Sāga par baseinu kultūru
Recenzija par Tjarnarbíó teātra (Rejkjavīka, Islande) / “MurMur” producēšanas kompānijas izrādi “Peldēšana” (Sund)
Viena no islandiešu vistipiskākajām iezīmēm ir mīlestība pret siltajiem baseiniem. Tā kā ārā lielākoties ir auksti un vējaini, tad ierasta vieta, kur satikties ar draugiem, kursabiedriem, kolēģiem ir... baseins. Šī iemesla dēļ tā loma islandiešu ikdienas dzīvē daudz neatšķiras no parka, bāra vai sporta zāles; tas pēc sociālās funkcijas ir pat savdabīgs iepriekšminēto vietu apvienojums. Arī latviešiem pirts kultūra nepavisam nav sveša – jā, vulkānisku geizeru apsildītu baseinu mums nav, taču mazgāšanās un pēršanas rituāli pirtī ir arī svarīga latviskās dzīvesziņas daļa.
Režisors Birnirs Jons Sigurdsons (Birnir Jón Sigurðsson) Rejkjavīkas Tjarnarbíó teātrī kopā ar aktieru komandu radījis izrādes “Peldēšana” (Sund) dramaturģiju, par izrādes galveno tēlu padarot tieši baseinu un tādējādi priekšplānā izvirzot scenogrāfiju – Kristina Arnara Sigurdsona (Kristinn Arnar Sigurðsson) veidoto milzīgo, 3000 litru lielo ūdenstilpni, no kuras ceļas tvaiki, liecinot par silto temperatūru. Skatuve iekārtota kā kāds no Islandes sundlaug jeb publiskajiem termālo baseinu kompleksiem, savukārt aktieri tērpti peldkostīmos.
Aktieru ansamblis, izspēlējot dažādas absurdas situācijas, ar kurām islandieši sastopas baseinā, veselīgi pasmejas par dažādajiem baseina apmeklētājiem un savādo attiecību dinamiku, kas rodas šajā telpā (tiku negaidīti pārsteigta, dzirdot skaļus smieklus no zāles visas izrādes garumā). Tā kā šī tēma skatītāju dzīvēs ir ļoti atpazīstama un situācijas, šķiet, pieredzētas itin bieži, izrāde piedāvā iespēju pasmieties pašiem par sevi (un nebeidzamajiem amerikāņu tūristiem, kas uz baseinu ierodas ar uzkodām un telefoniem plastmasas maisiņos). Valodas barjera man kā skatītājai neliedza uztvert visnotaļ vizuāli veidoto komēdiju – tajā ir daudz horeogrāfisku intermēdiju, un veiksmīgi atrisināts farss aktierspēlē rūpējas par to, lai lugas tekstus varētu teju uzminēt.
Pakāpeniski izrādē atsedzas papildu slāņi; izklaidējošās ikdienas ainas nomaina kustīgas gleznas ar atsaucēm uz dažādiem vēsturiskiem un kultūras fenomeniem. Te aktieri izspēlē Darvina evolūcijas teoriju, kurā no ūdens būtnēm kļūst par sauszemes staigātājiem, te dažu sekunžu laikā skatuve kļūst par Botičelli cienīgu “Venēras dzimšanu”.
Izrādes spēcīgajā vizualitātē nozīmīga ir sadarbība starp horeogrāfu Andreanu Sigurgeirsonu (Andrean Sigurgeirsson) un gaismu mākslinieku Fjolniru Gislasonu (Fjölnir Gíslason). Horeogrāfijā parādās klaunādes elementi, liels uzsvars likts uz ballīšu kultūru un dejām, un to var novērot arī gaismu partitūrā. Izrādes atslēgas vārdi ir vieglums un jautrība, un tās uz skatuves netrūkst. Savukārt komponists Fridriks Margets Gudmundsons (Friðrik Margrét Guðmundsson), kuram reizē ir baseina uzrauga loma, izrādes skaņu celiņu papildina ar elektroniski apstrādātām vokalīzēm un izpilda rokzvaigznes cienīgu prelūdiju; tuvojoties finālam, viņš skaņu pulti nomaina pret elektrisko ģitāru un nokļūst skatuves uzmanības centrā – lomas tiek mainītas.
Islandiešu komanda drosmīgi dodas virzienā, kas viņus interesē – un tas ir rotaļīgs, enerģisks, dzīvespriecīgs un dzirkstošs. Jauni cilvēki, kas uz skatuves labi pavada laiku. “Peldēšana” tver islandiešu dzīvesziņu, apskatot viņu mūsdienu kultūru no unikāla skatpunkta – gan ļaujot pašiem islandiešiem just ciešo sasaisti ar izrādes dramaturģiju, gan ienācējiem paverot plašāk durvis uz šo unikālo kultūrtelpu, tautu, cilvēkiem.
Rakstīt atsauksmi