Baisi murgi, mīļi sapņi
Studentu īsviedokļi par LKA diplomdarba izrādi "Bendes meitiņa" Nellijas Spūles režijā
Briesmīgi mīļi
Daniela Muižniece: Tabakas fabrikā šobrīd skatāms birums ar LKA Dramatiskā teātra aktieru un režisoru 4. kursa izrādēm, tai skaitā topošās režisores Nellijas Spūles iestudējums visai ģimenei – “Bendes meitiņa”. Kārļa Skalbes pasaka Līvas Jevdokimovas dramatizējumā ieguvusi rotaļīguma dimensiju un asprātīgus dialogus, vienlaikus saglabājot oriģinālā materiāla spēju meistarīgi ieurbties tieši saules pinumā. Ar diezgan lielu brutalitāti un aizkustinošu sirsnību. Tā briesmīgi mīļi.
Bērnu izrādei “Bendes meitiņa” ir izaicinošs materiāls, jo izgaismo tēmas, ko visbiežāk nevar atrast bērnu “ēdienkartē” – sākot jau ar bendes profesijas ilustrēšanu un sava veida humanizēšanu, turpinot ar citām ne visai glītām dzīves reālijām. Tomēr uzskatu, ka izrādes komanda ar šo izaicinājumu tikusi galā godam un nonākusi pie simpātiskiem risinājumiem. Visnotaļ biedējošas vai citādi emocionāli nospriegotas ainas tiek mītas ar dialogu starp aktieriem uz skatuves un auditoriju zālē. Piemēram, Edijs Klievēns, pirms uzvilkt Tēva Bendes masku, draudzīgi sagatavo publiku tam, ka tūdaļ pārtaps citā tēlā, tādējādi mīkstinot tālākās šausmenītei cienīgās ainas.
Lieliska pārtapšana izdevusies arī Bendes meitiņas atveidotājai Veltai Birzei. Ja Dārtas Ceriņas Meitenīte šķiet diezgan kariķēts un vispārīgs bērna attēlojums, Birzes bērnišķīgā faktūra ir tik autentiska un patiesa, ka es būtu gatava solīt naudu par aktrises piederību pusaudzības kārtai. Starp citām lomām vēlētos izcelt Edija Klievēna omulīgi ironisko Mēness Māmiņu un Krista Jēkabsona Brāli Miegu par spēju gaumīgi uztaustīt žanram atbilstošu un precīzu spēles estētiku.
Iestudējuma vizuālais koptēls ir ļoti askētisks, un nevar nepamanīt, ka šeit spēles noteikumus diktējis studentu izrādēm raksturīgais pieticīgais budžets, tomēr scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Hugo Bērziņš noteikti pelnījis komplimentus un konfektes par spēju ar minimāliem līdzekļiem panākt tik iedarbīgu efektu. Īpaši atjautīgs šķiet vērienīgais Izmisuma tērps un sarkano ķēžu pielietojums.
Uzskatu, “Bendes meitiņa” ir viena no tām izrādēm, kurā katra skatītāju paaudze uztvers nedaudz citādāk, izfiltrējot savu humoru un varbūt pat sev tīkamu jēgu, taču, gluži kā režisore minējusi programmiņā, izrāde būs izpildījusi savu misiju, ja kaut uz īsu brīdi vairos frāzes “es tevi mīlu” lietošanas regularitāti mūsu ikdienā.
Skarbi saldsērīgs stāsts
Luīze Šnore: Režisores Nellijas Spūles versijā Kārļa Skalbes pasaka “Bendes meitiņa” ir biedējoša, bet cerības raisoša izrāde par cilvēcisko attiecību svarīgiem lielumiem – uzticību un mīlestību. Līvas Jevdokimovas dramatizējumā ar pāris būtiskām atkāpēm saglabāts sižeta pamats, tēlu valoda kļuvusi mūsdienīgāka, garākus poētiskos iestarpinājumus atstājot vien aprakstošiem mirkļiem vai beigu skatam, kurā jūtams, ka aktieri īsti nenotic Skalbes tekstam.
Hugo Bērziņš scenogrāfiju veidojis tumšā tonalitātē ar gaišiem akcentiem, savukārt starp kostīmu risinājumiem īpaši izteiksmīgs ir Bendes baisais paskats un Izmisuma apjomīgais tēls, melnajam stāvam stiepjoties pāri visai skatuvei. Iestudējumā atjautīgi atrisināts Bendes darba atveidojums – pēc galvu nociršanas no krāsaino džemperu kūniņām tiek norautas baltās maskas, skatam atklājot sarkanu ķēžu asins strūklu. Vizuāli spēcīgs ir arī nāves skats ar trim bālajiem rēgiem un tādas pat asinssarkanas ķēdes lecamauklu. Noslēpumaino pasakas atmosfēru uzbūris gaismu mākslinieks Mikus Svikulis, emocionāli mainīgo skaņu fonu veidojis Markus Antons Kohtanens un tēlu fizisko mijiedarbību konsultējusi horeogrāfe Lelde Beāte Kuzņecova.
Četri Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa aktiermeistarības studenti – Velta Birze, Krists Jēkabsons, Edijs Klievēns, Dārta Cīrule – dažādajās lomās darbojas aizrautīgi. Arī skatītāji ir klātesoši notiekošajam: aktieri dažbrīd publiku uzrunā tieši – uzdod jautājumus par miega paradumiem un, saglabājot pasakām raksturīgo teicēja būtību, iepazīstina ar tēliem, par kuriem nupat pārtapuši vai tūlīt pārtaps. Spēles noteikumi ir skaidri, vienīgi mulsina jaunāko varoņu vecums – Bendes meitiņa ir skolas vecuma meitene (vai varbūt bērnudārza?), bet, kad jāspēlē paslēpes, viņas jaunā draudzene nemāk skaitīt līdz divdesmit… Neskatoties uz šo neskaidrību, Veltas Birzes atveidotā Bendes meitiņa ir mērķtiecīga un jūtīga sarkanmate, viņai piemīt strauja daba un patiesa sirds. Krists Jēkabsons Miedziņa lomā ir tramīgi labestīgs, savukārt Mēness māmiņas kaķa tēlā viņam piemīt elegance. Bērnišķīgāku skatu stāstam piešķir Dārta Cīrule rotaļīgajā jaunās meitenes tēlā. Taču izrādes pārsteidzošākie aktierdarbi padevušies Edijam Klievēnam, kurš vienlīdz teicami iemiesojas nomocītā Bendes, mistiskā Izmisuma un mīļās Mēness māmiņas lomās (viņa Jaunais varonis gan ir mazāk izteiksmīgs).
Izvēle pievienot no oriģināla atšķirīgu beigu ainu, visticamāk, skaidrojama ar vēlmi pasaku noslēgt ar it kā laimīgu atrisinājumu, tomēr izrādes stāsts ir skarbs, un prieks par tēva un meitas atkalsatikšanos – saldsērīgs.
Rakstīt atsauksmi