Viena bezdelīga, pavasaris un eņģeļi Valmierā
Regnārs Vaivars Valmieras Drāmas teātra izrādē “Burbulis” milzīgo kovidlaika pieredzes lauku ir vienā malā paskrubinājis, apņēmīgi iedūris lāpstu un palūkojies, kas slēpjas zem redzamās virskārtas.
Vai pirmais?
Pirms uzteikt Regnāra Vaivara uzdrīkstēšanos būt celmlauzim un pievērsties vēl nesen tik aktuālajam un sāpīgajam covid pandēmijas tematam Valmieras teātrī iestudētajā izrādē “Burbulis”, aši parakņājos atmiņas un interneta apcirkņos – vai tiešām Regnārs būtu pirmais? Izrādās – ne gluži. Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra mājaslapa vēstī, ka tieši pirms gada tapa baleta uzvedums “Divi metri” Elzas Leimanes, Antona Freimaņa un Aivara Leimaņa horeogrāfijā – gan nopietna, gan humora pilna reakcija uz baleta mākslinieka pieredzi pandēmijas laikā. Iespējams, esmu ko palaidusi garām, bet šķiet, ka tas arī ir viss.
Kāpēc neraujas
Liekas gandrīz vai savādi, ka teātris neraujas apcerēt notikumus, kuri divu gadu garumā tik dramatiski ietekmēja cilvēku dzīvi ne tikai Latvijā vien. Bailes par savu un tuvinieku dzīvību; sēras par mirušajiem; neziņa par slimības izcelsmi, plosīšanās mērogu un ilgumu; nesapratne, kā ar sērgu cīnīties, varbūt pat bija pandēmijas mazāk traumējošā daļa, ja salīdzina ar žilbinoši krāšņo un haotisko pretpasākumu buķeti.
Kultūras un sporta centru slēgšana; pircēju nenovēršamais liktenis ziemas spelgonī vārgt rindās pie veikaliem, kuros trauku, apakšveļas un zeķu plaukti aplīmēti ar sarkanbaltām aizlieguma lentēm; drakoniski kontroles mehānismi izglītības iestādēs, kur dienišķai spļaušanai burkā un atkārtotai deguna bakstīšanai jākļūst par pierādījumu tam, ka esi vesels; nīkšana pieelpotā maskā, kura pēcāk nonāks miskastē kopā ar neskaitāmām citām “māsām”, spodrinot atkritumu pārstrādes industrijas nākotnes perspektīvas.
Ierasto realitāti fundamentāli mainīja attālināts darbs apvienojumā ar jaunapgūtu ieradumu pasūtīt produktu piegādi mājās; teātru izmisīgie centieni digitalizēties, lai kaut vai kā aizpildītu mokošo dīkstāves laiku; liegums vakara stundās bez staidzināma suņa parādīties ielās; ziemas zābakos un cepurēs “iepakotu” deju kolektīvu lēkāšana pagalmos un sporta laukumos. Un, protams, epopeja ar vakcīnām – slimības apkarošanas līdzekli, kas zibenīgi tika pārvērsts par mērķi, organizējot potēšanos lielveikalos, tirgus laukumos un stacijās un padarot vakcinācijas sertifikātu par augstāko un vienīgo cilvēka vērtības mēru. Grūti iedomāties efektīvāku instrumentu sabiedrības visaptverošai savstarpējai sanaidošanai: vakcinētie pret nevakcinētajiem, jaunie pret vecajiem, priekšnieki pret padotajiem, darbu saglabājušie pret atlaistajiem.
Bez mokošas neērtības sajūtas nav iespējams atcerēties televīzijas sociālās reklāmas, kurās smaidīgi pensionāri vakcinējoties apliecina savu ticību zinātnei vai dzied populāras dziesmas melodijai pielāgotus ielūgumus potēties, kamēr jaunākas ģenerācijas pārstāves kairinoši atkailina šļirces dūrienam plecu un biedē izvairīgos seniorus ar zārku. Tā ir tikai maza daļa no traģiski groteskajām “atrakcijām”, kuru fonā risinājās politiķu kaislīgas, vienam vienīgam tematam veltītas diskusijas – vai vakcīnu ir iepirkts par daudz vai tieši otrādi – par maz un kurš pie tā vainīgs.
Pat no tāda pavirša uzskaitījuma, cerams, var nojaust, ka spilgta apspriežama un mākslinieciski analizējama materiāla kovidlaiks teātrim sarūpējis vairāk, nekā vajag. Bet entuziasmu tomēr nemana. Varbūt teātris tāpat kā mēs visi ar atvieglojuma nopūtu cenšas nepatīkamos pārdzīvojumus pēc iespējas ātrāk izstumt no apziņas? Vai arī tos ir paspējusi aizēnot nākamā traumējošā pieredze – tepat rokas stiepiena attālumā liesmojošais karš, ko izraisījis Krievijas iebrukums Ukrainā?
