Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Dorians mūsu vidū

Kauņas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros tapušais Roberta Vilsona iestudējums “Dorians” Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī var sajūsmināt vai emocionāli atstāt pilnīgi vienaldzīgu.

Taču tas pāršķeļ mūsu ikdienišķo teātra ainavu kā zibens šautra, kā dīvains un spožs meteors, kas uzplaiksnī un spēji ietriecas zemē, liekot vēl labu laiku prātot: “Kas tas īsti bija, ko mēs tikko redzējām un piedzīvojām?”

Dejojošais arhitekts un “Kaķu aleja”

Roberts Vilsons nereti tiek dēvēts par avangarda teātra burvi Merilinu. Uz Teksasas štatā 1941. gadā dzimušā mākslinieka telpisko domāšanu, īpašo laika, ritma, plastikas un arī minimālisma izjūtu neizdzēšamu iespaidu atstājušas plašās Teksasas stepju ainavas, dzīvnieku un putnu dzīves vērojumi kopīgajos gājienos ar tēvu, jo dzīvnieki vēlāk organiski ienāca viņa teātra telpā. Savu bakalaura grādu Vilsons ieguva arhitektūrā, bet viņš ir studējis arī glezniecību, kļūdams par abstraktā ekspresionisma piekritēju, kā arī deju un runu, milzum daudz strādājot pats ar sevi, lai savu ķermeni pārvērstu par paklausīgu instrumentu. Viens no Vilsona iedvesmas avotiem ir Džordža Balančina veidotie baletuzvedumi, kas vēlāk kļuva par viņa vizuālās arhitektonikas un abstrakto skatuvisko kompozīciju paraugiem, – šādas kompozīcijas piemērs ir arī Kauņas “Doriana” uzvedums.

Izrāde apliecina arī to, ka režisors palicis uzticīgs Balančina uzvedumiem raksturīgajam bezkaislīgumam un emocionālajai atsvešinātībai, kas skatītājam dod lielu brīvību un tiesības uztvert un interpretēt redzēto, kā katrs vēlas. Vai varat iztēloties jauno Robertu Vilsonu dejojam solo īrētā kinoteātrī vai kopā ar grupiņu jauniešu dejojam baroka mūzikas un āmura sitienu pavadībā? Tieši tā viņš sāka savu teatrālo darbību 1960. gadu otrajā pusē. Ņujorkas universitātē Vilsons kopā ar dejotāju Mereditu Monku un vēl četriem dejotājiem garos kažokādas mēteļos rādīja deju – performanci “Kaķu aleja”, – lūk, no kurienes aug kājas izrādes “Dorians” caurviju dziesmai un motīvam par alejas kaķi, kurš staigā, kur tam tīk!

Režisors jau kopš savas darbības sākuma ir nikns verbālā teātra pretinieks, tiecoties pierādīt, ka vizuālā komunikācija teātrī ir daudz svarīgāka par vārdiem; par galveno elementu teātrī viņš uzskata gaismu, kas, viņaprāt, ir visnozīmīgākais aktieris uz skatuves. [1] Vilsons veidojis dažādus grandiozus projektus. Izrādi “KA kalns un Sargu terase” viņš gatavoja Šīrāzas festivālam Irānā (1972), tajā piedalījās vairāk nekā 500 profesionālo un amatierteātru aktieru, organizējot darbību brīvā dabā uz septiņiem svētajiem kalniem septiņu dienu un septiņu nakšu garumā. Tāpat pieminama ir gan kopīgi ar komponistu minimālistu Filipu Glāsu radītā opera – poētiskā meditācija “Einšteins pludmalē” (1976), gan barokāli krāšņie un postmodernie Šekspīra un operu iestudējumi. Vilsona postmodernajās kolāžās – vīzijās nereti ceļo vieni un tie paši tēli, piemēram, Putnasieviete, karaliene Viktorija utt., sastopamas tās pašas vai līdzīgas metaforas un skatuves dizaina elementi, bet kustības nereti iegūst rituālu nozīmi. Arī pats Vilsons mīl parādīties savās izrādēs kādā tēlā un efektīgā ietērpā. 

