Ilvita Liepiņa

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

Robežas starp patieso un izdomāto

“Tā ir nemitīga dzīšanās pēc bildēm, kas nonākušas mūsu prātos” – runā vārdu salikumi astoņdesmito gadu televizoriņos vienā no pirmajām ainām. Jā, skatītājam, atrodoties Mārtiņa Gūtmaņa un Jāņa Golubova Dirty Deal Teatro radītajā izrādē “Zudušo skatu darbnīca”, ir iespēja piedzīvot un sajust dažādus laika posmus.

Iestudējums “Zudušo skatu darbnīca” vēsta par pieciem svešiniekiem, kas vēlas mainīt savas dzīves. Skan gaužām klišejiski, vai ne? Tomēr dzīves mainīšana ir tiešā mērā burtiska. Svešinieki nokļūst kādā darbnīcā pie mākslinieka – šamaņa (tā vēsta izrādes programmiņa, kas sagaida skatītāju pirms nonākšanas jauno mākslinieku radītajā cita laika paralēlē). Tomēr izrādes laikā tā arī netiek skaidri definēts, kas ir Mārtiņa Gūtmaņa spēlētais tēls, kurš spēj cilvēkus dematerializēt videoklipā. Darbnīca ir pasaule, kurā saplūst robežas starp patieso un izdomāto, tajā nonāk piecas sevī pazudušas dvēseles, kas vairs nevēlas dzīvot SAVU dzīvi.

Skatītājus sagaida sēdvietu rindas abās pusēs skatuvei, līdz ar to arī mēs kļūstam par fiktīvās pasaules upuriem, vērojot paralēles no dažādiem skatupunktiem un tādējādi apmaldoties starp reālo un iedomāto. Katras skatītāju rindas labajā un kreisajā pusē “sēž” astoņdesmito gadu televizori, kas ik pēc noteikta laika posma vēsta radošās komandas dziļi personīgās sajūtas, kuras ietekmējušas franču autora Žana Bodrijāra tēzes. Stūrī ir plašs ekrāns, kas tiek izmantots dažādi, lielākoties parādot Mārtiņa Gūtmaņa varoņa kamerā filmēto un vēstot skatītājam, kā notiek katra svešinieka dematerializācija videoklipā. Jāatgādina gan, ka ekrāns skatītājam nav priekšā, bet gan sānā – tas nozīmē, ka skatiens plūst te uz astoņdesmito gadu televizoriem, te uz lielo ekrānu, te – uz pašiem aktieriem. Šķiet, ka tas ir apzināts paņēmiens, kas liek skatītājam identificēties ar tēliem, kuriem saplūst robežas starp tagadni, atmiņām un patiesību.

Skatuves centrs ir gandrīz vai tukšs, to piepilda izrādes tēlu atmiņas un pagātnes izmaiņas ar rekvizītiem, kas katram nepieciešami. Pretī lielajam ekrānam, skatuves otrā pusē, ir laicīgās pasaules priekšmeti, kas atgādina par pagājušo. Tie ik pa laikam tiek pārvietoti uz spēles telpas centru, lai katrs tēls mainītu piedzīvoto ar laicīgā atgādinājuma palīdzību. Šajā pusē grīda ir klāta ar kartona gabaliem un plāksnēm, kas pārklātas ar flakoniņu uzpūstiem vārdiem. Pa vidu ir vecs dīvāns. Telpa šķiet savandīta – mētājas drēbes, nenolikts vietā gludināmais dēlis, ledusskapja virsma šķietami apzīmēta ar melnu pildspalvu, izmētātas alus pudeles un to kastes, pie sienām plakāti, kas runā pinterestīgus tekstus, tomēr arī tie šķietami ir deformēti savā nozīmē, piemēram: “Mēs kļūstam veci”, “Be free”, “vnk esi tu pats”, “Just do it”, “Atrodi īsto sevi” un šokolādes batoniņa “Snickers” reklāmas vēstījumi, kas katram divtūkstošajos gados dzīvojošajam ir labi pazīstami. Iespējams, tas viss ir apzinīgi virzīts, lai skatītājs atkal apmaldītos dažādajās laika līnijās vai zigzagos. Mākslinieces Katrīnas Ievas veidotā scenogrāfija tiešām ir īpaši nostrādāta, tomēr rodas jautājums, vai tā tiek attaisnota? Skatītājam tā arī netiek dotas norādes un iespēja izprast “kāpēc”, liekot domāt, ka daudz kas no uz skatuves notiekošā ir pašmērķīgs.

