Edvards Bruss

Teātra kritiķis

Piecu siržu stāsts

Ekspresrecenzija par Liepājas teātra izrādi “Divu siržu zēns” Viestura Roziņa režijā

Jokus plēsošs un atbildības pilns tētis, rūpju mākta un mīloša mamma, trīs brāļi, kas gatavi būt cits citam līdzās līdz nāvei kā trīs musketieri, – tā ir ģimene, kuras dzīvi pārveidojošajā piedzīvojumā aicina ieskatīties režisors Viesturs Roziņš Liepājas teātra Mazajā zālē tapušajā izrādē “Divu siržu zēns”.

Ģimeniskais piedzīvojums gan nav ierasts šāda raksturojuma sižetam, jo vēsta par Afgāņu ģimenes Amiri ceļu no savas dzimtenes, kurā mātei izsludināts nāvessods par sava viedokļa paušanu (izrādes darbība iesākās 2000. gadā, kad lielākajā daļa valsts teritorijas valdīja “Taliban”) uz Apvienoto Karalisti, kas ir viena no divām valstīm, kur pieejama sirds operācija, kas nepieciešama vecākajam dēlam Huseinam. Iestudējuma otrā daļa pievēršas arī Huseina cīņai par veselību Apvienotajā Karalistē, kur, neskatoties uz grūtībām, viņš dara visu iespējamo, lai padarītu dzīvi vieglāku un priecīgāku citiem imigrantiem un sirgstošajiem; tādēļ ģimene viņam piedēvē divu siržu esamību – to, kas sirgst, un to, kas ir gatava mīlēt, dot un palīdzēt. Izrāde balstīta reālā stāstā, ko grāmatas formā ietērpis Kārļa Ērgļa tēlotais vidējais brālis Hameds Amiri (atsevišķos avotos pie autoriem minēts arī jaunākais brālis Hesams), bet teātra valodā pārcēlis britu dramaturgs Fils Porters, sižetu no memuāriem raksturīgā vienas personas skatpunkta izšķīdinot visu ģimenes locekļu balsīs.

Aizvadītā pusgada laikā plašāk iepazīstot Vācijas, precīzāk – Berlīnes, teātru ainu, ierasts, ka imigrantu stāstus uz skatuves parasti atklāj tie, kuri paši (vai viņu vecāki vai vecvecāki) ir emigrējuši no savas dzimtās zemes, tomēr, ņemot vērā, ka starptautiskos uz Latviju emigrējušos māksliniekus uz mūsu skatuvēm ierasts redzēt samērā reti, komanda veiksmīgi izlīdzas arī ar pašu talantiem, neaizejot bezgaumīgā orientālismā un stereotipiskos uzskatos par imigrantu izskatu vai uzvedību. Jāatzīst, ka tēma vispārīgi latviešu teātrī risināta samērā reti; viens no piemēriem, kuru gan pašam nav nācies redzēt, ir Intara Rešetina 2018. gadā Dailes teātrī iestudētā izrāde “Balta vārna melnā krāsā”, kas radīta pēc Alekseja Šcerbaka darba no lugu konkursa “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” un vēsta par sarežģītajām attiecībām, kas veidojas kādā Latvijas mazpilsētā, kad tajā ierodas sīrietis.

Režisors Viesturs Roziņš kopā ar izrādes mākslinieku Valteru Kristbergu stāstu izvēlējušies risināt samērā minimāliskā un rotaļīgā manierē, kas liekas vispiemērotākā pusaudžu auditorijai, tomēr teātra informatīvajā materiālā par to nav ne miņas. Jo īpaši tas spēcīgi parādās ainās, kurās aktieri vēršas pie skatītājiem; šķiet, jauniešu auditorija varētu būt atsaucīgāka. Necenšoties radīt autentiskumu ar apģērbiem vai iekārtojumu, aktieriem dotas pelēkas strādnieku jakas un bikses ar jostām, kurās karājas urbji, bet Anetes Rimkus tēlotajai mātei piešķirts galvas lakats un urbja vietā – sudraba krāsas līmlentes rullis. Jaku apkakļu apakšējām malām un oderēm izmantots dažādu krāsu audums, kuras atrādīt gadījumos, kad aktieri iejūtas pārvadātāju, ārstu vai citās epizodiskās lomās, tādējādi panākot lielāku nošķīrumu.