Jau 1980. gados režisors paralēli dramatiskā teātra izrādēm pievērsās operu iestudējumiem, kur visuzskatāmāk izpaudās gan viņa saistība ar Gordona Kreiga teoriju par aktieri kā virsmarioneti, gan ar Georga Bīhnera konceptu par cilvēkiem kā lellēm, ko vada kādi noslēpumaini spēki, gan ar Emila Žaka-Dalkroza atzinumiem par žestu nozīmi, gan Ādolfa Apias uzskatiem par gaismas metafizisko nozīmi teātrī. Vispazīstamākais Vilsona darbs ir Hamburgas teātrī realizētais mūzikla “Melnais jātnieks” iestudējums (1990), kur sadarbībā ar komponistu Tomu Veitsu un dzejnieku Viljamu Stjuartu Borauzu režisors pēc K. M. Vēbera romantiskās operas “Burvju strēlnieks” pirmavota radīja apbrīnojami vitālu uzvedumu, kurā bija sakausēta vācu ekspresionisma un mēmā kino, Bertolta Brehta un Kurta Veila, kabarē, cirka klaunādes, groteskas, vodeviļas un japāņu kabuki teātra estētika.

Ar pirmreizības efektu

Līdzīga multiestētika raksturo arī Roberta Vilsona uzvedumu “Dorians” Kauņā. Kaut tā ir režisora Diseldorfas D’haus teātrī šī gada jūnijā pirmizrādi piedzīvojušā iestudējuma replica – jau iepriekš izveidota darba kopija, tā tomēr ir uzskatāma par jaundarbu, jo galvenajā lomā ir divi lieliski lietuviešu aktieri, kas uzvedumā ienes no vācu varianta atšķirīgu jēgu un enerģiju. Otrreizējības efekts nebija jūtams arī režisora pirmajā sadarbības projektā ar lietuviešiem 2007. gadā, kad Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā dažus mēnešus pēc pirmizrādes Parīzes Šatlē teātrī sadarbībā ar šo teātri pirmizrādi piedzīvoja Johana Sebastiana Baha “Svētā Jāņa pasija”. Šī operas un oratorijas sintēze fascinēja ar krāšņo barokālo mūziku, augsto skatuves kultūru, izsmalcināto telpas, gaismu, kostīmu dizainu un horeogrāfiju. Gan solistu piesātinātie dziedājumi un perfektā kustību plastika, gan režisora ilggadējās radošās līdzgaitnieces, amerikāņu dejotājas Lusindas Čaildsas līdzdalība izrādē, viņai kā vientuļam eņģelim baltā tērpā slīdot skatuves telpā pa Vilsona slaveno diagonālo trajektoriju, gan režisora iecienītā zīme – tumša roka ar vēdekļveidā izplestiem pirkstiem uz gaiša fona u. tml., – visa uzveduma semantika uzskatāmi demonstrēja Vilsona tēzi, ka labam aktierim jāprot skatītāju vadīt ar viena pirksta palīdzību. [2]

Šāda teātra maģija darbojas arī “Doriana” iestudējumā, kura tekstu pēc Oskara Vailda dzīves un darbu motīviem veidojis amerikāņu rakstnieks un dramaturgs Derils Pinknijs (Darryl Pinckney). Vilsons, kā allaž viņa iestudējumos, ir arī telpas un gaismu dizaina autors, bet strādājis līdzautorībā gan ar ārzemju, gan vietējiem scenogrāfiem, kostīmu un gaismu māksliniekiem, kā arī mūzikas un dziesmu autoru Kristianu Frīdelu (Christian Friedel), kurš ir vācu versijas vienīgais Dorians, un viņa grupu Birnamas meži. (Atgādināšu, ka Šekspīra lugas “Makbets” finālā tieši Birnamas mežs – kareivji, kas maskējušies ar koku zariem, radot iespaidu, ka sakustējies un nāk virsū viss mežs, nes sakāvi un nāvi Makbetam, kas apmaldījies pats savas dvēseles biezokņos.)