Izrādes sākumā, televizoru ekrānos parādoties vēstījumam, īsi tiek paskaidrots, kā strādā atmiņu pārveidošana, proti: “Ja tu saki “jā”, ķeries pie vada.” Uz skatuves iznāk aktieru ansamblis – Elizabete Milta, Ričards Murāns, Simona Ozola, Roberts Dauburs, Kitija Geidāne, kuri skatītājus un Mārtiņa Gūtmaņa mākslinieku – šamani, iepazīstina ar sevi. Piemēram, Elizabete ir mūziķe, kurai ir sajūta, ka kāds cits izpilda viņas mūziku, nevis viņa pati. Savukārt Kitija ir jauna māmiņa, kura audzina bērnu kopā ar savu mammu un pelna, veidojot saturu Onlyfans, lai spētu uzturēt ģimeni. Jaunā sieviete vēlas patīt laiku…

Katram tēlam ir savs iemesls, lai ierastos šajā darbnīcā un mainītu sajusto un izdzīvoto, tomēr netiek atklāti tēlu raksturi, lai skatītājs izrādes laikā spētu spēcīgāk ar viņiem identificēties. Tā arī neuzzinām, kas ir šī darbnīca, kādēļ tāda pastāv un kāpēc tieši šie tēli tajā ir nokļuvuši. Gribētos, lai arī skatītājs savās sajūtās spētu būtu klātesošs, ne tikai novērotāja pozīcijā. Jāuzsver gan, ka abi LKA 3. kursa dramatiskā teātra aktiera mākslas studenti Elizabete Milta un Ričards Murāns liek noticēt viņu tēliem. Elizabetes Miltas dziedošā balss uz pāris minūtēm liek pilnībā atdoties aktrises radītajam tēlam.

Tajā pašā laikā uz skatuves ir panākta laiktelpas atmosfēra, kas skatītāju aicina pieskarties plūstošajiem vārdiem: “Ja dzīve ir spēle, es gribu mācēt to spēlēt.” Katra filmēšanas aina ir etīde ar humora devu – par to liecina zālē dzīvojošie smiekli. Dažu brīdi gan notiekošais piesaista uzmanību, bet nav skaidrs, kāds ir darbību mērķis, piemēram, ainā, kurā uz televizoru ekrāniem parādās uzraksts “TEĀTRIS IR VISUR” un izrādes tēli sāk dejot. Šķiet, ka režisora redzeslokā bijis daudz svarīgu tēmu, par kurām runāt, tomēr beigās sanācis “domu akmens”, kas iemests dzīvajā jūrā – to vairs nav iespējams atrast. Izrādes beigās tēli ar scenogrāfijas elementu palīdzību caur portālu ieiet patiesajā pasaulē, lai turpinātu to piedzīvot, taču šoreiz ar izmainītajām atmiņām. Tomēr, lai šī aina strādātu, nav nepieciešams to parādīt kā multfilmā. Pārliecinoša savukārt ir epizode, kurā uz skatuves tiek uzmests matracis – sākumā šķiet, ka uz tā ir rakstīts “Notting matters”, bet, ja pārlasa vēlreiz – “Notting mattress”.

Vai mīlestībā tiek meklēts tas, ko agrāk meklējām reliģijā? Vai tavi sapņi ir tavi? Tu gribi pateikt nē? Tad tā arī vajag darīt! Izrādē “Zudušo skatu darbnīca” ar mani kā skatītāju spēcīgi runā gan dialogi starp tēliem, gan vārdu virknes ekrānos. Izrāde ir vizuāli baudāma un, neskatoties uz neizprasto, aicina skatītāju domāt. Tas taču ir galvenais, vai ne?