Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Nostalģijas atvari

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Arkādija” Alvja Hermaņa režijā

Jebkurai refleksijai par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Arkādija” pats teātris un tā mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir uzlikuši primāro uztveres fokusu – tas ir salīdzinājums ar 1998. gada iestudējumu. No vienas puses, to var saprast no teātra zīmolvedības viedokļa, jo tas palīdz uzturēt skatītājos pārliecību, ka JRT ir izcils joprojām un ir gatavs dāsni dalīties ar savu izredzētību arī pašlaik. No otras puses, šis nepārtrauktais salīdzinājums atgādina iepriekšējo versiju redzējušajiem, ka viss ir mainījies un tas, ko mēs redzam pašlaik, ir profesionāla izrāde, bet ne vairāk. Brīnumu atkārtot nav iespējams, un šī doma nebūtu aktuāla, ja izrādes radītāji tik ļoti negribētu pierādīt pretējo.

Leģendas statuss

Salīdzinājums neko nenozīmē paaudzei, kas iepriekšējo “Arkādiju” nav redzējuši, jo bija pārāk mazi. Un pašreizējā versijā nav iespējams izskaidrot, kāpēc šī izrāde ir jāuztver kaut kā īpaši. Atmiņa ir kaprīza un raisa diskusijas, piemēram, par to, vai 1998. gadā arī bija trīs starpbrīži, kas gan nepārprotami redzams vecās programmiņas faksimilā. Toties jaunajā versijā trīs starpbrīži pašlaik izskatās pēc neobligātas ekstravagances, kas tikai pagarina kopējo hronometrāžu, bet neko nedod izrādes uztverei, respektīvi, pēc tiem nav objektīvas nepieciešamības. Atmiņa ir neuzticama arī tajā ziņā, ka viens apgalvo, ka tieši “Arkādija” sākusi JRT izrāžu “bumu” un pilnas zāles, otrs pauž stabilu pārliecību, ka zālē sēdējuši teju pieci cilvēki. Tam visam nebūtu nekādas nozīmes, ja viss šis atmiņu kamols netiktu vīts mērķtiecīgi. Protams, atgriezties laikā, kad zāle bija zaļāka, ir saldi.

Toma Stoparda luga, kuras iepriekšējo iestudējumu Rīgā viņš ieradies noskatīties, ir saistīta ar vēl vienu nostāstu – par slavenā dramaturga cigarešu izsmēķiem, kas ierāmēti joprojām ir grimētavā pie sienas (kā jau leģendai pienākas, ir lasītas divas versijas, kurš šo ierāmēšanu veicis). Visdrīzāk tieši iepriekšējā iestudējuma ēna mudinājusi iesēdināt ratiņkrēslā arī jaunās versijas Valentīna lomas izpildītāju Ritvaru Loginu, kaut, kā varam lasīt Viļa Daudziņa atmiņās, viņš ratiņkrēslā nokļuva nevis mākslinieciskas koncepcijas, bet avārijas dēļ, un pēc atveseļošanās tika nolemts ratiņkrēslu saglabāt. Paradoksālā kārtā Valentīna eksistence šādā, ja tā var teikt, formātā ir organiska un šķiet pat loģiska, jo piešķir tēlam zināmu citādību, savpatību. Iepriekšējā iestudējuma video ieraksta īsie uzplaiksnījumi uzbur teju rēgus no pagātnes, vienlaikus gan teātris mājaslapā atzīst, ka “jaunajā iestudējumā viss būs savādāk, tikai teksts tas pats.” [1] Cik labi būtu, ja tā būtu.

Būtiska atšķirība ir vizuālajā noformējumā, kas zināmā veidā nosaka visu pārējo izrādes komponentu funkcionēšanu. Andra Freiberga skatuves ietērps no papīra kombinācijā ar dzīvo uguni radīja trausluma atmosfēru, sajūtu, ka kādā brīdī viss var aizdegties. Mārtiņa Vilkārša piedāvātais skatuves ietērps ir izsmalcināts un atmosfēru veidojošs. Telpai pēc noklusējuma jābūt tādai, lai tajā darbība varētu bez lielas pārbūves notikt divos dažādos laikmetos, beigās tiem sajaucoties, un šis uzdevums ir izpildīts. Divu laikmetu mijiedarbību iezīmē arī Kristīnes Jurjānes kostīmi, atsevišķu tēlu traktējumā ejot pārliecinoši citu ceļu, nekopējot iepriekšējā iestudējuma estētiku.

