Atsvešinājuma spēle
Kritiķu īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Tuvāk” Toma Treiņa režijā
Trīs stundas bez seksa
Zane Radzobe: Valmieras teātra jaunais black-box tiek atklāts ar Patrika Mārbera “Tuvāk” iestudējumu Toma Treiņa režijā. Liekas tomēr, ka šoreiz ne telpa, ne luga savu pilno potenciālu nedemonstrē.
“Tuvāk” ir populāra luga, kuras pievilcība slēpjas laikmetīgu attiecību psiholoģiskā portretējumā, centrā izvirzot aktierdarbus. Četri varoņi uz mirkli satiekas un atkal šķiras, risinot tēmas, kas droši vien pa reizei dzīvē skar vai ikvienu skatītāju. Kā atšķiras mīlestība no iekāres? Vai seksuālo pievilcību var aizstāt ar racionāliem apsvērumiem par to, kas ir “labas” attiecības? Kādas ir fantāzijas un realitātes saiknes? Kā rīkoties, ja (vai neizbēgami – kad) personiskās vēlmes saduras ar otra dzīvi, draudot to iznīcināt? Vai morāle un laime ir savienojami principi?
Tēmu Mārbergam daudz, kaut centrā izvirzīta varoņu seksuālā pievilkšanās. Treiņa iestudējuma gadījumā tomēr jutekliskas spriedzes starp varoņiem nav, liekot runāt par... jā, par ko?
Aktieri spēlē labi, bet Treiņa versijā luga ir nepārprotami depsiholoģizēta, atņemot viņiem iespēju saspēlēties. Rezultātā izrādē trūkst dinamikas, un Anna Nele Āboliņa (Anna), Ieva Estere Barkāne (Alise), Rihards Jakovels (Lerijs), Aksels Aizkalns (Dans) būtībā spēlē varoņu mirkļuzņēmumus atsevišķās, savstarpēji maz saistītās ainās, nevis attiecības vai varoņu raksturu attīstību. Tehniskā meistarība ir atzīstama, bet iespaids tomēr pagarlaicīgs, ja ņemam vērā, ka Treinis kompaktās lugas darbību skatuves telpā izstiepj trīs stundu garu.
Mēģinot atrast atslēgu izrādes estētikai, uz mirkli pat aizdomājos, ka varbūt tā režisors komentē identitāšu veidošanās izmaiņas Eiropā. Mārbera lugā varoņiem identitātes joprojām veidojas kā stāsts, kura atsevišķās ainas saistās cēloņsakarībā. Mūsdienās, saka teorija, cilvēki vairs eksistē tikai mirklī, savu šī brīža stāvokli nesaistot ne ar vakardienu, ne rītdienu. Bet realitāte laikam ir vienkāršāka – šoreiz nav izdevies radīt to hiperreālo vispārinājumu, kas visbiežāk raksturīgs Treiņa iestudējumiem, liekot it kā ikdienišķajā saskatīt aiz realitātes formām slēptas likumsakarības. Marijas Ulmanes scenogrāfija un Gata Priednieka video šoreiz palikuši izrādes noformēšanas līmenī, nespējot radīt sajūtu, ka projekcijas (tās gan arī aši pazūd no iestudējuma telpas) rādītu kādu citu – slēptu – realitāti. Tomēr psiholoģija jau iestudējumā ir “atcelta”, un arī aktieri, kuru varoņu rīcībām palēninātais temps atņem dziļāku pamatojumu, izglābt te var maz. Sižeta līmenī, protams, tēmas pārdomāt ir vērts, un arī jaunā zāle ir forša. Bet gan režisors, gan telpa pilnīgi noteikti spēj daudz vairāk.
Kāpēc ar mīlestību nepietiek?
Juris Jurāns: Kāpēc ar mīlestību nepietiek? Jautājumu uzdod Patrika Mārbera lugas “Tuvāk” varone Alise, ko izrādē atveido Ieva Estere Barkāne. Toma Treiņa režijā par romantisku drāmu nodēvētais iestudējums gandrīz trīs stundu garumā izved skatītājus cauri četru cilvēku savstarpējo attiecību mudžeklim. Noslēgumā viens no varoņiem – Aksela Aizkalna Dens paziņo, ka viss mūsu acu priekšā notikušais patiesībā ir sīka pārpratuma rezultāts. Šī atskārsme ir kā belziens zem jostasvietas, jo izrādes laikā mieru neliek jautājumi – cik viegli ir sajaukt mīlestību ar kaisli un cik tālu cilvēks ir gatavs iet to dēļ.
Atbildes uz šiem jautājumiem nav. Nešķiet arī, ka režisora vai aktieru mērķis bijis tās sniegt. Tā vietā radošajai komandai izcili izdevies parādīt cilvēku savstarpējo attiecību dinamiku, kas parasti paliek aiz slēgtām durvīm. Katrs aktieris savu darbu izdara nevainojami, noturot konkrētā tēla līniju. Alise dzeļ ātri un precīzi, taču vienlaikus saglabā pagātnes pāridarījumu atstāto trauslumu; Dens gandrīz vai bezpalīdzīgi pakļaujas saviem instinktiem un gatavs uz visu savas patiesības vārdā; Annas Neles Āboliņas Anna mēģina tiekties pēc kaut kā netverama, taču beigās sabrūk zem ērtības spiediena; Rihards Jakovels Lerija lomā tik primitīvi dzīvnieciski, bet tomēr ar bērna jūtīgumu veiksmīgi atklāj tēla duālo dabu.
