Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Kritiķis jūt?

Subjektīvas piezīmes par mēnesi teātrī

Kroders.lv piedāvāja uzrakstīt par to, kā sākas 2025./2026. gada teātra sezona. Par mākslu, bet “ne analītiski, sajūtu līmenī”. Es dienasgrāmatas nerakstu, bet aizķēros pie vārda “sajūtas”. Sajūtas kritiķim ir dīvains temats. Par sajūtām raksta reti, jo tās ir subjektīvas un nav arguments. Vairums kritiķu ir daudz pieticīgāki, nekā māksliniekiem šķiet, un labprāt pakāpjas maliņā mākslas priekšā. Tomēr sajūtas ir rīks. Vai sajūtām pievērš pietiekami lielu vērību?

Man nācās ātri saprast, ka just bez domāšanas man diez vai izdosies un ka būtiskākās sajūtas ne vienmēr rodas tieši no izrādes. Tomēr es godīgi padomāju par to, kā es sāku domāt. Šis nav vērtējums vai analīze, var gadīties, ka recenzijā es būšu nonākusi pie pavisam atšķirīgiem slēdzieniem. Tomēr arī tie ir sākušies ar sajūtām par 2025. gada septembrī Latvijas teātrī.

2. septembris. “HA”. Ģertrūdes ielas teātris. Jana Jacuka

Pirmā. Ir izplatījušās ziņas, ka izrāde esot ļoti laba. Zāle – stāvgrūdām pilna. Ļoti gribas, kaut patiešām būtu labi, lai sezona sākas ar blīkšķi, ne stiepjas, liekot gaidīt, vai un kad.

Māksliniece aicina smieties. Man negribas. Bet pirmās pedagoģijas nedēļas nogurums, kad ķermenis jūtas kā siltā kokonā, skatiens saasinās, bet fokuss sašaurinās, mazinās. 1) Aktieriem māca, ka katra kustība uz skatuves ietver visu ķermeni. Balss ir iekšķīga ķermeņa kustība, un tā arī ietver visu ķermeni. Balss formē ķermeni iekšēji. Balss ietekmē ķermeni, ķermenis ietekmē balsi. 2) Man patīk šīs izrādes rotaļīgums. Man liekas, ka viņa to, ko dara, nedara gluži bez pašironijas, kliedzot par to, par ko mūsdienu dzīvē nepietiek spēka pasmieties. Jacuka no sava ķermeņa izdabū gluži neticamas skaņas, kurām līdzi vibrē mans ķermenis, vismaz vidusauss mehānisms. Lai gan – domājot par balssaitēm, “uzprasās” arī secinājums: ja nemitīgi kliedz par nebūtisko, agrāk vai vēlāk balss nebūs.

5. septembris. “Nachtland”. Dailes teātris. Mariuss fon Maeinburgs/ Toms Treinis

Sajūtas (to trūkums) ir izskaidrojums. Ir monotoni garlaicīgi. Mani nomāc, ka teātris Latvijā pēdējās sezonās reti mēģina ko sakarīgu pateikt par šo sarežģīto laiku, tāpēc intelektuāli es esmu šīs izrādes pusē. Bet, pat ja es neceru uz satricinošām atklāsmēm (acīmredzami šobrīd neviens tādas nespēj radīt, ne tikai mūsu mākslinieki), es daudz labprātāk justos sašutusi, nevis vienaldzīga. Maeinburgs, izrādās, var izklausīties dikti pieklājīgs un ērts. Zāle drusku atmostas uz krūtīm, bet tam es neesmu mērķauditorija.

Luga ir ļoti laba, bet mēs domājam un jūtam citādi nekā Vācijā vai Austrijā, mums ir citas problēmas un cita kultūra. Šis mani nekairina, to vajag aktualizēt tā, lai tas skartu mani. Atņem saikni ar dzīvoto realitāti un emocijas – nepaliek arī saturs. Tomēr izrāde nav arī par to, cik ierasti ir mētāties ar skaļām klišejām.

Komiski, kā Krūzkops nacistu spēlē, izmantojot infernālajos tēlos izstrādātos paņēmienus. Vai daudz šausmīgāk nav tas, ka nacisti ir ikdienišķi cilvēki mums līdzās?

6. septembris. “Ledus garša”. Jaunais Rīgas teātris. Dāvids Pētersons/ Vilis Daudziņš

“14. pirmizrāde Jaunā Rīgas teātra atjaunotajā ēkā Lāčplēša ielā.” Šosezon es to izlasu kaut kā citādāk. Varbūt tāda “iepriekš” JRT nemaz nav, tam nav nekādas nozīmes? Eksistē tikai četrpadsmit izrādes. Varbūt tā ir vienkāršāk.