Izplūduši iespaidi
Lai vai kā – Regnārs Vaivars dramatiskā teātra cunftē pirmais ir nopietni ķēries vērsim pie ragiem un Valmieras teātra Kurtuves zālē iestudējis savu versiju par nesenajiem kovidlaika notikumiem. Pirmizrādes iespaidi šķiet tādi kā izplūduši gan tāpēc, ka izrāde ir gara – vairāk nekā trīs stundas, gan arī tāpēc, ka režisora Regnāra Vaivara un scenogrāfa Valtera Kristberga piedāvātais vizuālais risinājums tēlojas nenoteikts un miglains gluži burtiskā nozīmē. Līdz ar aktieru dzīvo klātbūtni tas ietver filmētu materiālu. Uz plastikāta plēvēm līgani projicējas cilvēku figūras un skan, kā šķiet, pārveidotas balsis, kuras informē par dažādiem subjektīvi pieredzētiem kovidrealitātes faktiem.
Atzīšos, ka izrādes skatīšanās laikā vāji spēju šīm vīzijām izsekot. Vēlāk no kolēģa Ata Rozentāla recenzijas uzzinu, ka miglainie videotēli, kas ik palaikam migrē dzīvo norišu fonā, ir intervijas ar mediķiem un bildes kaitinošais “izplūdums” ir personas datu aizsardzības rezultāts. Papildu apgrūtinājumus iestudējuma lasāmībai rada arī tas, ka “Burbulis” tāpat kā citi Regnāra Vaivara projekti ir devīgi pieblīvēts ar atsaucēm uz mūzikas, kino un, iespējams, vēl kāda cita veida mākslas darbiem. Šo to izdodas atminēt, bet daudz vairāk paliek miglā tīts. Neko darīt – jāatrodas vismaz aptuveni vienā tajā pašā informācijas un zināšanu laukā, kur mitinās režisors, pretējā gadījumā pašai vien jāuzņemas atbildība, ja nespēju sekot tēlu un norišu intensīvajai plūsmai.
No mediķu skatpunkta
Izrādes stāsta pavediens tiek ritināts no mediķu skatpunkta, ko apstiprina arī “stop” zīmei līdzīgā draudīgi sarkanā programmas lapa. Līdz ar statistiku – bīstamāko epidēmiju sarakstu cilvēces vēsturē un covid upuru skaitu pasaulē un Latvijā – tā ietver arī pateicības vārdus SIA “Vidzemes slimnīca” par sniegto atbalstu izrādes tapšanas procesā. Viela izrādei iegūta, tā teikt, no “pirmajām rokām”.
Izrādes teksta sacerēšanu Regnārs Vaivars ir uzticējis nevis dramaturgam, bet pats sev, radot dialogus, kuriem piemīt gan mirkļiem asa realitātes izjūta, gan zināms juceklīgums. Epizodes no slimnīcas kovidlaika ikdienas virknējas cita aiz citas, un tās kopā satur divu jaunu ārstu rezidentu izmisīgie centieni tikt galā ar uzdevumu gūzmu, kas gāžas pār viņu galvām. Riharda Jakovela un Kārļa Dzintara Zahovska atveidotie rezidenti tiklab kolēģu, kā pacientu vidū sastopas ar visdažādākajiem cilvēku tipiem un atšķirīgām, reizēm pat diametrāli pretējām reakcijām uz slimības realitāti. Aina paveras atbilstīga izrādes žanra formulējumam – “tas, ko ārsti jums nestāstīs”. Tas, ko viņi nestāstīs, respektīvi, noklusēs, ir apjukums, neziņa, bezspēcība, pārstrādāšanās, izdegšana, bezgalīgs nogurums. Un pacientu mainīgā attieksme, kur paļāvība mijas ar neuzticību un aizdomām par ārstu spējām un labajiem nodomiem.
Paradoksālā kārtā kaut kas no izrādes varoņu fiziskās un garīgās bezpalīdzības, sastopoties ar slimību, atbalsojas skatītāja bezpalīdzībā, sastopoties ar izrādes samudžināto estētiku. Varbūt tāds ir bijis izrādes veidotāju nolūks – likt skatītājam ne tikai kritiski domāt par pandēmijas izraisīto situāciju, bet fiziski un garīgi sajusties tā, kā sajūtas ārsti un slimnieki? Un sajūtas viņi gluži kā strupceļā iedzīti. Mārtiņa Liepas atveidotā Nodaļas vadītāja skatuves eksistencē jaušamas atbalsis no pagājušās sezonas spožā aktierdarba – inteliģentā, dzīves nogurdinātā Džordža (“Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”). Veids, kādā Liepas Nodaļas vadītājs “sašņorē” un ciniski piespiež pakļauties abus jaunos kadrus, liecina, ka ilūzijas par cilvēka dabu viņš nelolo un nav jau arī vairs spēka. Droši vien ne bez paša neapzinātas vēlmes atgriezties mātes sargājošajā klēpī, lai kaut uz brīdi būtu harmonijā ar sevi, Nodaļas vadītājs tiek iešūts (tiesa, šķietami!) kādas dzemdētājas vēderā. Tā ir viena no attapīgākajām un daiļrunīgākajām izrādes epizodēm, kas trāpīgi atklāj gan situācijas absurdo raksturu, gan to, kāda šajā situācijā ir indivīda pašsajūta.
