“Patriarha rudens” raža. I
Piezīmes par 15. LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivālu “Patriarha rudens”
28. septembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa teātra muzejā tika atklāts piecpadsmitais LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Šī gada programma sadalīta divās paralēlās daļās – slēgtajā meistarklašu programmā, kurā piedalās LKA jaunrades specializācijās studējošie, kā arī publiskajā programmā, kurā ikvienam interesentam iespējams noskatīties četras teātra izrādes, trīs laikmetīgās dejas izrādes un filmu skati, kā arī noklausīties četras publiskas lekcijas. Turpinājumā LKA Drāmas un teksta studiju 3. kursa studentu reportāžas no festivāla atklāšanas dienas.
Pirmā diena. 28. septembris
Mākslas svētku nedēļas sākums
Ketija Jurčenko: Festivāla atklāšanas apmeklētājus, kas šķērsojuši ar sārto priekškaru rotāto LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja ieejas arku, mūzikas pavadībā sagaida Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursa aktiermākslas un režijas studenti, kas iejūtas īstenas lauku kapelas lomā un rūpējas par muzikālo gaisotni visa pasākuma laikā. Savukārt Matīsa Klāva Endzeļa, Bruno Bitenieka un Klaida Sevostjanova atveidotie jokdari priecē publiku ar amizantām etīdēm un klaunādi, kas atgādina par festivāla rotaļīgo atmosfēru. Šogad atklāšanas pasākuma režija uzticēta Markusam Bēmeram.
Pēc svinīgās LKA rektora Dāvja Sīmaņa uzrunas ar īpaši sagatavotu pārsteigumu dalās bakalaura studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” absolventes – Anna Marija Puķe, Lelde Beāte Kuzņecova, Anastasija Čornaja un Poļina Filippova. Viņu izpildītajā dejas performancē iezīmējas daudzveidīgie rudens krāsu motīvi, kas saistās gan ar auglības un ražīguma laiku, gan dabā nemitīgi sastopamo cīņu par izdzīvošanu. Svētku uzrunas “Patriarha rudens” dalībniekiem un apmeklētājiem velta arī festivāla patronese Kārina Pētersone, LKA Skatuves mākslas katedras vadītāja Līga Ulberte un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš. Pēc ceremoniālās “Patriarha rudens” karogu uzvilkšanas mastā pasākuma vadītāji – Ilze Reknere un Armands Avots – izziņo šī gada alternatīvās teātra gada balvas “Zelta muša” nominācijas un to nominantus, par kuriem šogad iespējams balsot digitāli, apmeklējot saiti ej.uz/zeltamuša2024 vai skenējot QR kodus, kas izvietoti festivāla norises vietās. Par vienu no “Zelta mušas” nomināciju kategorijām izvirzīts “Gada bankets”, kurā anonīmā delegācija izcēlusi teātra nozares galdā liktās veiksmes un neveiksmes pērnajā sezonā, bet, festivāla atklāšanai beidzoties, uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeja galda tiek likta silta zupa, kas ikgadēji priecē “Patriarha rudens” viesus.
“Tas, kas nav darīts nopietni”
Luīze Šnore: Festivāla pirmās dienas vakarā LKA teātra mājā “Zirgu pasts” izrādīta horeogrāfes Anastasijas Čornajas laikmetīgās dejas izrāde “Tas, kas nav darīts nopietni”. Balstoties autores personīgajos novērojumos par agresiju un tās ietekmi uz cilvēka ķermeni, tapis iestudējums, kas pievēršas dažādām dusmu izpausmēm un pēta arī pasīvās agresijas tēmu. Ķermenisko stāstu nodot skatītājiem uzticēts četriem dejotājiem – Sintijai Skrabei, Mārtiņam Emīlam Aržanovskim, Artūram Nīgalim un Leldei Beātei Kuzņecovai. Izrādes ievadā uzmanība tiek pievērsta sejas mīmikai: pilnīgā klusumā dejotāju impulsi atgādina nepatīkamu emociju spektru, primāri fokusējoties uz to deformēto dabu tieši caur fizisku piespiešanos, šīs izjūtas atveidojot. Turpmākā iestudējuma horeogrāfija balstīta izpildītāju mijiedarbībā, kas aizsākas ar atsevišķu frāžu apmaiņu, intonatīvi norādot uz to aizskarošo, ironisko vai sarkastisko dabu. Vēstījumu papildina arī Otto Auniņa komponētā mūzika un Edvīna Klimanova režisētā gaismu saspēle.