Šajā teātrī skatītāji savulaik, 1920. gados, varēja izbaudīt arī Mihaila Čehova un telpas un gaismu dizaina mākslinieka Mstislava Dobužinska meistarību viņu Šekspīra iestudējumos. “Doriana” it kā minimālistiskais skatuves dizains un iekārtojums, gaismu un skaņu aprīkojums, līdz smalkākajai detaļai rūpīgi izstrādātie kostīmi un to kvalitāte, režisoriskais risinājums un aktieriskais izpildījums patiesi ir labāko Eiropas teātru līmenī.

Iestudējuma tekstā ir savīti motīvi no Vailda kanoniskā darba “Doriana Greja portrets”, viņa skandalozās dzīves fakti, kad rakstnieka mīļākā – jaunā lorda Alfrēda Duglasa tēvs panāca viņa ieslodzīšanu cietumā, kas tolaik nozīmēja ne tikai Vailda radošās karjeras, bet visas dzīves sagrāvi, kā arī mazāk pazīstamā īru izcelsmes gleznotāja, abstraktā sirreālisma pārstāvja Frānsisa Bēkona (1909 – 1992) likteņa motīvi. Kad Bēkona darbnīcā ielauzās laupītājs, ekstravagantais dzīves baudītājs nevis izsauca policiju, bet uzgleznoja nelūgtā viesa portretu, – šī nejaušā saskarsme vainagojās ar abu kaislīgu mīlas dēku un vēlāk – ar modeļa nāvi. Uzveduma stāsts veidojas no atmiņām, atsaucēm uz Doriana portretu, kam piemita maģiskā spēja uzsūkt sevī visus varoņa netikumus un noziegumus, atstājot oriģinālu neskartu, mūžam jaunu un starojošu, pārdomām par skaistuma un baudu dabu, mākslas attiecībām ar dzīvi, labā un ļaunā robežu cilvēkā un to indivīdu likteni, kas šīs robežas pārkāpj vai tīši ignorē – kā Vailds, viņa radītais Dorians vai skandalozais gleznotājs.

Alejas kaķa spožums un posts

Doriana likteni šajā versijā izdzīvo divi lietuviešu aktieri – Daiņus Svobons (Dainius Svobonas) un Mants Zemlecks (Mantas Zemleckas). Izrādes pirmajā daļā, kas noris mākslinieka – abstrakcionista darbnīcā, kur grīdu klāj gleznieciska papīra drazu un atkritumu kaudze, darbojas Daiņus Svobons, kurš savā garajā melnajā mētelī ar melnu platmali galvā un askētisko, ārēji apvaldīto, bet iekšēji nospriegoto tēlojumu asociējas tiklab ar gleznotāju Bazilu Hovardu Oskara Vailda romānā, kā Frānsisu Bēkonu, Dorianu Greju vai kādu mītisku Putnacilvēku. Postdramatiskā teātra teorētiķis Hanss Tīss Lēmans Roberta Vilsona teātri raksturo kā “palēninājuma teātri”, kur cilvēku ķermeņi ar lēnas kustības palīdzību pārvēršas kinētiskās skulptūrās un notiek skatuves telpas transformācija īpatnā audiovizuālā ainavā, kas ar savu īpašo ritmu rada iespaidu, ka tai piemīt pašai savs laiks. [3] Aktieru figūras viņa izrādēs it kā vientuļi ceļo kosmosā, realizējot varoņu enigmātisko, iepriekš nolemto likteņa ceļu, brīvi savienojot dažādus laikus, kultūras un vēstures slāņus, – un šādā nosacītā, vīzijai līdzīgā un pussomnambuliskā, pustranscendentālā ceļojumā Vilsona radītajā drūmajā, teju apokaliptiskajā ainavā mūs ieved/izvadā Daiņus Svobona. Lai gan režisoram raksturīgais palēninājums šoreiz mijas ar asa ritma piesātinātu, pat drudžainā paātrinājumā realizētu verbālo un plastisko izteiksmi un tēlu – kinētisko skulptūru dejām.

