Juris Jurāns

Žurnālists

Teātru (ne)piekļūstamība Latvijā

Reportāža: cik piekļūstami ir Latvijas teātri cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem?

“Vai kādreiz atkal ietu uz teātri un lasītu titrus mobilajā tālrunī?” savās pārdomās dalās Nedzirdīgo kultūras un pieejamības eksperte Inese Immure. Par teātru piekļūstamību cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem runā jau gadiem, taču joprojām šī sabiedrības grupa paliek nesadzirdēta. Lai gan uzlabojumi ir un kultūras pasākumi, tostarp teātra apmeklējumi, kļūst pieejamāki, neatbildēts paliek jautājums: vai ar to ir gana? 

Ja paraugās uz oficiālo statistiku, tad jādomā, ka Latvijā nedzirdīgu cilvēku skaits nav liels – Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par cilvēkiem ar invaliditāti rāda, ka 2023. gadā Latvijā ar dzirdes invaliditāti reģistrēti 2216 cilvēki. Taču apkopojumā iekļauti tikai tie, kam piešķirta invaliditāte. Tas neparāda pilnu ainu un var radīt maldīgu iespaidu. Par neesošo statistiku rakstījusi Latvijas vājdzirdīgo atbalsta asociācija Sadzirdi.lv. Tur saskaitījuši, ka Latvijā varētu būt ap 280 tūkstošiem cilvēku ar dzirdes traucējumiem. Tas ir gandrīz 15% no iedzīvotāju skaita. “Dzirdes traucējumi daudziem neļauj pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, mācīties, strādāt, apmeklēt teātra izrādes un citus pasākumus,” teikts asociācijas mājaslapā.

Par to portālā Satori.lv raksta arī Nedzirdīgo kultūras un pieejamības eksperte Inese Immure. “Mēs vēlamies baudīt to pašu skatuves mākslu, kuru skatās un klausās (!) visi pārējie.” Par kultūras pasākumu piekļūstamību cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējiem runā arvien biežāk, tomēr joprojām pastāv dažādi ierobežojumi, kas izpaužas ne tikai stereotipu, bet arī fiziskas nepiekļūstamības formā.

Starp populārākajiem stereotipiem var minēt uzskatu, ka brīnumlīdzeklis vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem ir lasīšana no lūpām. Tomēr tā nav – vidēji no lūpām var nolasīt aptuveni 30-40 % runātā teksta. Turklāt jāņem vērā arī ārējie apstākļi, kā runātāja dikcija, runas ātrums, runātāja fiziskais attālums u.tml. Skatoties, piemēram, teātra izrādi, uzdevums ir vēl grūtāks. Fiziski ierobežojumi ir acīmredzami – kultūras pasākumus, kas balstīti vai kuriem viens no galvenajiem elementiem ir skaņa, nav iespējams baudīt bez attiecīgiem pielāgojumiem.

Par jomu atbildīgā Kultūras ministrija vismaz vārdos atzinusi, ka jautājums ir jārisina. 2022. gadā pieņemtajās “ Kultūras pamatnostādnēs 2022.-2027.gadam” kultūras piekļūstamībai atvēlētas veselas divas rindkopas. “Lai gan pēdējos gados šiem jautājumiem pievērsta lielāka uzmanība, atsevišķi piekļūstamības aspekti ir risināti maz, piemēram, attiecībā uz teātra izrāžu piekļūstamību cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, muzeju apmeklējuma pieredzi cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vai kultūras piedāvājumu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem,” secināts pamatnostādnēs. Nodaļas noslēgumā ietverts pavisam vispārīgs uzstādījums, ka līdz 2027. gadam tiks nodrošināta kultūras piekļūstamība iedzīvotājiem ar funkcionālajiem traucējumiem.

