Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Iespējams, labākā komēdija pasaulē

Recenzija par LKA diplomdarba izrādi “Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji” Kārļa Krūmiņa režijā

Nu, labi – tas, protams, ir pārspīlējums. Tomēr Latvijas Kultūras akadēmijas studentu izrāde “Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji” varētu būt gada labākā komēdija Latvijā, ņemot vērā, cik mazs piedāvājums ir šajā žanrā. Un tas pat nav viss, kas jūs sagaida, ja izlemsiet apmeklēt izrādi Tabakas fabrikā.

“Sapņotājiem” ir priekšvēsture un konteksti. Vispirms – par kontekstu šodien. Latvijas Kultūras akadēmija šajā sezonā darbojas gandrīz kā repertuārteātris, un viņu “produkciju” Tabakas fabrikas un Zirgu pasta ēkās teātra mīļotājiem ir vērts paturēt uzmanības lokā. Tas tādēļ, ka izrādēs spēlē režisora Elmāra Seņkova aktierkursa studenti, kuri ir pedagogu labi sagatavoti un jau drīz būs redzami uz profesionālo teātru skatuvēm. Bet galvenais – Seņkovs dažādajos studiju darbos pats (un arī viņa uzaicinātie režisori) pret materiālu izturas ne tikai kā pret mācību uzdevumu, bet izvirza pretenzijas tam kļūt par mākslas darbu. Sekmes, protams, dažādos gadījumos ir dažādas, bet, ja jums rodas iespēja noskatīties, piemēram, Seņkova paša “Nevienam nezināmo Mariju” vai īpaši “Kristāla bērnus” – dariet to; iestudējumi var sacensties ar jebkura Latvijas “lielā teātra” repertuāra vienībām. Vai pat pārspēt tās, kā, man liekas, savā žanrā gadījies “Sapņotājiem”, kas ir diplomdarbs gan aktieriem, gan iestudējuma režisoram un dramaturgam, šobrīd LKA profesionālās doktorantūras studentam Kārlim Krūmiņam.

Kārli Krūmiņu jūs droši vien jau pazīstat kā aktieri, režisoru un tekstu autoru. Bet “Sapņotāju” gadījumā ir vērts atgādināt, ka 2007. gadā, vēl būdams students LKA, Krūmiņš piedalījās nu jau leģendārā (jo Latvijas kontekstam tiešām neparastā) iestudējumā – itāļa Dāvida Džovanzanas meistarklašu ietvarā radītajā Viljama Šekspīra “Simbelīnā”. “Sapņotājus” varētu nosaukt par “Simbelīnu 2.0”, un tā šoreiz nav kritiska piezīme.

Stāsts ir par to, ka Džovanzana strādā ar delartisko komēdiju kā formu. Tas ir dīvaini, jo, strikti ņemot, commedia dell’ arte ir vēsturisks 16. gadsimta itāļu teātra veids, ko raksturo masku (tipāžu) sistēma, improvizācija iepriekš izstrādātu, sava laika stereotipiskas situācijas apskatošu scenāriju ietvarā, aktierdarbības fiziskums, arī tieksme uz rupjiem jokiem. Laikmetā, kad “profesionālo” teātri baudīja aristokrātu salonos, delartiskās komēdijas trupas ceļoja pa tirgiem un izklaidēja vienkāršo tautu, piparoti smejoties par ragnešiem vīriem un veču apprecētām jaunām sievām, mīlētājiem, kam savienoties traucē ģimenes aizspriedumi vai finanses, veikliem blēžiem un lētticīgiem muļķiem, iedomīgajiem, plātīgajiem... Vienvārdakot – par visu, no kā sastāv dzīve.

Kopš 18. gadsimta delartiskās komēdijas vairs nepastāv. Lai gan... Ja zina, kā meklēt, tad Eiropas kultūra ir pārsteidzoša piesātināta ar atsaucēm uz tām – sākot ar galma karnevāliem Francijā, modernistu dzeju, klaunu priekšnesumiem cirkā. Reizēm atsauces ir tiešas (Basters Kītons bālajā grimā sagādā daudz prieka, ja zināt, kas ir Pjero), reizēm tās maskējas (Arlekīns pārtop Figaro), bet būtiskais parasti saglabājas – tā ir fiziska komēdija, kas “operē” ar sava laika stereotipiskiem tipāžiem un stāstiem, stilizējot tos. Un tieši tāpat dara arī Krūmiņš “Sapņotājos”. Aktieri Tabakas fabrikā gan ir uzlikuši arī fiziskas maskas, bet galvenais ir bijis atrast sasauces starp senajiem stāstiem un mūsdienu atpazīstamo dzīves realitāti.