1. aina. Visi priecājas, ka Pētersons spēlē labi. Jā. Kurss debitēja vāji; katrs, kas parāda, ka var, raisa atvieglojuma sajūtu. Materiāls ir nedaudz skolniecisks, redzamas šuves. Vai kas mainītos, ja Vilis ne pirmo reizi (skat. programmiņu) saskartos ar hokeju un zinātu, cik parasts šis stāsts ir?

2. aina. Uzmanības saasinājums. Tēls atgrūž, tajā ir kas fundamentāli nepatīkams, pieķeru sevi pie vēlmes fiziski atgāzties. Neatceros, kad pēdējo reizi ko tādu jutu. Tas ir interesanti, jo neparedzēti; varbūt runa būs par mākslas darbu? Par ko veidojas stāsts no atsevišķajiem stāstiem?

3. aina. Esam atpakaļ konvencijās. Es zinu, kas sekos un kā tas beigsies. Bet īstermiņā atsvešinājums strādā – mēs nostalģiski smaidām par sevi, nedaudz pašpazeminoša humora mērcē ieraugot, cik jocīgi (bet mīlīgi) esam. Vairumam latviešu ir līdzīgas atmiņas, nevajag būt fanam, pietiek ar ieinteresētu vērošanu pa brīdim.

4. aina. Piefiksēju, ka ik pa brīdim atslēdzos. Puiši blakus pēta telefonus. Ir tikai pirmā nozīme, nav nekā paslēpta. Domas aizklīst uz to, kā pietrūkst, lai šis nebūtu vienkārši produkts. Gan hokejs, gan teātris ir rīks; kāda ir šīs izrādes atbilde – kam? Ticu, ka hokejisti par to nedomā; māksliniekus trenē par to domāt: kam tu esi vajadzīgs? Hokejs nav tēma – tas ir tikai iepakojums; kas ir tēma? Paanalizējiet “Latviešu raķetes”...

7. septembris. “Ummis un lobēlija”. Festivāls “Homo Novus”. Evarts Melnalksnis/ Ernests Valts Circenis/ Katrīna Neiburga

Esmu piefiksējusi, ka  reizēs, kad eju uz teātri kopā ar kādu, es jūtos atbildīga. Šoreiz ne, varbūt tāpēc, ka tiešām nezinu, kas Laurai varētu patikt. Bet beigās esam vienotas – šī nav dzīvi mainoša pieredze ne ar priekšzināšanām, ne bez. Tomēr domāju, kā to paskaidrot. Tā ir kā vadīta meditācija: uzdod tēmu un rada telpu, kurā to pārdomāt.

Šī ir vienīgā “Homo Novus” izrāde, ko izdodas iespiest kalendārā. Man patīk, kā skaņa rada telpu, kaut arī soprāns vienbrīd liekas pārlieku spalgs un uzbrūkošs. Man patīk, kā tekstā mitoloģizē ikdienību. Man patīk, ka es pagājušā sezonā esmu iemācījusies, kādas ir ekoteātra un folkloras saiknes, un mani tās nemulsina. Uznirst sajūta, ka izrāde ir par nāvi. Tad mainās ritms, un atmiņā uzpeld vasarā lasītais ziņu raksts, ka zinātnieki vēlas, lai cilvēki pārstātu čurāt Baltijas jūrā. Varbūt šis ir par krampjainiem centieniem izdzīvot.

Vai nav paradoksāli, ka, lai runātu par dabu, vajag tik daudz tehnoloģijas?

13. septembris. “Amerikas latvieši”. Liepājas teātris. Rasa Bugavičute-Pēce/ Valters Sīlis

Ļoti spilgti – scenogrāfija kā no Brigaderes pasaku lugām. Atslēga ir “pasaka”. Žilbinoši ironiski.

Rasa ar ironiju nekad nestrādā, tikai ar sentimentu. Valters mēģina tam pielikt skatu no malas ar režijas paņēmieniem. Bet kāpēc to rāda mums? Ja tu esi latvietis, latvietība nav problēma, tā vienkārši eksistē. Kad identitāte kļūst par problēmu? Šeit, protams, ir daudz kā apsmejama, bet cik saprotama?

Otrais cēliens aizkustina. Shēma atdzīvojas, dažādie “nestandarta” gadījumi saaužas nopietnībā, kas labi parāda 21. gadsimta situāciju. Droši vien šo var ielikt politiskā kontekstā – es tā domāju par nāciju, tāpēc pieņemu; būs cilvēki, kuri šādu skatu kategoriski noraidītu, un secinājums būtu, ka uz skatuves nebija neviena latvieša. Bet par lielām lietām smieties vai tās kritizēt var droši; īstajam jau tā neko nevar nodarīt.

