Daniela Muižniece

JVMA Dramatiskā teātra muzikālā aktiera BSP studente

Par spītīgu tiekšanos uz augšu

NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā "Students VĒRTĒ" publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds konkursa 5. vietas ieguvējai – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmas “Dramatiskā teātra muzikālais aktieris” studentei DANIELAI MUIŽNIECEI, kura recenzē Valmieras teātra izrādi "Zilā" Māras Ķimeles režijā

Gunārs Priede un Māra Ķimele – tā ir latviešu teātra “smagā artilērija”, tāpēc gribot negribot pret Priedes lugas “Zilā” jaunāko iestudējumu Valmieras teātrī attiecos ar lielu pietāti. Zināšanas par viņu abu daiļradi lielākoties aprobežojas ar teoriju, un šķiet, ka ar to nepietiek, lai iestudējumu redzētu visās tā dimensijās. Tomēr mēģināju pietuvoties tām plaknēm, kas atklājās man – šī gadsimta teātra skatītājam, kas savā ziņā identificējas ar galvenā varoņa Jura centieniem izprast savas patības veidošanās trajektoriju.

Gunārs Priede ir viens no zināmākajiem un atzītākajiem padomju laika latviešu dramaturgiem. Viņa lugās niansēti un trāpīgi ievīti “vienkāršo cilvēku” un sabiedrības kā kopuma centieni apzināt savu identitāti, šķetināti tautas kolektīvās atmiņas un sirdsapziņas pavedieni. Arī 1972. gadā uzrakstītā “Zilā” nav izņēmums. Ķimele šo lugu pirmo reizi iestudēja 1976. gadā. Arī tolaik – Valmieras teātrī. Tagad, pēc teju 50 gadu pārtraukuma, režisore vēlreiz ķidā kādas latviešu ģimenes spēju cīnīties ar pagātnē pieņemto lēmumu sekām. Gunāra Priedes meistarīgi veidotā  sižeta līnija pa kārtiņai vien atklāj četras spilgtas personības: divdesmitgadnieku Juri (Artis Jančevskis), kurš paša izraisītās autoavārijas dēļ zaudējis ne tikai tēvu un vecmammu, bet arī spēju staigāt, māti Rasmu (Ieva Puķe), skolas laika draudzeni Lindu (Anna Nele Āboliņa) un Lindas pusmūža pavadoni Vidvudu (Tālivaldis Lasmanis). 

Pēc avārijas, meklējot labvēlīgāku klimatu Jura atlabšanai un distancējoties no mājās notikušā, Rasma ar dēlu ir pārcēlusies uz Gruziju un dzīvo augstu kalnos. Tomēr pilnībā distancēties no pagātnes neizdodas, jo Gruzijā ierodas arī Linda – Jura bijusī skolasbiedrene, kas spēlējusi lielu lomu ģimenes attiecību sarežģījumos. Juris, cenošoties sadzīvot ar notikušo, pieķeras beidzamajai atmiņai pirms avārijas – ceļmalā redzētajai zilajai govij. Iepriekš nevaldāmais, līdzcilvēku “norakstītais” jaunietis nu cītīgi, pat alkatīgi pārlapo latvju dainu sējumus, tajos meklēdams mītiskās zilās govs tēlu un atbildes uz neatbildamiem jautājumiem. Tomēr daudzi jautājumi izrādes gaitā tiek atbildēti – pat tie, uz kuriem atbildes labāk šķiet nezināt. 

Arī Reiņa Suhanova scenogrāfijā pavīd zilā krāsa. Valmieras teātra Jaunās zāles spēles laukuma centrā novietota smagnēja koka platforma, kas kalpo kā mājas terase vai veranda, aiz tās – simbolisks kalns (vai varbūt debesis, vai jūra, vai visi šie varianti kopā). Ar scenogrāfijas palīdzību eleganti un asprātīgi risināta Jura pārvietošanās – platformā viscaur saurbti metāliski stieņi, pie kuriem Juris piestutējas ar rokām. Līdzās masīvajai platformai īpaši izceļas detaļas – piemēram, mazais papīra kuģītis, kas, sekojot perspektīvas likumiem, it kā viļņojas kalna pakājē – Melnajā jūrā. Lai arī izrādes vizuālais veidols ir  askētisks, tas pilda visas nepieciešamās funkcijas un strādā estētiskā sazobē ar Toma Auniņa komponēto muzikālo noformējumu un Nika Ciprusa gaismu režiju. Šķiet, ka šis ir tas gadījums, kad lakoniskā scenogrāfija tik izteikti kontrastē ar izrādes emocionālo un psiholoģisko kaleidoskopu, ka strādā kā visa “neīstā” un “sadomātā” cenzūra – no aktieru puses nav pieļaujama neviena falša grimase vai intonācija.

Jāsaka, ka Artim Jančevskim izdevies iemiesot Juri pārsteidzoši tīri un godīgi. Attaisnošu vārda “pārsteidzoši” izmantojumu – šāda veida pārdzīvojumu smagums nereti provocē aktierus ieslīgt galējībās, pieņemt absolūto cietēja lomu, bet Jančevskis no tā ir veiksmīgi izvairījies. Iespējams, daļa no panākumiem slēpjas Jura nekustīgajās kājas – Jančevska plastika ir biedējoši ticama. Tik ticama, ka brīdī, kad, izspēlējot atmiņu epizodi, Juris pieceļas kājās, manām smadzenēm paiet zināms brīdis, līdz tās apstrādā notiekošo. Uz šīs fizikas bāzes jaunais aktieris uzbūvējis grodu, pilnasinīgu un neviennozīmīgu tēlu, kas spēj izsaukt kā žēlumu, tā riebumu un vienlaikus var šķist kā nosodāms, tā attaisnojams. Rezultātā Jančevskis ir spējīgs panākt to, ka arī skatītājs jūtas līdzdalīgs Jura pārdzīvojumu virāžās.

