Luīze Šnore

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

Brīnumu vēstneši

Recenzija par Rīgas cirka un KVADRIFRONA izrādi “Sniega dzirksteles” Reiņa Botera režijā

Kamēr decembris neizskatās pēc ziemas mēneša, sniega un svētku gaišumu nākas meklēt citur, un tad ceļi ved uz Rīgas cirku. Apvienojot cirka māksliniekus un teātra trupas KVADRIFRONS komandu, režisora un izrādes dramaturga Reiņa Botera vadībā tapis pārsteidzoši brīnumains un visnotaļ priecīgas emocijas raisošs Ziemassvētku iestudējums “Sniega dzirksteles”. Te bērnu čalu pielietajā zālē akrobātika mijas ar žonglēšanu, klaunāde – ar muzikālām pauzēm, atskaņu spēlēm seko noslēpumainas atmiņu pasāžas, un nedaudz bailīgos mirkļus nomaina sajūsma, bet to visu kopā tur savstarpēja uzticība.

Kopš nesenās Rīgas cirka ēkas atjaunošanas arī KVADRIFRONA trupa šīs telpas var saukt par savām mājām, un pirms diviem gadiem tapa pirmais kopiestudējums. Ja skatās plašāk, patiesībā starp cirku un teātri var rast arī vairākas paralēles vēsturiskajā kontekstā un šodienas, lielākoties laikmetīgā cirka, pieredzē. Ne velti cirka mākslinieki apgūst aktiermeistarību, bet dramatiskā aktiera mākslas studenti – cirka trikus. Domājot par abu mākslu mijiedarbi, prātā nāk arī “Teātra Vēstnesī” publicētā saruna ar cirka kritiķi Valentīnu Baroni, kurā viņa lakoniski formulēja, ka “[..] cirks var parādīt to pašu, ko teātris, bet cirkā tas tiks darīts ar attieksmi un darbību, kas nav normatīva” ^[1]. Šī  Ziemassvētku iestudējuma fabula gan nav pilnībā pārlikta uz cirka valodu, taču mākslinieku priekšnesumos var vērot, kā ar prasmīgi izpildītām triku kombinācijām rodas nojausma par plašāku tēmu loku, kam izpildītāji cenšas pieskarties.

Stāsta vēstīšana uzticēta diviem KVADRIFRONA aktieriem – Antai Aizupei un Jānim Kronim. Ja Antas Aizupes Konferansjē tēls izcili strādā arī kā mazo skatītāju uzraugs un draugs, tad Jāņa Kroņa iemiesotā “jaukā, mīļā” Cirka māja šķiet ilustratīvi mistiska būtne, kuras funkciju kopējā vēstījumā ir grūtāk noformulēt, jo, lai gan izrādes pamatu viedo mēģinājumi atsaukties uz vēsturiskajiem Rīgas cirka notikumiem, tos nepārzinot, cirka mākslinieku akrobātikas, žonglēšanas, klaunādes un objektu manipulēšanas priekšnesumi atstāj manāmi spēcīgāku iespaidu nekā saturiskais ietvars.

Šajā izrādē par brīnumu vēstnesi kalpo Austras Sniķeres radītās videoprojekcijas, kas kopā ar sarkano paklāju veido iestudējuma scenogrāfiju. Krāšņās kolāžās atdzīvojas eksotisks dārzs, majestātiska aleja, kas ved uz cirka arēnu, un sniegota ainava. Pa leļļu mājas aizkaru virvēm kāpelē zirgi, uz kolonnas sēž divas dūjas, un Cirka māja parādās ar lauvas krēpēm. Video kopā ar Nikolas Suharevas trāpīgo un dažbrīd arī lakonisko gaismu partitūru, lielākoties sarkanīgi rozā toņos, izrādes atmosfērai piešķir gaumīgu papildinājumu. Un vienlīdz vērtīgs šajā kombinācijā ir arī komponista Kārļa Tones radītais muzikālais noformējums, kas interesanti atklājas Konferansjē izpildītajās dziesmās un caurvij iestudējumā redzamos cirka mākslinieku priekšnesumus, pārdomāti veidojot skanisko fonu. Taču, atgriežoties pie videoprojekcijām, manuprāt, piegājiens ar visu redzošo Cirka māju vislabāk strādā izrādes sākumā, kad glaunas spēļu skatuves priekškara aizsegtajā iekārtojumā redzama vien tēla acs, saglabājot noslēpumainību un piešķirot grandiozitāti. Vēlāk, kad pilnībā atklājas Cirka mājas seja, tā atgādina animācijas filmas “Lorakss” titulvaroni – radību ar biezām uzacīm un ūsām – tikai sniegbaltā versijā un ar gaišu parūku. Ja neskaita šo aktierim ne pārāk glaimojošo ārieni, Elīnas Pērkones radītie kostīmi cirka māksliniekiem ir pamīšus rotaļīgi un eleganti, bet īpaši glauns padevies Antas Aizupes zaļais samta kostīms.