Ģimenei piešķirtie priekšmeti pilda ne tikai praktisku funkciju – izrādes gaitā aktieri demontē matrjoškas stila galveno scenogrāfisko elementu – kasti kastē, tādējādi ne tikai ļaujot telpai nemitīgi pārveidoties un attīstīties, bet arī kreatīvā veidā attēlojot dažādus izrādes notikumus. Veiksmīgi attēlotas Huseina aritmijas raisītās lēkmes, aktierim Valtam Skujam neritmiski spiežot urbja slēdzi, vai Maskavas žurku skrapstināšanās, kas panākta, ar skaļu troksni plēšot no ruļļa nost līmlenti, tomēr citkārt izmantojums nešķiet īpaši efektīvs, piemēram, ainā, kurā Artūra Irbes tēlotais Hesams izvemjas, kamēr ģimene šķērso Lamanša šaurumu pēdu platā spraugā starp kartona kastēm un kravas mašīnas jumtu, urbja monotonā vibrēšana šķiet pārāk sīka tik spēcīgas ķermeņa reakcijas atveidei. Arī dekonstruētās kastes netiek vienkārši aizmestas prom, dodot vietu nākamajai, bet gan radošos veidos palīdz radīt izrādes darbības vidi – saplākšņa plāksnes pārtop jumtu, uz kura Fariba slēpjas ar bērniem, kamēr viņu dzīvesvietā ielaužas talibi, metāla rāmja daļas pārtop par šautenēm, bet koka dēlīši sākotnēji ir ceļmala, tad garā zāle, kurā ģimene slēpjas no robežsardzes, bet vēlāk – dzelzceļa gulšņiem. Tādējādi interesants ir ne tikai stāsts, kurā strāvo ģimeniskās attiecības, bet arī telpas un tās elementu izmantojums.

Apšaubāma (lai neteiktu – muļķīga) šķiet izvēle zēniem, ierodoties Apvienotajā Karalistē, piešķirt kubveida skolas somas, kas parasti redzamas ēdiena kurjeru mugurās, tādējādi vizualizējot aizvainojošo stereotipu, ka arābu imigranti nav spējīgi ne uz ko vairāk kā ēdiena piegādes un citiem zema prestiža un atalgojuma darbiem. [1] Izvēli varētu skatīt citādāk, ja izrādē darbotos imigrantu kopienas pārstāvji, piemēram, kā ironiju par daļas eiropiešu aizspriedumaino skatu uz viņiem, tomēr, ņemot vērā, ka ainu izpilda trīs blondi latvju bāleliņi ar Latvijas pelēko pie vadības grožiem, aina iegūst nedaudz skumju noskaņu kopējā izrādes vēstījumā. Neskatoties uz atšķirīgo ādas krāsu, reliģisko piederību vai citām atšķirībām, ir iespējams identificēties ar vecāku vēlmi pasargāt un nodrošināt labāku nākotni viņu bērniem, brāļu aizraušanos ar futbolu vai ģimeniskajām attiecībām, kurās, neraugoties uz sīkām nesaskaņām, valda princips par savstarpēju cieņu, atbalstu un nepamešanu likteņa varā. Arī sižetiski pamatojums par “iezīmētajiem”, kā to laikrakstā “Diena” raksturo kritiķe Undīne Adamaite [2], nestrādā, jo izrāde, luga un grāmata nepievēršas gadījumiem, kuros ģimene ar diskrimināciju saskarusies; tieši otrādi – Hameds Amiri izvēlējies izcelt tieši pārsteidzoši draudzīgo brīvprātīgo attieksmi, kas sākotnēji viņam bijusi grūti pieņemama, jo ceļā viņš bija pieradis, ka aiz katra svešinieka smaida var slēpties baismi nodomi.

Pretēji atsvešinātībai par kādu konkrētu darbības lokāciju vizuālajā tēlā, tomēr ar līdzīgu pietāti komponists Jēkabs Nīmanis radījis muzikālo noformējumu, kura vijīgās melodijas atgādina par varoņu dzimto vietu. Komponista skaņdarbi papildina slepena afgāņu sieviešu ansambļa The Last Torch dziesmas. Uzteicams ir arī aktieru – Valta Skujas, Kārļa Ērgļa, Artūra Irbes, Sanda Pēča, bet īpaši Anetes Rimkus – veikums, jo daļu skaņdarbu viņi izdzied “dzīvajā”. Dziesmas izmantotas arī gadījumos, kad ģimenei ar tulka palīdzību jāsarunājas ar drošības dienestiem.

Iestudējums izdevies siltuma, labsirdības un cerības pilns, ar daudz radošiem un aizraujošiem risinājumiem, kas ilgstošā sadarbībā ar mākslinieku Valteru Kristbergu un komponistu Jēkabu Nīmani jau kļuvusi par kvalitatīvu mākslinieka firmas zīmi.