Izrādes tēmas kontekstā parādās vēl viena iezīme, kas sakņojas pasīvās agresijas būtībā, – līdzatkarība. Šīs negatīvās emocijas nereti rodas tieši saskarsmē ar citiem, tādēļ, izvēloties tās atveidot gandrīz nemitīgā savstarpējā saiknē ar apkārtējiem, horeogrāfija tiek vēl precīzāk pietuvināta realitātei.
Ketija Jurčenko: LKA bakalaura studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” absolventes Anastasija Čornajas izrāde vērš uzmanību uz agresijas izpausmes veidiem cilvēka ķermenī, pievēršoties gan pasīvas agresijas parādības formām ķermeņa valodā, gan tiešai emociju izpausmei. Dejotāji – Sintija Skrabe, Mārtiņš Emīls Aržanovskis, Lelde Beāte Kuzņecova un Artūrs Nīgals – caur pārspīlētu sejas mīmiku, piesātinātu ķermeņa valodu un arī izteiksmīgu balss intonāciju, ko paģēr izmantotā runātā vārda tehnika, meistarīgi izdzīvo smalko emociju gammu, kas pieteikta izrādes tēmā. Īpaši iedarbīgas šķiet epizodes, kurās dejotāji raugās skatītājos kā spogulī, veidojot pārspīlētas sejas muskuļu kustības, kuras brīžiem panāktas arī ar agresīvā manierē izpildītu manuālu sejas ādas vilkšanu, stumšanu un kniebšanu. Rodas iespaids, ka horeogrāfe centusies izdzēst fizisko attālumu starp dejotājiem un skatītājiem gan telpiskajā novietojumā, gan horeogrāfijā, piešķirot skatītājiem gana daudz laika, lai izpētītu katru no dejotājiem individuāli un mijiedarbībā ar skatuves partneriem. Komponista Otto Auniņa muzikālais pavadījums ir minimālistisks, bet iedarbīgi paspilgtina ideju par ķermeni kā impulsu vadītu organismu. Izrādes beigās iezīmēti meklējumi pēc harmonijas un līdzsvara – dejotāju sagrozītie vaibsti atkal veras skatītājos kā spogulī, bet šoreiz viņu izmisīgi izpildītās roku kustības vairāk līdzinās skaistuma nozarē populārajiem sejas vingrinājumiem vai masāžām, kas paredzētas grumbu mazināšanai. Kļūst skaidrs, ka skatītāji tiek mudināti refleksijai par savu apzināto un neapzināto dusmu izpausmes sekām, kas atstāj fiziskus nospiedumus ķermenī.
Otrā diena. 29. septembris
“Divpadsmitā nakts”
Luīze Šnore: Festivāla teātra izrāžu skati atklāj divas Viljama Šekspīra komēdijas, kā pirmā – Lindas Kalniņas iestudētā “Divpadsmitā nakts”. Mīlestības apdalītais Ričarda Murāna hercogs Orsīno, cerot, ka Elizabetes Miltas atveidotā izredzētā grāfa meita Olīvija pārdomās un iemīlēsies viņā, ļaujas par Cezārio pārtapušās Santas Breikšas Violas padomiem, visus iesaistītos ievērpjot mīlas trīsstūrī. Kad pēc kuģa katastrofas tomēr dzīvs atgriežas Agates Marijas Bukšas atveidotais Violas brālis Sebastians, rodas virkne citu pārpratumu, bet arī laimīgu brīžu. Ralfs Liepa Āksta lomā savu darbu ir paveicis, palīdzot varoņiem sastapties ar it kā savām kvēlākajām vēlmēm, taču no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Un to pierāda beigu aina – arī no bildinājuma līdz kautiņam var būt tikai īss mirklis.