Jautāju Kultūras ministrijai, kā institūcija risina piekļūstamības jautājumu. Ministrijas pārstāve Lita Kokale rakstiskā atbildē norāda, ka Latvijas Kultūras akadēmija 2024. gadā noslēgtajā pētījumā secinājusi, ka viena no problēmām ir kultūras organizāciju nezināšana, kā iekļaut cilvēkus ar funkcionālajiem traucējumiem. “Tāpēc KM lēma organizēt divu intensīvu dienu mācības, kas koncertorganizāciju, mākslas institūciju, kultūras centru, bibliotēku, teātru, muzeju u.c. kultūras institūciju vadītājiem, projektu vadītājiem un projektu īstenotājiem sniegtu jaunas atziņas, informāciju, ierosmes, kā soli pa solim pielāgot daudzveidīgās kultūras norises apmeklējuma iespējas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem,” skaidro Kokale.

Jautājums par teātru piekļūstamību ik pa laikam uzpeld dažādos KM plānošanas dokumentos. Piemēram, “Teātra nozares stratēģijā 2015.-2020.gadam” atrodams tikpat abstrakts uzstādījums kā jaunajās politikas pamatnostādnēs, proti, ka līdz 2020. gadam teātriem bija jāveicina cilvēku ar funkcionālajiem traucējumiem iekļaušana kultūras pasākumos. Kokale skaidri neatbildēja, vai tas ir izdarīts, bet atsaucās uz jau minēto LKA pētījumu. Tā secinājumu sadaļā rakstīts: “Kritiski zema ir piekļūstamība pasākumiem un pakalpojumiem cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem.” Jauna teātra stratēģija joprojām nav pieņemta. Darbu pie tās sāka vien pērn, un ministrija sola, ka šogad to pabeigs.

Par problēmu runā gadiem

Vājdzirdīgiem cilvēkam var būt dažādas pakāpes dzirdes traucējumi – no viegliem līdz smagiem. Savukārt nedzirdīgi ir cilvēki ar izteikti smagiem dzirdes zudumiem, kuru dēļ viņi dzird ļoti vāji vai nemaz. Realitātē tas nozīmē, ka piekļūstamība jāvērtē pēc vajadzības līmeņa – kas derēs, piemēram, vājdzirdīgiem ar vieglākiem dzirdes zudumiem, nederēs nedzirdīgajiem.

Vienīgais piekļūstamības uzlabojums pagaidām ir papildinājums ministrijas līgumos ar teātriem. “2024. gada nogalē valsts teātru līdzdarbības līgumi tika papildināti ar uzdevumu teātru tīmekļvietnē sniegt informāciju par izrāžu piekļūstamību personām ar funkcionāliem traucējumiem (redzes, dzirdes, kustību, garīga rakstura traucējumiem), tādejādi nodrošinot detalizētu informāciju par teātru izrāžu piekļūstamību,” raksta Kokale. Taisnības labad jāmin, ka teātri jau iepriekš rakstīja, piemēram, kurās izrādēs būs lasāmi titri.

Tikmēr valsts teātru mājaslapās izvietotā informācija par piekļūstamību cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem ir atšķirīga vai neeksistē vispār. Īpaši izcelti tieši skatītāji ar redzes un dzirdes problēmām ir tikai Latvijas Nacionālā un Jaunā Rīgas teātru mājaslapās. Citi, piemēram, Dailes un Leļļu teātris raksta tikai par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, savukārt Valmieras, Liepājas, Daugavpils un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātru mājaslapās piekļūstamība vispār nav aprakstīta.

Titri ir viens no redzamākajiem un teātriem pieejamākajiem risinājumiem piekļūstamības uzlabošanai. Jau gadiem Sadzirdi.lv aktualizē titru nepieciešamību. Visbiežāk gan sastapušies ar argumentu – nav naudas. Visām lielās zāles izrādēm titrus nodrošina tikai Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Taču bieži gadās tehniskas ķibeles – titri iesprūst, bijuši arī gadījumi, kad ekrāns, kur lasāms teksts, izrādes laikā vispār izslēdzas. Čehova teātra pārstāvis Kaspars Odiņš atzīst, ka tehniskas kļūmes gadās, un skaidro to ar cilvēcisko faktoru. “Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Lielajā zālē izrāžu laikā titrus uz elektroniskā tablo pārslēdz darbinieks, izmantojot laikus sagatavoto un titru mašīnā ievadīto tekstu un vienlaikus sekojot līdzi aktieru teiktajam uz skatuves,” norāda Odiņš. 