Gan uzveduma prologā, gan finālā skan Pegijas Lī dziesma par alejas kaķi, kurš katru nakti dodas savās gaitās, satiekas, ar ko vēlas, un mīl, ko vien vēlas, – kā īsts Kazanova. Un dziedošais Dorians – Mants Zemlecks izsmalcinātā baltā uzvalkā, kam pārslidināts melns mētelis, lai varētu īstenot Vilsona iecienītās melnās un baltās krāsas saspēles, iemieso no Doriana Nr. 1 pavisam atšķirīgu, kaķiski mainīgu tēlu – plastiski graciozu, vijīgu un tikpat narcisistisku un cinisku bīstamu skaistuma simbolu. Viņš dejo, dzied un runā tekstus, kuru šoreiz izrādē ir Vilsonam neraksturīgi daudz, pat pārlieku daudz, reibdams no sava skaistuma un pārākuma apziņas, visatļautības apziņas un pārliecības, ka jābauda viss, ko dzīve var sniegt, nesatraucoties par sekām (“Ja tevi nošauju,/ Kam gan tevis trūks?”). Mants Zemlecks ne tikai kustas ar apbrīnojamu veiklību un perfekti dzied, virtuozi maina balss tembrus un intonācijas, bet arī precīzi atklāj izrādes vēstījumu. Viena no izrādes vizuālās ainavas kulminācijām ir aina, kur greznā baltā uzvalkā tērptais Dorians sēž pie galda, ko apjož spoguļi: spoguļattēli rada vīziju, ka pie galda sēž nevis viens, bet veseli četri cilvēki, – un tās ir kā dzīres acīm un estetizētam skaistumam, kas ir tikpat ārišķīgs un mākslīgs kā dārgakmeņi Doriana cimdotajās rokās.

Bet skaistums neglābs Doriana pasauli... Kaut Oskars Vailds sludināja, ka mākslai nav jābūt ne morālai, ne amorālai, jo tās vienīgais uzdevums ir vairot skaistumu, paradoksālā kārtā gan viņa romāns par skaisto narcisu, kuram tā arī neizdevās noslēpt savu tumšo, grēcīgo dzīvi un apmānīt likteni, gan Vilsona izrāde ietver morālu vēstījumu. Varoņu pašdestrukcijas tēma, caurviju motīvs par alejas kaķi un cilvēku, kurš ir tik pašpietiekams un kungs un saimnieks tikai pats sev, atkārtojas atkal un atkal. Liekot domāt ne tikai par Vailda satriecošo darbu “De Profundis”, ko viņš rakstīja cietumā kā vēstuli Alfrēdam Duglasam, bet arī par daudzajiem mūsdienu Dorianiem. Roberts Vilsons kā allaž uztur atsvešinātības efektu, finālā liekot Manta Zemlecka Dorianam atkal uzdziedāt (vairākas dziesmas ir ar Alfrēda Duglasa tekstiem), izdejot alejas kaķa deju/ dziesmu kā spožā Berlīnes kabarē un atstājot pietiekami daudz brīvas telpas skatītāju uztverei un asociācijām, kas šoreiz aizplūst pārdomās par mākslas, skaistuma un cilvēka divējādo dabu. Izrādes Dorianus palaikam biedē tas, ka viņu dvēseles vairs nejūt robežu starp labo un ļauno, ka viņu dzīve, iespējams, noslēgsies vientulībā, aizmirstībā un iznīcībā.

Protestējot pret padomju laika saukļiem, kad visiem bija jāmīl tikai darbs, aizmirstot pašam sevi, tagad, šķiet, atkal esam iebraukuši otrā grāvī, jo publiskajā telpā (un ne tikai sieviešu žurnālos) no rīta līdz vakaram atskan aicinājumi mīlēt un izkopt pašiem sevi, savu dzīvesstilu, nodoties tīkamām nodarbēm, veidot pašiem savas skaistuma un labsajūtas oāzes, u.tml. Tas viss būtu labi un skaisti, bet vai tomēr nevelk uz alejas kaķa filozofijas pusi? Vai kopš neatkarības atgūšanas un jaunās brīvības laikiem mums jau nav izaugušas pāris Dorianu paaudzes? Manuprāt, jā, un Vilsona izrāde liek atgriezties un domāt ne tikai par tās mākslinieciskajām kvalitātēm, bet arī par Dorianiem, kas ir mūsu vidū.