. Lai cik tas banāli neskanētu, vari palīdzēt citiem arī tad, kad pats sevi piepildi. Jo tad arī ir, ko dot citam.
Vai tu esi jūtīgs cilvēks?
Man ik pa brīdim ir gastrīts, un ārsts man teica: Martiņ, saproti, ka jebkuras emocijas, kas ir pārspīlētas – vai tu esi ļoti laimīga vai nelaimīga –, nodara pāri. Vēderam uzreiz ir stress. Es kopš bērnības esmu emocionāla. Bija posms, kad to ļoti bloķēju – kā ar masku un bruņām. Bet, mācoties aktieros, bieži raudāju. Es vispār ļoti daudz raudu, asaras vienkārši nāk ārā, un var jau arī tā – vienkārši raudāt. Es esmu emocionāla, tas ir skaisti, bet ir arī jāmācās to dozēt, lai nepaliktu bērna prātā.
Vai sakāpinātas emocijas un liela to intensitāte tev palīdz profesijā – ir viens no taviem darba instrumentiem?
Es nezinu. Man drīzāk palīdz, ja esmu atbrīvojusies.
Kas tev sagādā prieku?
Ļoti daudz kas! Es bieži priecājos. Bet arī bēdājos bieži. Ar priecāšanos man nav problēmu – es priecājos arī par citiem cilvēkiem, manī nav skaudības. Nesen tikos ar draudzeni, un mēs runājām, ka ir tādi cilvēki, kas ienāk tavā dzīvē un uztaisa vētru, iztukšo. Tā ir arī ar darbiem, ceļojumiem, ar jebko. Un ir tādi cilvēki, ar kuriem vienkārši esi un jūties pilnvērtīgs, mierīgs. Man prieku sagādā lietas, notikumi, jebkas, bet pats svarīgākais – cilvēki, ar kuriem jūties piederīgs pasaulei.
Šeit Martas Lovisas profils JRT mājaslapā.
Rakstīt atsauksmi