Arī Daugavpils teātra repertuārā izrādes ar titriem latviešu valodā uzrādās salīdzinoši bieži. Tas gan ir pie izrādēm, kurās runā krievu valodā. Teātra pārstāve Janīna Ivanova skaidro, ka pakāpeniski izrāžu ar titriem skaits tiek palielināts, taču tam esot finansiāli ierobežojumi.  “Galvenais šķērslis titru nodrošināšanai katrai izrādei ir nepieciešamība pēc atsevišķas darbinieku štata vienības – titru programmēšanas un palaišanas darbinieka. Darbinieku štata palielināšana vienmēr ir saistīta ar papildu izdevumiem. Būtu nepieciešami papildu līdzekļi ap 18 000 eiro gadā,” min Ivanova.

Tehniskas iespējas nodrošināt titrus ir arī citiem teātriem, un tā tiek plaši pielietota, taču vairāk svešvalodās. Dailes teātra repertuārā ļoti bieži redzamas izrādes ar titriem, taču absolūtajam vairākumam – angļu valodā. Piemēram, līdz maijam repertuārā ieliktas 26 izrādes ar titriem angliski (divās pat papildu titri igauņu valodā), kas ir vidēji 5 izrādes mēnesī. Taču ar latviešu titriem pagaidām ieplānotas vien divas.

Dailes teātris nav vienīgais, kurā biežāk izrādes titrē svešvalodā. Tam skaidrojumu kopš pagājušā gada pavasara meklē Tiesībsarga birojs. “2024. gadā Tiesībsarga birojs ir nosūtījis jautājumus 12 valsts teātriem par dažādiem piekļūstamības risinājumiem, tostarp teātra izrāžu titrēšanu, un saņēmis atbildes no desmit teātriem. Atbildes tiks apkopotas un analizētas šī gada pirmajā pusē,” skaidro Tiesībsarga biroja informācijas centra vadītāja Evita Berķe.

Dailes teātrī tiešu atbildi uz jautājumu, vai plānots palielināt izrāžu skaitu ar titriem latviešu valodā, nesaņēmu. “Cenšamies skatīt pēc pieprasījuma un ņemam vārā arī mūsu iespējas nodrošināt šo cilvēku, kas titrē izrādi. Būtībā cenšamies pēc iespējas izrādes notitrēt, vēlams vairākas reizes sezonā un vismaz reizi mēnesī nodrošināt kādu izrādi ar latviešu titriem,” norāda Dailes teātra pārstāve Agnese Vārpiņa. Par citiem piekļūstamības risinājumiem teātris esot domājis, taču pagaidām titrus tur uzskata par ērtāko risinājumu gan teātrim, gan skatītājiem.

Fokuss ne tikai uz titriem

Attīstoties tehnoloģijām, parādās arvien jauni risinājumi, kas ļauj arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem baudīt teātra izrādes, piemēram, indukcijas cilpa – speciāli veidota sistēma, lai palīdzētu cilvēkiem, kas lieto dzirdes aparātus, labāk uztvert skaņu. Tādu gan šobrīd piedāvā tikai divi valsts teātri Latvijā – Jaunais Rīgas un Valmieras teātris. Abi pagājušā gadā pēc ilgākas prombūtnes atgriezās savās renovētajās mājvietās, pēc kuras izbūvēta jaunā tehnika. Kamēr JRT par to atrodama informācija mājaslapā, par tās esamību Valmieras teātrī publiski informācija ir skopa. Kas liek domāt, kā vājdzirdīgie par to var uzzināt? Tehnoloģiju teātros izmēģināja arī Immure, kura abos gadījumos sastapās ar problēmām (ar pilnu pieredzi var iepazīties šeit).

“Indukcijas cilpa šobrīd tiek testēta ar Valmieras Gaujas krasta vidusskolas (izglītības iestāde skolēniem ar dzirdes traucējumiem) audzēkņu un pedagogu palīdzību, lai nodrošinātu pozitīvāko teātra pieredzi,” norāda Valmieras teātra pārstāve Marta Cekule. Pagaidām teātra repertuārā atrodama arī viena izrāde ar titriem. Cekule skaidro, ka teātris plāno visām lielās zāles izrādēm nodrošināt titrus gan latviešu, gan angļu valodā, taču neprecizē, kad tas varētu notikt. Valmieras ir vienīgais teātris, kurš pauda šādu apņemšanos.