Par izrādes tapšanas nopietnajiem nolūkiem liecina teātra mājaslapā pieejamie video, kuros aktieri notur pašu sagatavotus priekšlasījumus par izrādē skartajām tēmām un pieminētajām vēsturiskajām personībām. Šāda iedziļināšanās raisa cieņu un dod ieinteresētam skatītājam pievienoto vērtību, ja viņš ar šiem materiāliem iepazīstas.

Katrs savā reģistrā

Toma Stoparda luga ir meistarīgi savīts rēbuss, paralēli risinot darbību 19. gadsimta sākumā un nosacītās mūsdienās – te gan vietā jautājums, vai 1993. gads, kad luga pabeigta, mūsdienās vairs ir “mūsdienas”. Lugas paradokss ir tas, ka skatītājs uzzina pagātnes notikumus ātrāk un precīzāk, nekā tas izdodas “mūsdienu” varoņiem – pētniekiem, un mēs redzam diskusijas un maldus, skaidri redzot, ka patiesība ir cita, nekā šķiet, izdarot secinājumus no skopi pieejamām pagātnes liecībām. Patiesības un pieņēmumu attiecības ir tikai viena no lugas tēmām, vienlaikus risinot arī citas. Stopards modelē situāciju, kad pusaudze izdara ģeniālu atklājumu, par kuru neviens neuzzina. Lords Bairons, kurš uz skatuves neparādās, būtiski ietekmē pagātnes varoņu dzīves. “Mūsdienu” pētniekus interesē tieši Bairons, kuru notvert dokumentos īsti nevar, bet ļoti gribas, jo ir tik vilinoši atklāt romantisku stāstu par divkauju, kam nav dokumentāla apstiprinājuma. Vai zinātne balstās tikai sausos faktos, vai arī tajā ir vieta romantiskiem pieņēmumiem? Un vēl, un vēl. Mulsums sākas brīdī, kad mēģinām saprast, vai un tieši kas no šī visa interesē Alvi Hermani, un iemesls šim mulsumam ir atšķirīgajā aktieru eksistences veidā.

JRT jaunā “Arkādija” ir piemērs tam, kā aktieri, šķietami būdami ansamblī, spēlē solo un katrs ir atradis savu atslēgu, bet tās savā starpā nav saskaņotas. Spilgtākais piemērs ir Gunas Zariņas darbs lēdijas Kroumas lomā, izkāpinot tēlu tādā groteskas pakāpē, ka to nav iespējams uztvert reālisma kategorijās, un varētu jau spēlēt arī tā, ja līdzīgi savus tēlus būvētu pārējie “senatnes” ainu atveidotāji. Pašlaik tā ir komēta ar savu trajektoriju, uz kuru mēs varam noskatīties, bet kas izšaujas ārpus jebkādām orbītām. Jānis Skutelis nelielajā Ezras Čeitera un Ivars Krasts kapteiņa Braisa lomā, daļēji arī Dāvids Pētersons fanātiskā Ričards Nouksa lomā un Jevgēnijs Isajevs kā perfektais sulainis Dželabijs, konsekventi spēlē kolorītus savādniekus komēdijas atslēgā. Savukārt Evelīna Priede ģeniālās pusaudzes Tomasīnas lomā rada sajūtu, ka atklājums meitenes galvā rodas gluži nejauši un viņa pati neapzinās, ko ir izdomājusi. Respektīvi, Tomasīna var arī nebūt ģeniāla kopumā, tā ir tikai viena ideja, kas viņu pēkšņi apciemo. Tas ir interesants traktējums, ja veidots apzināti. Priedes Tomasīna ir nogarlaikojusies pusaudze, kuru interesē arī iespējamās attiecības ar pretējo dzimumu. Mīkla ir Toma Harjo darbošanās Septimusa Hodža lomā. Aktiera veidotais raksturs ir patīkams, inteliģents, bet tajā nav nojaušams ne iemesls, kāpēc šis jaunais cilvēks mīl eksaltēto lēdiju Kroumu, ne lūzuma punkts, kas pamudina Septimusu izvēlēties vientuļnieka dzīvi, jo viņa eksistence uz skatuves atgādina rāmu plūdumu, kas nav pakļauts emocionāliem satricinājumiem. Respektīvi, jau otro izrādi pēc kārtas (pirmā ir “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj”) Toms Harjo spēlē tik vispārīgi (vai, sakot skarbāk – nekonkrēti), ka skatītājam gribot negribot ir jāpiefantazē klāt tas, kas skaidri nav nolasāms.