Kā jau klaunādē mēdz notikt, arī šajā iestudējumā tas prieks un atbildība nonākt uz skatuves tiek gan mazajiem, gan lielajiem skatītājiem, kurus klauns Cronopio, īstajā vārdā Mariano Gedwillo, izvēlas trikiem ar vairākus metrus garām trepēm. Te muskuļoti kalsnais klauns pārīti bērnu vizina kā karuselī, te divus vīriešus izmanto kā balstus, kas tur trepes, uz kurām Cronopio, piemēram, stāv uz galvas. Sajūsma par klauna meistarību cirka arēnu piepilda ar elektrizējošu enerģiju, tik īsts un skaļš ir šis prieks par redzēto. Patiesībā jau visus cirka māksliniekus ir aizraujoši vērot gan solo, gan komandas priekšnesumos, braucot ar vienriteņiem, žonglējot ar bumbiņām, zobeniem vai vālēm un izpildot gaisa akrobātikas trikus. Bet aizrautības pilnas emocijas skatītājos var panākt arī ar mērenu biedēšanu. Izrādes aprakstā apmeklētāji tiek brīdināti, ka gaidāmas “divas ainas tumsā un ar nelieliem baiļu elementiem”. Un patiesi – pirms Dmitrijs Pudovs duetā ar klaunu Cronopio bez žēlastības ar spēcīgiem pātagas cirtieniem atdala sarkanu neļķu ziedus no kātiem, skatītājiem tiek norādīts turēt ausis ciet. Taču tas līdz maz, jo cirka arēnas akustika šos skaļos trokšņus vienlīdz pamatīgi nogādā no pirmās līdz pēdējai rindai. Pretstatā draudīgajam notikumam Cronopio, hiperbolizējot paša bailes, mazo skatītāju vidū gan drīzāk raisa smieklus, nevis līdzpārdzīvojumu, un viņa sarkanais klauna deguns, paldies Dievam, netiek iznīcināts tāpat kā ziedi.

Iestudējuma vizuāli skaistākās ainas man saistās ar gaisa akrobātikas priekšnesumiem. Maijas Sukutes veiklās trapeces akrobātikas un Egila Zvejnieka žonglēšanas duets, sācies vienkāršas spēles vadīts, kļūst par abpusējas uzticības pilnu ainu, kas sasaucas ar tekstā izskanējušo mīlestības stāstu. Arī gaisa akrobātes – Elīnu Konradi un Betiju Kroli – ir bauda vērot, kā divas laumiņas viņas sākumā pa vienai, tad graciozā duetā apliecina savu meistarību. Un tad pie sevis uzaicina arī Antu Aizupi, duetam pārtopot par trio, līdz Anta paliek viena un, uzlūkojot skatītājus no augstuma, liek domāt par vērtīgo, kas mīt katrā.

Šis iestudējums ir skaists atgādinājums, ka brīnumi ir klātesoši, vajag tikai ļauties tos pamanīt. Un arī dzirkstele patiesībā ir mūsos pašos. Pār cirka arēnu krīt sniegs, bērni steidz pievienoties māksliniekiem uz skatuves, apkārt mirdz spožs prieks. Un, sākoties jaunam gadam, tādu sajūtu gribas sev turēt tuvu.