JRT bez indukcijas cilpas ir pieejamas arī izrādes ar titriem, taču lielākoties tikai angļu valodā. Teātra pārstāve Inga Liepiņa apgalvo, ka tur domā par latviešu valodas titru nodrošināšanu izrādēm. Līdz šim tas neesot izdarīts tehnisku ierobežojumu dēļ. “Esam jaunajā mājā tikai nepilnu gadu. Jauno tehnoloģiju apgūšana, izrāžu pielāgošana jaunajām zālēm un paralēli jau 8 jauniestudējumu veidošana prasīja visas teātra komandas maksimālus resursus,” skaidro Liepiņa. Tur apsver arī titru aplikāciju.

Ar to šogad savus skatītājus iepazīstināja Latvijas Nacionālais teātris. Pagaidām gan tāpat titri pieejami tikai dažām izrādēm – vidēji 3-4 iestudējumiem mēnesī. Tas nozīmē, ka nedzirdīgajiem iedzīvotajiem jāizvēlas izrādes nevis pēc tā, ko vēlētos skatīties, bet gan pēc tā, kas ir pieejams. “Latvijas Nacionālais teātris izrādes izvēlas pēc principa – gan nodrošināt žanrisko daudzveidību, gan piedāvāt latviešu autoru darbu iestudējumus,” norāda teātra Valdes locekļa vietniece Zane Gāle.

Aplikācijas izmantošanas pieredzē Latvijas nedzirdīgo savienības izdevumā “Kopsolī” dalījušies nedzirdīgie iedzīvotāji. Viņi norāda uz tehniskām problēmām, kā nenorādīts runātājs vai detalizēta skaņu efektu apraksta trūkums, un arī praktiskām problēmām, kuras sagādāja teksta lasīšana, atzīstot, ka titri virs skatuves būtu ērtāks un efektīvāks risinājums. Teātris par to esot domājis, taču tam ir tehniski ierobežojumi. “Teātris ir izstrādājis projektu un saskaņojis ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, bet, uzsākot [skatuves] arkas tehniskās pārbaudes, tika konstatēts, ka esošā projekta īstenošanai nepieciešama papildu izpēte atklāto tehnisko nepilnību dēļ,” min Gāle. Nacionālais teātris bija pirmais Latvijā, kurš nodrošināja titrus izrādēs, un tolaik – 2008. gadā – titrēšanas mašīna atradās virs skatuves.

Savukārt Latvijas Leļļu teātris titrus neredz kā risinājumu. “Mūsu pamatauditorija ir mazi bērni, kuri vēl nelasa vai dara to lēni, tāpēc titri daudzām izrādēm neatrisinātu pamatvajadzību,” skaidro teātra pārstāve Agnese Oliņa. Šobrīd teātris plāno titrus nodrošināt tikai vienai izrādei  – “Sibīrijas haiku” (rež. Valters Sīlis, 2024). “Citās izrādēs titri būtu pieejami tikai aplikācijā, jo teātrim nav nepieciešamās infrastruktūras, lai tos rādītu virs skatuves,” min Oliņa. Leļļu teātrī februārī paredzēta pirmizrāde izrādei vājredzīgajiem, bet lai uzlabotu piekļūstamību vājdzirdīgajiem, plānots iegādāties audio cilpu. Oliņa precīzi nevarēja pateikt, kad risinājums būs pieejams skatītājiem, taču pauda cerību, ka tas būs jau šīs sezonas laikā. 

Skatuves māksla top pieejamāka arī vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem. Par to domā gan ministrijas, gan individuāli teātru līmenī. Taču tempi ir lēni. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem joprojām nav iespēju pilnvērtīgi iesaistīties kultūras pasākumos, jo pastāv virkne dažādu ierobežojumu. Cik drīz tos varētu novērst, lai arī šo sabiedrības grupu pilnībā iekļautu kultūras apritē? Atbildes pagaidām nav.