Sauciens pēc mūžīgas brīvības
Kritiķu īsviedokļi par Operetes teātra izrādi “Džudita” Gernota Krannera režijā
Mīla un komunikācija Operetē
Zane Radzobe: Operetes teātris, kas ar atzīstamu neatlaidību gadiem ir centies publikai pierādīt, ka arī nosacīti “vieglāka” žanra muzikālam teātrim Latvijā ir vieta un nākotne, šo gadu sācis, atzīmējot žanra klasiķa Franca Lehāra 155. jubileju. Tai par godu Latvijā pirmo reizi uzvesta “Džudita”, ko pats autors esot atzinis par mīļāko no saviem darbiem un kurā viņš nepārprotami apliecina savas operatiskās ambīcijas. “Džudita” ir arī kļuvusi par atzīstamu pakāpienu Operetes teātra ceļā Latvijā.
“Džudita” ir stāsts par sievieti, kas aizbēg no vīra uz saulaino Āfriku kopā ar liktenīgi satikto virsnieku Oktavio. Tomēr attiecībām ceļā stājas dzīves realitāte, proti, mīļotā dienesta pienākumi, un kaislīgā dāma attopas Marokas klubā kā dejotāja, pakāpeniski veidojot spožu karjeru kā uz skatuves, tā sociālajā dzīvē. Līdz atkal satiek Oktavio.
Rīgā šo stāstu uzvedis šai operetei īpaši uzaicināts režisors Gernots Kranners, kura vīziju uz skatuves iemiesot palīdz scenogrāfs Hervigs Libovickis, video māksliniece Ineta Sipunova, horeogrāfe Ieva Kemlere, kostīmu māksliniece Vita Radziņa. Vizuālais ietērps gan ir skops un acīmredzami orientējas uz lauku kultūras namu skatuvju un pārbraucienu specifiku. Tomēr, manuprāt, nosacītība ar atsevišķiem spilgtākiem triepieniem tērpos izrādei netraucē, un vienīgais īstais iebildums ir lētais latekss, kurā ietērpi kluba dejotāji un kas šķiet izdabājam dziļu nomaļu priekšstatam par naktsdzīves estētiku. Svarīgāks man šķiet fakts, ka skatuves norises ir raitas, jēgpilnas, centrē dziedātājus gluži aktieriskā nozīmē un spēj izstāstīt visai komplicētu stāstu.
“Džuditas” paralēles ar “Karmenu”, protams, ir acīmredzams. Tomēr, man liekas, būtu kļūdaini domāt, ka Džudita ir Karmena. Anta Jankovska, ko redzēju lomā, gan sāk ar saucienu pēc mūžīgās brīvības, tomēr varoni viņa risina drīzāk psiholoģiskā atslēgā, spēlējot sievieti, kas ilgojas pēc mīlestības un arī spēj mīlēt, un līdz ar to arī dziļi just pazemojumu un sāpes, kad šķiet, ka viņas jūtas nodotas. Dainis Skutelis Oktavio lomā šo ievirzi turpina, izceļoties ar pārsteidzoši niansētu, vīrišķīgi klusinātu aktierspēli. Jolanta Strikaite (Anita) un Emīls Kivlenieks (Pjerino) pēc nelielas iesildīšanās spēj komisko mīlētāju pāri otrajā plānā izspēlēt asprātīgi un ar stilu. Nauris Indzeris vairākās atbalstošās lomās aktieriski darbojas pamatā ar stāju, kamēr Inmārs Sikle, kurš nospēlē pat četrus varoņus, gan varbūt par daudz aizraujas ar groteskiem vilcieniem savos tēlos. Tomēr kopiespaids ir saskanīgs.