“Sapņotāji” stāsta par kādu latviešu ģimeni, kurā ir trīs dēli – divi gudri un trešais... Andžejs. Varbūt jūs atcerējāties tautas pasaku, varbūt prātā ienāks “Karalis Līrs”, jo izejas situācija ir gauži līdzīga. Ģimenes galva – vientuļā māte Inga Bērziņa, kurā, salīkusi un pārgrozījusi balsi, mirklī pārtop sīciņā Elizabete Milta, dala ģimenei piederošo konditoreju dēliem pēc tā, kurš izceps garšīgāko bulciņu. Vecākais – Tomasa Ralfa Ābolkalna Andris – un vidējais – Krista Jēkabsona Andrejs – ar uzdevumu tiek galā tīri labi, tikai jaunākais – Kristapa Kristera Ozola Andžejs maizīti gan izcep, bet... labdarībai, un tiek izdzīts pasaulē laimi meklēt. Laime viņam piesitas Sergeja Smikova Ziga personā, kurš, merkantilu iemeslu vadīts, pierunā jauno draugu satikties ar zīlnieku – Ralfa Liepas atveidoto Jāni Bērziņu un viņa palīgu – Mārtiņa Gaiļa Druvi, lai sameklētu Andžeja mātes izsenis no ģimenes padzīto tēvu. Tikmēr ceptuvē uzrodas tumšmataina skaistule – Tatjanas Gurēvičas Sofija, kas jauc gaisu un brāļu saskaņu.

Krūmiņš maskas principus ir izmantojis divos veidos, rādot, ka maskošanās kultūru labi pazīst. Vispirms maska, protams, slēpj. Jaunajiem aktieriem uzlikt masku ir izrādījies labs mācību uzdevums. Pērn, kad pēc “Spēlmaņu nakts” skates tika aptaujāti ārzemju kritiķi [1], lielākā daļa no viņiem brīnījās, cik tekstā balstīts ir latviešu teātris, respektīvi – cik maz aktieri izmanto savu ķermeni kā izteiksmes līdzekli. Maska piespiež domāt par ķermeņa izteiksmību, jo nevar vairs paļauties uz runāto vārdu un mīmikas izteiksmēm. “Sapņotājos” aktieri kustas plastiski, dinamiski, pilnmiesīgi raksturojot savus varoņus ar pozām un kustības ritmiem. Viņi lec, liecas, rāpo, saraujas un izstiepjas, un, izrādās, skatītājiem tas ļoti patīk.

Skatītājiem patīk arī otra maskas “puse”, proti, fakts, kas maskas mēdz arī atklāt to, ko ierasti slēpj. “Sapņotāji” ir jautra izrāde, tāpēc, ka tā veidota no atpazīstamiem tipāžiem. Jā, daži šķiet tuvāk saistīti ar delartisko tradīciju kā citi (Andrejā var atpazīst Kapteini, Andžejā – Pjero, bet Zigis liekas radniecisks Arlekīnam), tomēr visciešāk visi ir saistīti ar latviskās dzīves reālijām. Mīlīgais stāstiņš smīdina ne tāpēc, ka ir pārsteidzošs, bet gluži pretēji – tik paredzams. Valdonīgās mātes un lupatīgie tēvi, auseklīšlatviskums un cittautieša apsviedīgums, zem mātes tupeles iespiestie un pārlieku bravūrīgie, potenciālie krāpnieki un upuri – visi uz vienas skatuves. Izrāde ir raita, pārsteidzoša, ļoti, ļoti pozitīva, un, gribas pieminēt, tomēr ne naiva. Vai gribat nelielu tīzeri? Lūk, mans mīļākais “Sapņotāju” joks.

“Zini, kas ir neveiksme?” jautā Zigis. “Tu piedzimsti un... Latvija. Apkārt labi cilvēki, puķītes, zāle... Un tad tu sāc runāt, un izrādās... tu esi krievs.” Šitādam jokam, kā saka Kurzemē, pirkstus mutē nebāzīsi, un man tas liekas reti jauki.