Tomēr, atraisoties lugā savītajam attiecību un cēloņsakarību mezglam, tā centrā redzams nevis Juris, bet viņa māte Rasma. Šķietami nosvērta un pašpietiekama sieviete, kas, līdzīgi kā smagos iepirkumus no kalna pakājes, spītīgi stiepj arī dzīves uzkrauto nastu. “Šķietami”, jo šis spīts mijas ar slēptu, bet pavisam vienkāršu un aukstu pašlepnumu. Smagos iepirkumus ir izvēlējusies viņa pati, dzīvot kalna galā ir izvēlējusies viņa pati, un, jā, savā ziņā – arī sagraut savu un ģimenes idillisko dzīvi ir izvēlējusies viņa pati. Tieši Rasmas bailes no pazemošanās, uzklausot otru cilvēku, aizsāk liktenīgo notikumu virkni. Ievas Puķes Rasma ir eleganta un sievišķīga, viņas seja ne tikai glabā pagātnes rūpju rievas, bet arī noslēpumaini staro, dziedot tautasdziesmu jauniepazītajam Vidvudam. Šajā Rasmā ir viegli iemīlēties, viegli vēlēties viņu pažēlot, taču liekas, ka tā pa īstam piekļūt viņai ir teju neiespējami. Šo atsvešinātības sajūtu pastiprina Puķes spēles stils, kas, šķiet, apzināti veidots mazliet teatrāls.

Pārējā aktieru ansambļa priekšgalā ir Annas Neles Āboliņas atveidotā Linda – Jura draudzene no tā laika, kad viņš apgrozījās “zemas klases kompānijā”. Šajā iestudējumā Linda ir pievilcīga, jauna sieviete ar gariem, blondiem matiem un īsiem svārciņiem. Jau vizuālais tēls vien kārdina izdarīt secinājumus par Lindas personības faktūru, kas sākumā jaušas tieši tik klišejiska, cik paredz tērpu mākslinieces Kristīnes Vītoliņas piemeklēto svārku un platīnblondās parūkas garums. Plaisas tēla veselumā rada Lindas laucinieciski lādzīgais runasveids, uzskatāmi disonējot ar visu pārējo, kas izrādes sākumā zināms par šo meiteni – tas ir labs priekšvēstnesis atziņai, ka arī Linda veidota kā psiholoģiski niansēts tēls. Ievērojot kompozicionālu balansu, viņa ir labs pretmets Rasmas tēlam – šī vienkāršā, šķietami padumjā meitene redz visu bez uzslāņojuma, sauc lietas īstajos vārdos un ir kaitinoši atklāta. Uz Āboliņas skatuviskajiem lēmumiem ir patīkami skatīties, tie ir pārliecinoši un iedarbīgi pat tad, ja dažviet šķiet mulsinoši. Turpretim Tālivalža Lasmaņa Vidvuds, sākot ar apģērba niansēm, turpinot ar pārliecināta un mazliet lišķīga pusmūža vīrieša manierismu un noslēdzot ar patīkami organisko spēles stilu, ir tik precīzs, ka neliek uzdot jautājumus. Vēl būtiski izcelt Baibas Valantes iemiesoto Teicējas tēlu, kas, parādoties gluži kā centīgas skolotājas mirāža, citē autora remarkas. Tā ir maza, bet simpātiska nianse, kas atsvaidzina izrādes reālpsiholoģisko ainavu.

Ja man jāsniedz īss un koncentrēts vērtējums par izrādi, esmu pārliecināta, ka Ķimeles iestudētā “Zilā” noteikti neatstāj vienalīdzīgu. Priedes radītais materiāls joprojām ir izrādes centrālais elements, Ķimeles un radošās komandas izvēles godīgi kalpo lugai, gaumīgi mijot laikmetīgo un tradicionālo, simboliku un realitāti. Vienīgi šķiet, ka folkloras elements iestudējumā ievīts tā “starp citu” un nav pietiekami iekustināts. Turpretim, ja man ļauts mazliet vaļsirdīgi pafilozofēt, vēlētos pieskarties spoguļa analoģijai. Ne vienu reizi vien dzirdēts, ka “Zilā” ir sabiedrības spogulis. Bet spogulī redzamo var mainīt, spogulis piedod un aizmirst. “Zilā” drīzāk ir kā fotogrāfija, viena no neskaitāmām. Tā ir noticis, tā turpina notikt, fotoaparāts nepagurstoši turpina klikšķēt un uzņemt arvien jaunas traģēdijas. Vēl vienu, vēl vienu, vēl vienu. Un mums gribot negribot atliek uz tām skatīties, cenšoties izvairīties no nākamā sāpīgā kadra. Klik. Vēl viena traģēdija. Tādi mēs esam.

P.S. Tikai pārlasot pašas uzrakstīto, atminos, ka izrādes notikumi risinās gadu mijā. Izrādās – Gunārs Priede “Zilo” sācis rakstīt Vecgada vakarā un pabeidzis 1972. gada 2. janvārī. Arī es, rakstot šo recenziju, nupat pie sienas piekāru Jaunā gada kalendāru. Šī vienojošā robežšķirtnes tēma šķiet zīmīga. Kā dzīvosim tālāk? Juris izrādes beigās spītīgi ceļas uz augšu. Viņa kājas to neļauj, bet griba tiecas. Un laikam tā arī jādzīvo – jātiecas uz augšu pat tad, ja tas šķiet bezjēdzīgi.