Cilvēks aiz širmja
Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Leģendārā izrāde” Vijas Blūzmas un Edgara Kaufelda režijā
Kritiķi parasti neizvēlas, par ko rakstīt. Tam ir kāda priekšrocība, jo nodrošina zināmus priekšnoteikumus skatījuma distancei un attiecīgi objektivitātei. Tas rūda arī profesionāli, jo māca mobilizēt iekšējos resursus, lai atrastu vārdus tādiem iestudējumiem, par kuriem nav nekā daudz ko teikt.
Tādēļ Latvijas Leļļu teātra draudzīgā satīra par kritiķu attiecībām ar jaunākajai auditorijai domātām izrādēm, tiem aizmirstot par bērnu dienu “prieku, no kura neizaug, un laiku, kuru neizmirst”, vairāk būtu vēršama mediju virzienā. Tomēr – par oktobra sākumā pirmizrādi piedzīvojušo “Leģendāro izrādi”, kurā rekonstruēti teātra vēstures notikumi, reflektējot par savu vietu mūsu teātra ainavā, ir jāuzraksta, jo godam nopelnītiem labajiem vārdiem nav jāpaliek mēmiem vai varbūt pašsaprotamiem kaut kur domās vai neobligātās sarunās.
Mazliet vairāk nekā stundas laikā režisori Vija Blūzma un Edgars Kaufelds strauji maina skatuves norišu temporitmu un intonāciju, lai pastāstītu par sava teātra leģendu režisori Tīnu Hercbergu (1921-2004) – izklaidējoši, smieklus vai vismaz smaidu raisoši priekšnesumi mijas ar brīžam palēninātu skatuves laiku, kurā saklausāmas tikko apspiestas, ar humoru maskētas šaubas par sava darba jēgu. Jāpiebilst, ka par mākslinieces eksistenci, sarežģītajam attiecībām ar funkcionāriem savas radošās nostājas un etniskās izcelsmes dēļ un par nopelniem vietējā mākslas dzīvē plašāka sabiedrība nezina faktiski neko. Viņas dzīvesbiedrs, starp citu, bija tēlnieks Alberts Terpilovskis, kura veidotajam Andreja Upīša piemineklim, iespējams, burtiskā nozīmē nāksies piedzīvot laikmeta griežus.
Iestudējuma motīvs ir Tīnas Hercbergas reiz ar lieliem panākumiem iestudētās pieaugušo auditorijai adresētās izrādes “Interlellis-67” mizanscēnu rekonstrukcija. Aktieri izmanto režisores veidoto izrāžu leļļu kopijas, kuras kustas mākslinieces Pamelas Butānes melnā samtā tapsētajā skatuves mutē. Arī aktieri, kuri tikpat bieži, cik atrodas aiz širmjiem, redzami arī pilnā augumā skatītāju priekšā, ir ģērbti tradicionālajos darba tērpos – melnajos kabinetos. Šāda spēle par spēli jau kompozicionāli izsaka izrādes ieceri, kuras pamatā ir pašrefleksija.
Pieļauju, šis ir tas gadījums, kad otršķirīga ir publikas atsaucība un izpārdotas zāles. Arī māksliniekiem kādā brīdī ir nepieciešams apstāties, lai atskatītos uz noieto ceļu. Kurš gan cits runās, ja ne viņi paši, atgriežoties aizgājušajā laikā un izjūtās, kuras to raksturojušas. Vienlaikus aktieri atklāj arī savus tik saprotamos individuālos sapņus, kuru īstenošana nav apsolīta – sapņi par “īstām” lomām, kurās nefigurētu tika dažādu sugu zvēri vai tādi iztēli izaicinoši priekšmeti kā balons, un arī par īstu kritiku, kur skatuves darba vērtējums neaprobežotos ar atziņām par to, cik mīksts ir krēsls un slīpa tā atzveltne.
Izrāde, bez šaubām, apzināti ir veidota kā pašironiska fikcija, tādēļ arī par tikpat apzinātiem, cik nejaušiem var uzskatīt dažus negludumus ainu savienojumu vietās. Tajā paša laikā viscaur izrādei netrūkst asprātīgu detaļu – manierīgi uzmauktas dzintara krelles uz citādi bezpersoniska melna mikrofona, vienā skatuves malā attēlojot Baltijas republikas korespondenti, kamēr otrā malā – Raimonda Paula šaržs, parodējot maestro hrestomātiskās plaukstu kustības, kad viņš stāsta par savām radošajām iecerēm.
