Gan dūša, gan laba sirds
Kritiķu īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Sprīdītis” Reiņa Suhanova režijā
Pārsteigumiem pilns ceļojums telpā
Ieva Rodiņa: Aizvadītās sezonas “Spēlmaņu naktī” kā “Gada režisors” titulētais Reinis Suhanovs sevi arvien pārliecinošāk piesaka ne tikai kā vizuāli domājošs skatuves mākslinieks, bet arī kā talantīgs latviešu literatūras klasikas interprets. Annas Brigaderes “Sprīdītim” režisors (viņš arī scenogrāfs) piegājis vienlaikus gan ar lielu pietāti, sekojot sižeta burtam un valodas plūdumam, gan laikmetīgu skatpunktu, tādējādi ļaujot labi zināmo pasaku lugas fabulu ieraudzīt šodienas pasaules acīm. Jauniestudējuma radošā komanda, kurai pieder arī Anna Heinrihsone (kostīmi), Niks Cipruss (gaismas), Linda Mīļā (kustības) un Kārlis Tone (mūzika) un dažādu paaudžu aktieransamblis, šķiet strādājuši harmoniskā vienotībā, jo uz skatuves redzamais rezultāts pārliecina kā labi nostrādāts mākslas darbs, kurā nav nejaušu detaļu.
Atbilstoši pasakas žanram uz skatuves netrūkst vizuāli krāšņu elementu un negaidītu pārsteigumu mizanscēnu zīmējumos – Sprīdīša ceļojums telpiski risināts, spēlējoties ar dažādām krāsu gammām, materiāliem, proporcijām un faktūrām (no dabas materiāliem meža ainā līdz spožam zeltam un milzīgiem papīra kroņiem ķēniņa pilī), tādējādi iedarbinot plašu asociāciju lauku un vienlaikus piesakot dauzonīgu “skolas žetonvakara izrādes” atmosfēru, kas atbrīvo gan aktierus, gan skatītājus. Iesaistot režijā un scenogrāfijā Nika Ciprusa atrastos efektīgos gaismu risinājumus, pamazām par spēles laukumu kļūst arī visa Valmieras teātra Lielā zāle, pārsteidzot un neuzbāzīgi iekļaujot darbībā visus skatītājus. Žēl, ka telpiskajā risinājumā īsti nav atradusies vieta Kārlim Dzintaram Zahovskim, kurš skatuves malā pieticīgā tumsā rada “dzīvo” pavadījumu izrādes dinamiskajam skaņu celiņam.
Pirmizrādes vakarā aktieransambļa sniegumā vērojams dažāds līmenis – no gaumīgi ieturētas un asprātīgas groteskas (sevišķi jāizceļ Riharda Jakovela, Elīnas Vānes, Aksela Aizkalna, Gerdas Embures un Sanda Runges spēja divu stundu laikā iemiesoties vairākos vienlīdz spilgtos skatuves tēlos, pilnībā nomainot plastiku un, pateicoties grimam un parūkām, kļūstot teju neatpazīstamiem) līdz atsevišķām ne pārāk veiksmīgām karikatūrām, kas skatītājus atstāj vienaldzīgus. Bet pāri visam iestudējuma pievienotā vērtība ir Rūda Bīviņa niansētais aktierdarbs titullomā, atklājot jauno aktieri ne tikai kā otrā plāna raksturlomu tēlotāju, bet arī jaunu skatuves mākslinieku, kuram pa spēkam ir psiholoģiski sarežģīti dramatiskie uzdevumi (aktierim gan vēl jāiemācās pietaupīt spēku, lai tā pietiktu visai izrādes metrāžai, jo pirmizrādē fināls šķita enerģētiski blāvāks).
Pasaules un sevis iepazīšana
Atis Rozentāls: Annas Brigaderes “Sprīdītis” jau kādu laiku piedzīvo renesansi latviešu teātrī – līdztekus repertuārā esošajiem Daugavpils un Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem tagad Valmieras teātrī skatāma Reiņa Suhanova versija.
Režisors, viņš arī scenogrāfs, nav centies jebkādā veidā tuvināt pasaku mūsdienu realitātei, atstājot arī Brigaderes valodu, kurā pazib pa mūsdienu skatītājam svešādam vārdam, bet tas ir labi. Izrādē valda fantāzija un aizrautīgs spēles prieks, izbaudot faktu, ka bērniem domāts iestudējums atkal pēc ilgāka laika iestudēts Valmieras teātra Lielajā zālē, nevis kādā no mazajiem spēles laukumiem. Netrūkst brīnišķīgu piemēru arī mazajā formā, un tuvplāns ar mazo skatītāju bieži vien ir ļoti svarīgs, un tomēr ir vajadzīgs arī tas lielais, būtiskais teātra piedzīvojums, kurā telpiski izmantota gan skatuve, gan skatītāju zāle, ar Nika Ciprusa ziņu sava nozīmīga vieta ir arī gaismu partitūrai, tāpat jāatzīmē Kārļa Tones muzikālais noformējums un Lindas Mīļās kustības, kas kopumā veido nostrādātu, pārdomātu skatuves darbību kopumu. Izrādes programmiņā aktieriem nav norādītas lomas, jo katram tās ir vairākas. Turklāt režisors izmanto paņēmienu, kad aktieris ir viens, bet balss pieder kādam citam. Tādējādi par noteicošo kļūst ansambļa saspēle, ar kuru “Sprīdītī” viss ir kārtībā.
No mazajām lomiņām gribas akcentēt Māras Mennikas izkāpināti groteski neganto Pamāti, Riharda Jakovela Milzi Lutausi ar bluķa kājām, Sanda Runges elegantā uzvalkā tērpto Nelabo ar portfelīti rokā. Audiovizuālais pārdzīvojums kā galvenais mērķis jaušams ainā ar četriem vējiem, neparasti ir Annas Heinrihsones veidotie meža radību kostīmi ainā ar Meža māti, bet pils skatos valda gandrīz delartiskās komēdijas estētika. Ir ļoti būtiski, ka šajā spēles stihijā izrāde nepazaudē Sprīdīša kā galvenā varoņa iniciācijas ceļu, viņa nobriešanu, izejot cauri pārbaudījumiem, lai arī, skatītāju nervus saudzējot, adata, ko dur zēna rokā, ir tik butaforiski palielināta, ka izskatās drīzāk smieklīgi. Rūdis Bīviņš pārliecina, ka Sprīdītim ir gan dūša, gan laba sirds.
Rakstīt atsauksmi