Elīnas Vānes Virsmāsa pandēmijas juceklī šķiet esam īstenā saimniece un notikumu režisore. Ar taisni izslietu muguru un modru aci viņa vērīgi seko slimnīcas personālam, uzraugot gan aizdomīgi aktīvo Annas Neles Āboliņas Brīvmāsiņu, gan Māras Mennikas apjukušo Skaistmāsiņu, kura darbam ar covid pacientiem rekrutēta no kosmētikas salona, gan arī sazvērestības teoriju “saindēto” pacienti, ko sirsnīgā atvērtībā ar sev raksturīgo teicamo humora izjūtu spēlē Inese Ramute.
Eņģeļi ar sievietes seju
Katrs izrādes ansambļa dalībnieks (izņemot Zahovski, kurš spēlē tikai Otro rezidentu) atveido vairākas lomas – policistus, pacientus, māsas, bomžus. Visām aktrisēm viena no lomām ir Nāves eņģelis. Pirmā asociācija, kas iešaujas prātā, ieraugot spārnotos debesu sūtņus, taisnā ceļā ved pie Tonija Kušnera deviņdesmito gadu grāvēja “Eņģeļi Amerikā” (pirms vienpadsmit gadiem Mārtiņš Eihe to iestudēja Dailes teātrī). Kušnera drāmā šīm pārdabiskajām būtnēm piemīt konservatīvs spēks, tās aicina apstāties, atteikties no progresa un atgriezties pie senču vērtībām, kuru amerikāņiem tik ļoti pietrūkst. Kāda ir šo būtņu vēsts valmieriešu “Burbulī”, saprast grūti. Taču vizuāli eņģeļi ir asprātīgi un efektīgi atrisināts tēls, ko kostīmu māksliniece Madara Botmane izveidojusi, papildinot baltos māsu virsvalkus ar improvizētiem, no slimnīcā pieejamiem medicīniskiem materiāliem sarūpētiem spārniem. Līdzās diviem jaunajiem ārstiem rezidentiem, kuru “sāpju ceļi” cik necik satur kopā izrādes irdeno audumu, eņģeļi, pat ja viņu nozīmei pietrūkst skaidrības un konsekvences, ir jēdzieniski vienojošs tēls, kas ne tikai palīdz vismaz daļēji kompensēt skatuves norišu “samētātību”, bet arī rosina domāt.
Grieķu vārds angelos nozīmē “tas, kurš paziņo”, “ziņnesis”. Eņģeļi liktenīgi maina cilvēku dzīves: viņu spožumā var iet bojā vai atdzimt. Eņģeļu spārni ir liecība pārdabiskām zināšanām un informācijai, kura cilvēkam kļūst pieejama tikai atsevišķos apskaidrības mirkļos. Viņu klātbūtne allaž saistās ar pārdabisku atklāsmi un… vadību. Ne velti Elīnas Vānes Virsmāsa no nāves eņģeļa kādā epizodē pārvēršas par ekskursijas vadītāju pandēmijas muzejā. Eņģeļi var parādīties visdažādākajos veidolos – kā sapņu vīzijas, kā dzīvnieki, cilvēki vai balsis. Vaivara izrādē viņiem ir sievietes seja. Mierinoša, miegu un atpestīšanu vēstījoša, bet, ja slimību uzlūkojam kā fiziskā formā ietvertu pareģojumu vai brīdinājumu, arī tiesājoša. Varbūt miega un nāves spārnotās figūras glābj, varbūt – soda.
Ziņkāre joprojām kņudina
Pēc izrādes noskatīšanās prātā aizķeras arī atsevišķas asprātīgas ar valodu saistītas epizodes. Piemēram, intermēdija ar kolektīvi skandētu pandēmijas laika leksikonu. Zināmās valodas pērles (mājsēde, sadarbspējīgs sertifikāts, vakseris un antivakseris, neņemot galvā, ka tādējādi izteikta attieksme nevis pret vakcīnām, bet pret apmatojuma izplūkšanu no stilbiem un bikini zonas) tajā tiek papildinātas ar jaunvārdiem, no kuriem spilgtākais liekas policistiem piedēvētais “tišmājis”. Jautrību un atslodzes brīdi publikai sagādā arī slimību loterija, kuras rezultāti skatītājiem, ievērojot noteiktu secību, ļauj doties starpbrīdī.
Mēdz teikt, ka viena bezdelīga pavasari nenes. Bet varbūt tomēr? Regnārs Vaivars milzīgo kovidlaika pieredzes lauku ir vienā malā paskrubinājis, apņēmīgi iedūris lāpstu un palūkojies, kas slēpjas zem redzamās virskārtas. Tiesa, prāva daļa lauka, tostarp sociāli politiskā problemātika, palikusi neskarta. Tālab ziņkāre joprojām kņudina, un gribas cerēt, ka atradīsies vēl kāds teātra druvas kopējs, kuram par kovidlaiku būs savs vārds sakāms.
Rakstīt atsauksmi