Iestudējumu interesanti papildina atsevišķi elementi – plīvura vietā tiek izmantota mežacūkas galvas maska (izrādes māksliniece – Annemarija Ščegoļeva); kad Orsīno lūdz Cezārio nodziedāt ko jautru, tiek kopīgi izpildīts dziedātāja Stinga dziesmas Englishman in New York piedziedājums, kas vēsta par citplanētietim līdzīgām sajūtām. Režisores rokrakstam raksturīga pārdomāta horeogrāfiskā domāšana, kas sekmīgi atklājas arī šajā izrādē, papildinot raksturu mijiedarbību. Neskaitot pāris mazāk skaidru ainu, aktieru ansamblis rāda pārliecinošu sniegumu – tēli ir asprātīgi, izvēlētajai estētikai piestāv brīžiem pārspīlētās emocijas, un arī saikne ar publiku veidojas šķietami viegli. Divpadsmitajai naktij piemīt brīnumu spēks, kas ļauj piepildīt viskarstāko vēlēšanos, taču, saņemot kāroto, patiesība var izrādīties cita. Izrāde noslēdzas ar dzīvniecisku impulsu vadītu skatu, kurā instinkti kļūst pārāki par prātu.
“Kā jums tīk”
Luīze Šnore: Otra šajā vakarā skatāmā Šekspīra komēdija ir režisora Ralfa Liepas izrāde “Kā jums tīk”, kas spilgti pierāda, ka komēdijas žanrs izcili strādā, ja to uztver kā iespēju izdauzīties. Pēc apvērsuma Hercogs Frederiks no valsts izraidījis savu brāli – veco hercogu, no galma bailēs par dzīvību aizbēgušas māsīcas – Veltas Birzes Rozalinde un Tatjanas Gurēvičas Cēlija, līdzi ņemot Tomasa Ralfa Ābolkalna tēloto Ākstu Galodu. Jaunie mīlnieki – Veltas Birzes Rozalinde un Kristapa Kristera Ozola Orlando – nupat tikuši šķirti, bet apstākļu sakritības dēļ sastopas mežā. Taču ir viens šķērslis…Rozalinde bēgot pārģērbusies par vīrieti. Veselas piecas lomas – abu hercogu, Olivera de Buā, Korina un Le Bo – režisors uzticējis Elīnai Bartkevičai, Žaka un Šarla lomas spēlē Aleksandrs Bricis. Šis ir iestudējums, par kuru šķiet atbilstoši teikt, ka nav skaidri saprotams, kur sākas aktieris un kur – viņa loma, tik organiski tiek izdzīvoti stāsti.
Māksliniece Annemarija Ščegoļeva piešķīrusi iestudējumam krāšņu vizualitāti – Āksts Galoda pārvietojas iespaidīgās augstpapēžu kurpēs, un uznācieniem viņam sagādāti burvju spīgulīši, Olivers de Buā ietērpts naudaszīmēm nosētā uzvalkā, hercogi mērojas parūkām un mēteļiem, un visam pa vidu pamanāms arī kāds treniņtērpā ģērbts kolorīts tēls. Vizuāli izteiksmīgas ir tempā un intensitātē mainīgās cīņu ainas, kas veidotas sadarbībā ar Edvīnu Klimanovu. Atmiņā spilgti palicis arī Tomasa Ralfa Ābolkalna plastiskais brieža atveidojums, kas, visticamāk, izdevies tik graciozs, pateicoties kustību konsultantei Lindai Kalniņai. Izrādei dziesmas sarakstījusi grupa “Pilot St.” (“Lidotāju iela”), kuras solists – aktieris Aleksandrs Bricis tās arī brīnišķīgi izpilda (neskatoties uz Āksta Galodas nepatiesajiem komentāriem, ka viņš dziedot šķībi).
Iestudējums noslēdzas ar slaveno Šekspīra monologu par dzīvi kā teātri. Aktieri vēro skatītājus, it kā atgādinot – lai arī esam ieradušies, lai noskatītos izrādi, banālā patiesība ir tāda, ka mēs tomēr visi esam dalībnieki šajā dzīves teātrī. Skatienos jau var ieraudzīt, ka lomas ir atstājušas aktierus un ir noslēgusies viena izrāde, lai turpinātos cita.
Turpinājums sekos
Rakstīt atsauksmi