Klusums skaļumā
Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Verters” Kristīnes Vītolas režijā rubrikā "Students vērtē"
Ieskatoties savos pierakstos par šo izrādi, pirmais vārdu salikums, ko ieraugu, ir “klusums klusumā”, taču tagad to izlaboju un uzrakstu – “klusums skaļumā”. Kristīnes Vītolas Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais “Verters” vēsta par galvenā varoņa iekšējo pasauli, kura sākotnēji šķiet čukstoša, tomēr izrādes laikā tā kļūst arvien skaļāka un skaļāka.
Šī ir mana pirmā “satikšanās” ar Kristīnes Vītolas teātra iestudējumu. Viņa ir multimākslinice, kura darbojas ne tikai teātrī, bet arī kino un savos iestudējumos apvieno scenogrāfijas un režijas zināšanas un prasmes. Teātra un kino pasaulē viņa meklē klusumu, tukšumu un mieru, tajos atklājot notikumus, kas ieved jaunā “dimensijā”. 2016. gadā dibinājusi “Visjaunāko Rīgas teātri”, tomēr šobrīd tas aktīvi vairs nedarbojas. Strādājusi gan neatkarīgajos, gan valsts teātros. Viena no zināmākajām Kristīnes Vītolas radītajām performancēm ir “Endij Vorhol, tas Tu?” (2014). Kā kostīmu māksliniece strādājusi pie iemīļotās bērnu izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (2010). Ar Kristīnes Vītolas izrādēm sanāk reti “satikties”, diemžēl tās tiek ātri noņemtas no repertuāra, bet, iespējams, tieši šī iemesla dēļ mākslinieces formas meklējumi kļūst vēl patiesāki – izrādes ir tikpat gaistošas kā klusums.
Izrāde “Verters” ir dažādu mākslas veidu saplūšana, no kuras “izpeld” būtiskas detaļas, pie kurām skatītājs pieķeras. Aktieru ansamblis – Ivars Krasts, Sabīne Tīkmane un Agate Krista, – šķiet, pat jūt viens otra elpu.
Iestudējums ir vācu rakstnieka Gētes darba “Jaunā Vertera ciešanas” atstāts. Sižeta pamats – pielāgots režisores, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Vītolas idejai par cilvēka esību. Tāpat tiek izmantoti Bruno Dimona kinofilmas “Cilvēcība” motīvi, kā arī dažādu rakstnieku, piemēram, Marsela Prusta, citāti. Šķiet, ka izrāde ir impulsu kopums no dažādiem mākslas darbiem, kurus Kristīne Vītola ir nevis “paslaucījusi” zem zemapziņas paklāja (līdzībās, kā to darīja izrādes varonis Verters, paslaukot putekļus zem paklāja), bet gan to pacēlusi, izvilkusi un izpurinājusi ārā. Iestudējums vēsta par izglītotā un bērnišķīgā Vertera mīlestības izpratni, kuru ietekmē mīlas trijstūris starp viņu, Loti un Lotes līgavaini Albertu. Tomēr šķiet, ka izrāde ir par skatītāju un viņa ielūkošanos savā sirdsapziņā – ir sajūta, ka režisore uz spēles laukuma ir novietojusi plašu spoguli un man kā skatītājam nav citas izvēles, kā vien vērot sevi caur Ivara Krasta, Sabīnes Tīkmanes un Agates Kristas atveidotajiem tēliem. Jā, izrādes darbība ir visnotaļ lēna – brīžiem varētu šķist, ka “nekas jau nenotiek”, un tas skatītāju var kaitināt. Tomēr, ieskatoties spogulī, cilvēks tiešām reizēm tā arī var justies – nokaitināts. Turklāt, vai tieši šāds laika ritms nav paredzēts cilvēka zemapziņai?
Tomēr jāmin, ka daži scenogrāfijas risinājumi ir lieki, piemēram, plašais televizors pie sienas, kas brīžiem sevi neattaisno, jo tas ilustrē darbību, nevis sniedz jaunu iezīmi, piemēram, parādot, kā Verters un Lote dodas ceļā. Šo elementu var pilnībā izspēlēt ar klavierēm, kas tiek arī darīts, tādēļ vizualizācija TV ekrānā kļūst lieka. Tāpat brīžiem šķiet, ka televizors un lielais, “dzīvais” augs (kurš nudien nešķiet dzīvs, drīzāk iegādāts rotaļu veikalā), kā arī izvēlētais skaņu celiņš (skaņu, nevis dziesmu) izjauc gan scenogrāfijas, gan dramaturģisko estētiku. Bet varbūt tieši šis elements veidots apzināti, jo, kaut ko izjaucot, tā vietā var uzbūvēt jaunu, šajā gadījumā – jaunu izrādes vēstījuma slāni, uzdodot jautājumu – kas gan ir īsts?
Jā, šķiet, ka viss, ko piedzīvo Verters, ir patiess, tomēr ne īsts. Tas notiek galvenā varoņa galvā, un par to liecina, piemēram, tas, ka Agates Kristas spēlētais Alberts atgādina lelli, kas tiek vilkta aiz marionetēm – tēls ir statisks, un šķiet, ka tam nepastāv dzīvs raksturs. Dzīvs ir tikai tas, kam Verters piešķir jēgu. Par to, ka viss uz spēles laukuma notiekošais ir galvenā varoņa prātā un zemapziņā, liecina arī pirmā cēliena beigu aina, kurā tiek izspēlēts, kā Verters, Lote un Alberts ir devušies uz jūru, bet uz ekrāna tiek parādīts, ka Verters stāv pie jūras viens. Tāpat arī otrajā cēlienā izmainītā guļamistaba, kas kļuvusi par darba telpu, ir gluži vai tukša, projicējot uz sienas iepriekšējās guļamistabas iekārtojumu. Jāmin arī šķietami apzinātais pārspīlējums un absurdums darbībās, piemēram, Vertera telefona ciparnīcas griešana (skatoties šķiet, ka skatītājs kopā ar izrādes tēliem iesprūst laika telpā), kā arī šķietami apzinātais neīstums, piemēram, kad izrādes tēli vakariņo, pārspīlēti ēdot no tukšajiem šķīvjiem.
Iestudējuma elementi brīžiem atgādina lēnā kino estētiku, ko veido nesteidzīga ārējā darbība, kamēr iekšējā ir visnotaļ strauja. Jāmin arī zīmīgā aina otrajā cēlienā, kad Verters it kā iziet cauri sienai un pēkšņi ir redzama tikai tēla ēna, kā arī siltumnīcai līdzīga kaste, kas atgādina un apliecina to, ka Verters pats sevi iespundējis dziļumā. Pašnāvība, kas nešķita īsta, dod dziļu patiesības pieskārienu – jo tieši neīstums ir tik patiess.
Rakstīt atsauksmi