Stāstā nav labo vai ļauno. Ir tikai cilvēki. Kuri sāpina un tiek sāpināti paši. Kuri mēģina savu ikdienišķo eksistenci atšķaidīt ar to, ko pierasts uzskatīt par cilvēku attiecību augstāko formu – mīlestību. Tieksme pēc tās ir stāsta galvenais dzinējspēks. Cik daudz esam gatavi ziedot tās vārdā. Cik nežēlīgi varam kļūt, kad tā mums tiek pēkšņi atņemta. Un cik bezpalīdzīgi paliekam pēc tās zaudēšanas. Ir domas, ar kurām izrādes skatītājus atstāj aktieri un režisors. Divos vārdos, raksturojot iestudējumu, jāsaka – neredzēta brutalitāte. Ne jau vardarbīgā, bet gan neviltotās emocionalitātes ziņā.
Marijas Ulmanes veidotā scenogrāfija apvienojumā ar Nika Ciprusa gaismu partitūru un Gata Priednieka video projekcijām piedod stāstam nepieciešamo asumu. Lai gan atsevišķu elementu iederība līdz galam netop skaidra, telpas risinājums ir ļoti veiksmīgs tieši tāpēc, ka ir tik vienkāršs. Patiesībā šajā iestudējumā vienkāršība ir zināms vadmotīvs, jo viss redzētais šķiet tik pierasts, taču šajā starmetī tas kļūst par lielāko vērtību.
Pārbaudot robežas
Ingrīda Vilkārse: Angļu aktiera, režisora, dramaturga un scenārista Patrika Alberta Krispina Mārbera (1964), kritiķu pamatoti dēvēta par mūsdienu britu jaunās drāmas autoru, interešu loka centrā allaž ir nonācis cilvēcisko attiecību psiholoģiskais modelis upuris-varmāka-glābējs. Liekas, ka šis ir viens no ne tikai visizplatītākajiem, bet arī personību graujošākajiem sociālpsiholoģiskajiem terora modeļiem pret partneri, un bieži vien ir grūti noteikt atšķirību, kur beidzas mīlestība un kur sākas naids. Neapšaubāmi – šis ir arī ārkārtīgi interesants modelis dramaturga spalvai, tāpēc Mārbera kontā ierakstāmi gan klasikas pārlikumi “Pēc Jūlijas jaunkundzes” (pēc Augusta Strindberga darba), “Heda Gablere” (pēc Henrika Ibsena), gan oriģināldarbi, pie kuriem pieskaitāma luga “Tuvāk”.
Režisors Toms Treinis romantiskās drāmas izspēlei izvēlējies aktieru kvartetu, kurā darbojas pāri: Alise – Ieva Estere Barkāne un Dens – Aksels Aizkalns, Anna – Anna Nele Āboliņa un Lerijs – Rihards Jakovels. Katram no šīs spēles dalībniekiem ir sava iekšējā sāpe, nevarība un nepārliecība, un, balstoties tieši šajās savās sāpēs un nepārliecībā, tiek veidotas attiecības ar partneri. Striptīzdejotāja un nekrologu rakstītājs, fotogrāfe un ārsts-dermatologs – katrs no viņiem cenšas izkļūt no vientulības un meklē tuvību, tikai katram ir sava izpratne par to, kas ir tuvība.
Pārbīdīt un pārbaudīt cilvēcisko attiecību robežas nākas Ievas Esteres Barkānes Alisei – spridzīgai, atklātai un vienkāršai, garīgās mīlestības alkstošai jaunietei (kuras lielākā vēlme ir “būt garīgi mīlētai”) pārī ar Aksela Aizkalna Denu, kas cieš no zema pašnovērtējuma un greizsirdības. Arī Annas Neles Āboliņas Annai – ieturētai, sevī noslēgtai inteliģentai vientuļniecei, kuras dzīvē gandrīz ar Kupidona svētību iebrāžas Riharda Jakoveļa Lerijs ar savām seksuālajām fantāzijām, kaisli, enerģiju un vitalitāti. Un visiem četriem izrādes varoņiem pārmaiņus nākas izbaudīt un nokļūt kādā no pozīcijām upuris-varmāka-glābējs.
Ja Mārbera luga ir ironiska spēle, kas piesātināta ar seksualitāti līdz pat tādai pakāpei, ka liekas – gaiss sabiezē lugas lappusēs no neizteiktas, nepiepildītas vēlmes un katrs varonis līdz mielēm izdzer savu upura-varmākas-glābēja kausu, tad izrādē radošā komanda izvēlējusies veidot tādu kā nosacītības/ atsvešinājuma spēli, inteliģenti romantisku drāmu ar pāris nerātnām epizodēm, kura ir rimtāka (ar relaksējošu fona mūziku, arī palēninātu temporitmu), nogludina kaislību stūrus un kurā tēli vairāk stāsta par sevi, nekā izdzīvo savu kaislību piesātināto dzīvi. Var arī tā. Bet, pārfrāzējot Krodera teicienu: pietrūka “fauna smakas”…
Rakstīt atsauksmi