“Senatnes” sadaļā jautājums, uz ko īsti netiek atbildēts, ir – vai Bairons tiešām tur ir? Vai viņš staigā pa parku un varētu jebkurā brīdī ienākt telpā? Varbūt viņš ir iedomu tēls, mirāža, ar ko visi ir pārņemti, bet kura fiziski tur nemaz nav? Savukārt vēlme atrast Baironu tur, kur viņš var arī nebūt, virza uz priekšu Viļa Daudziņa Bernhardu Naitingeilu. Skatoties, kā aktieris būvē lomu (un dara to nenoliedzami profesionāli), prātā ienāk doma, ka Naitingeila traktējumu var atvasināt no visai atšķirīgas varoņa rīcības motivācijas. Bernhards, kurš ir gatavs sava šķietamā atklājuma vārdā noraidīt ikvienas šaubas, var būt pārņemts ar skaisto stāstu, kas attīstās viņa iztēlē, tas viņu pārņem un tik ļoti gribas, lai tas atbilstu patiesībai (un skatītājs jau zina, ka Bernhards kļūdās). Taču šinī gadījumā virzītājspēks ir paša pētnieka aizrautība ar versijas skaistumu. Daudziņš savu varoni veido ar citu atskaites punktu – Bernhards grib pasaulei pierādīt tieši savu ģenialitāti, un šīs vēlmes vārdā ir gatavs ignorēt acīmredzamo. Viņš to vēlas sevis, nevis Bairona dēļ, viņš gara acīm redz sevi uz žurnālu vākiem nevis kā Bairona vēstnesi, bet primāri kā sevi pašu. Vai tas ir interesantākais šī tēla traktējums, varam atvērt diskusiju, katrā ziņā, teorijai sagrūstot, skatītājam Bernharda īsti nav žēl. Kristīnes Krūzes Hanna Džārvisa ir vientuļniece, kas spiesta dzīvot kopā ar citiem, bet īsti nespēj veidot kontaktu. Brīdī, kad Ritvara Logina Valentīns nosauc Hannu par savu līgavu, viņa netīksmē nodreb – tiešām? Hannai piemīt racionāls prāts, kas neļauj gremdēties pievilcīgās vīzijās, viņa nekad neatļautos publicēt secinājumus, kas nav trīsreiz pamatoti – bet vai viņa patiesībā neilgojas pēc vieglprātīgākas dzīves? Skat, Agates Kristas atveidotā Hloja ir atvērta piedzīvojumiem un gatava atbalstīt savu intereses objektu it visā. Ritvara Logina Valentīns ir cilvēks, kurš arī uzticas tikai pierādāmajam, bet viņa redzesloks ir salīdzinoši piezemēts, un literārās diskusijas viņā izsauc zināmu neizpratni. Dubultlomu ar noslēpumu – Gasu un Ogastesu – atveido Jāzeps Hermanis, bet mīkla, kas saistās ar saikni starp abiem šiem dažādu laiku varoņiem, būtu jārisina režisoram, kurš to labprāt atstāj neatminētu.

Tas, ka “Arkādija” peld visai grūti definējamos ūdeņos, ir licis recenziju autoriem uzdot jautājumu, par ko šī izrāde ir. Arī es nebūšu palīgs šai ziņā. No vienas puses, striktas koncepcijas trūkums var būt rosinošs dažādām interpretācijām, no otras – pastāv riski, ka, īpaši tik apjomīgā materiālā, šī skatījuma neitralitāte tomēr traucē, jo izraisa jau pieminēto vienotā redzējuma trūkuma sajūtu, aktieriem nespēlējot saskanīgā ansamblī. Un tad ir jautājums, cik skatītājs ir gatavs pats piedomāt klāt visu to, kā izrādē nav. Atsauksmes liecina, ka arī šajā ziņā rezultāti ir atšķirīgi.