Kā teātra kritiķe es atturēšos vērtēt iestudējuma muzikālās kvalitātes, kaut man personiski likās labi. Bet tas, ko es varu novērtēt, ir – cik laikmetīgi skan gandrīz simts gadus senā operete. Iespējams, tiem, kas no žanra gaida absolūtu aizmiršanos pasakā vai arhetipiskus tēlus krāšņos interjeros, iestudējums var sagādāt vilšanos. Toties daudzi būs iepriecināti, atklājot, ka operete var pieskarties arī laikmetīgai problemātikai. Ja man jāraksturo, par ko ir izrāde, es teiktu – par komunikācijas nozīmi veselīgās attiecībās. Un vai gan tas nav cilvēciski un būtiski?
Neatbildamie jautājumi
Armands Znotiņš: Kādēļ vērts apmeklēt Franca (Ferenca) Lehāra operetes “Džudita” iestudējumu, kura pirmizrāde 2025. gada 3. oktobrī arī piepildīja VEF Kultūras pils skatītāju rindas? Pirmkārt, Antas Jankovskas dēļ, kura bija vokāli spoža un skatuviski pievilcīga. Otrkārt, arī šis uzvedums apstiprināja, ka Jolanta Strikaite, Emīls Kivlenieks, Nauris Indzeris, Inmārs Sikle un it īpaši Dainis Skutelis savu muzikālo spēju un aktierisko dotību dēļ tieši operetes žanrā ir īstajā vietā. Treškārt, diriģents Atvars Lakstīgala un viņa domubiedri partitūras aranžējumā un atskaņojumā ieguldījuši pamatīgu darbu. Tātad – īsti piemērots muzikālais ansamblis tā kā būtu. Jautājums vienīgi, kādēļ īstenojums idejai iestudēt “Džuditu” tomēr neradīja viennozīmīgu sajūsmu (kas, starp citu, saistās ar jautājumu – ja reiz Lehārs tieši šo opereti ne bez iemesla sauca par savu labāko darbu, kādēļ tā visās Baltijas valstīs līdz šim nebija uzvesta)?
Jāsecina, ka austrietis Gernots Kranners kopā ar savu komandu radījis nopietni uztveramu veikumu (kā nekā “Džudita” un tās skumjā izskaņa drīzāk tuvinās liriskai operai Pučīni garā), tomēr tēlu raksturojumu, mizanscēnu un vizuālā veidola trāpīgākās iezīmes nespēj aizsegt iespaidu, ka operetes librets arī 1934. gada reālijās ir gauži naivs un vecmodīgs, un režisors nav uzdrošinājies darīt neko principiālu, lai šo priekšstatu mainītu. Tad nu sanāk tā, ka mēģinājums atklāt “Džuditas” vēstījumu ar psiholoģiskā reālisma atslēgu atkal raisa vairākus neatbildamus jautājumus. Kādēļ Džudita būtībā ir pilnīgi atkarīga no viena, otra, trešā vīrieša? Vai tad viņai pašai nav savas individualitātes, izglītības, profesijas? Kādēļ Oktavio vienīgā loma un funkcija ir armijas virsnieks, ko atņemot visa viņa dzīve sabrūk? Vai tad pasaulē citu nodarbošanos trūkst? Un kas tā īsti ir par savādu laiktelpu, kurā norisinās operetes darbība?
Citas iebildes nāk no uzveduma sagatavošanas gaitas (pirmizrāde rokas stiepiena attālumā, bet partitūras vēl nav). Un, lai panāktu pilnvērtīgu rezultātu, jāatceras, ka operete nozīmē lielo romantisma laikmeta simfonisko orķestri – tur nepietiek ar saujiņu stīdzinieku, pāris pūtējiem un vīru pie bungām. Ja reiz sabiedrība vēlas pastāvīgu Operetes teātri, tad VEF Kultūras pils tam ir par neērtu un šauru. Un, protams, labāku attieksmi un lielāku ievērību pelnījis ne tikai Lehārs, bet arī Anta Jankovska. Aiciniet viņu atpakaļ no Itālijas uz Latviju atkal!
Rakstīt atsauksmi