Izrādes “Interlellis-67” panākumus kaldinājusi spilgta radošā komanda, kuru veidoja mākslinieks Pāvils Šēnhofs, dramaturgs Gunārs Priede un jau pieminētais Raimonds Pauls. Tādēļ oriģinālo izrādi nepiedzīvojušajiem tagad ir grūti spriest, kur redzami iepriekšējā iestudējuma liktie pamati un kur – mūsdienās veikta interpretācija. Bet tam vairs nav izšķirošas nozīmes, ja reiz izrāde spēj rosināt domas un izjūtas vēl arvien.
Dramaturģe Ance Muižniece ir rūpīgi strādājusi, stāstā par reiz populāro izrādi it kā garāmejot ievijot, bet vēlāk atgriežoties pie tēmām, kuras paver teātra aizkulises – no dzīvespriecīgās skatuves, kurai uzdots iepriecināt bērnus, uz mākslinieku ne vienkāršo ikdienu. Tā uzzinām par Tīnas Hercbergas ilgām pēc ārzemēs mītošās māsas, kuru viņai vairs nebija iespējams apciemot, ilgām pēc jauna radoša piepildījuma, ko liedza okupācijas režīma antisemītiskā politika (režisorei bija paredzēta patmīlīgās mecenātes Dollijas loma Jāņa Streiča filmā “Teātris”, kurā šo tēlu lieliski, bet citādi atveidoja granddāma Elza Radziņa). Jā, varētu vēlēties vēl vairāk biogrāfisku un teātra hronikā sakņotu faktu sazobē ar sarežģīto vēsturisko kontekstu, bet, cerams, ar šo izrādi nebeidzas Latvijas Leļļu teātra vēstures autobiogrāfiskā izpēte.
Teātra pieredzējušākās aktrises – Lilija Sūna, Dace Vītola un Santa Didžus – iemieso pašu Tīnu Hercbergu. Acīmredzot režisores personība un ietekme uz apkārtējiem ir bijusi tik liela un intensīva, ka nevar ietilpt vienā ķermenī. Viegli aizkaitināma, tieša un dedzīga, un vienmēr ar cigareti pirkstos tāpat kā izrādes lakoniski noformētās programmas lapās. Kūpošās cigaretes nepastāvīgos dūmus par gaistošās, no atmiņas zūdošās pagātnes metaforu uzstājīgi pārvērš dūmu pūtējs.
Tikmēr citās ainās aktrises kopā ar jaunākās paaudzes kolēģiem – Agri Krapivņicki, Matīsu Milleru un Annu Klišāni – savām kailajām delnām piešķir dvēseli un atdzīvina lelles, vienlaikus savos īstajos vārdos diskutējot par Tīnas Hercbergas doto norādījumu lietderību. Viņi mēģina izsekot režisores acu priekšā uznirušajām tēlainajām vīzijām, tādējādi uzsverot laika un teātra vēstures turpināšanos viņos. Šāda attieksme raisa cieņu, jo, šķiet, apliecina patiesu piederības izjūtu un uzticību teātrim, ko var saukt par savu.
Toties izrādes aizkustinošā un smeldzīgā fināla dēļ to ir vērts noskatīties ikvienam, kurš nav apņēmies šo dzīvi nodzīvot ar ciniķa skarbi nesatricināmo skatu uz pasauli. Ilgstošā mizanscēnā lēni paceļas širmis, virs kura notiek boksa mačs. Zem tā lēni atklājas aktieru apavi, potītes, ceļgali. It kā izģērbjot viņus, skatam paveras aktieru tehnika, noteiktās, koncentrētās kustības. Šajā brīdī mākslinieki kļūst ievainojami un vienlaikus – neaizskarami savā pārliecībā un atdevē darbam, pienākumam un saviem skatītājiem. Šis ir īstais brīdis, lai kādā acs kaktiņā atrastos vieta arī asarai.
Bez šaubām, var piekrist izrādes galvenajai varonei, ka labās izrādes paies. Arī šis mirklis paies, tāpat kā visi citi mirkļi. Bet skaistas atmiņas paliks – šoreiz par vērtīgi pavadītu laiku.
Rakstīt atsauksmi