Izrāde varētu beigties ar konkursa ainu, kas ir emocionāli tīrs punkts. (Gaumīgs kontrapunkts: jāsmejas par vecmāmiņas “Jēzus!” uz mazdēla paziņojumu, ka dosies dienēt. Reizēm vārdi pārtop darbos, un visam šim tautiskumam varbūt ir ne vienmēr gribētas sekas.) Pēdējā aina ir tik pompozi falša, ka kauns iznīcina visu labo iespaidu. 

14. septembris. “Apciemot lībieti”. “Istabas teātris”. Rūta Dišlere/ Jānis Znotiņš

Lai satiktu lībieti, Etnogrāfiskajā muzejā vispirms satiekam Anneli un Janci, un asprātīgu etīdi par mēsliem, ko var atrast mežā. Atšķirības starp 19. un 21. gadsimta domāšanu. Izrāde it kā paslavē skatītājus, kas novērtē literāros jokus – re, kādi jūs inteliģenti! Liekas, būs forši.

Mana pirmā aina – ar zilo govi – ir jauka, bet uzmanība atslābst. Domāju par to, ka izrādei būtu vietā vecuma cenzs (mazuļi nekoncentrējas; un es, laikam, arī ne). Domāju par zedeņu žogiem un tad par to, vai Brigadere piekristu šādam Anneles raksturam. Un kā to aprakstīt. Atbruņojošs naivums, bet arī iecirtība, viltība, drusku no mean-girl [1] enerģijas bērnudārza līmenī. Un viss savstarpēji cīnās, kas uzvarēs – instinkti vai laba bērna tikumīga audzināšana. Pandēmijas attālinātajās izrādēs iemācījos, ka, noķerot brīžus, kad uzmanība zūd, precīzi var identificēt iestudējumu problēmu saknes.

Bišu mājai (šķiet, Znotiņam) tāmnieku dialekts sanāk šausmīgi mehāniski. Zinu, ka viņš ir no Kurzemes, tātad – dzird, bet nespēj runāt. Ar mani būtu tas pats. Ne pirmo reizi ienāk prātā, cik kroplīgi lībiešiem droši vien izklausītos šodien runātā lībiešu valoda; nav taču vairs šai valodā dzimušu cilvēku. Bet valoda ir.

Hiperaktīvie bērni ir problēma; labi, ka ne pārāk liela. Beigās visi esam vairāk priecīgi, nekā ne. Ir rudenīga svētdiena. Sēnes un dobes pie mājām raisa skumjas. Gribas uz laukiem. Janīna Kursīte lekcijās stāstīja, ka Sibīrijas ciemos latviešu pēctečus var atpazīt pēc tā, ka pie mājas ir puķu dārzs.

19. septembris. “Orākuls”. Dailes teātris. Anka Herbuta/ Lukašs Tvarkovskis

Piefiksēju, ka eju uz izrādi ar sajūtu, ka eju cīnīties. Parasti nekādas īpašas sajūtas nav, tātad – no šī iestudējuma kaut kas ir atkarīgs. (Dažas reizes mūžā ir gadījies iet uz teātri kā uz dievkalpojumu, priekšsajūtas nekad nav mazsvarīgas.) Pieņemu, Žagara agresīvā PR dēļ viņa publiskajos tekstos. Viņam ļoti gribas atklāt Eiropas teātra nākotni, aug pašreklāmas skaļums. “Šķēres” starp gribēto un esošo laikam taču rada piesardzību; PR nav problēma, kamēr nekļūst par problēmu. Nesen sev piefiksēju, ka stratēģija dabūt labāko, kas pieejams (tādā nozīmē, kā to dara Daile), tomēr nozīmē orientāciju uz pagātni. Komercteātris pēc definīcijas iepaliek mākslai; bet tas, kas pagājušā gadā bija šodiena Londonā, šodien neizbēgami ir vakardiena. Pasaule kustas pārāk ātri, lai šādā veidā uz skatuves dabūtu šodienu, par rītdienu nemaz nerunājot. Vai tas, ka Tvarkovskim Eiropā daudz konkurentu šobrīd nav, automātiski nozīmē, ka viņš ir rītdiena? Atsauksmes pēc Rūras pirmizrādes saka – undecided [2].

Neizbēgams būs jautājums, kas ir laikmetīgums. Forma vai saturs. Tvarkovskim pārāk labi var redzēt, no kurienes viņš ir nācis – Gundara Āboliņa ironijai Facebook, ka JRT tā strādāja pirms divdesmit gadiem, var pielikt to, ka Vācija – pirms trīsdesmit. Forma ir hipertrofēta, pielikts klāt vidējai-jaunākai paaudzei atpazīstamais, bet tās nav jaunas idejas. Esmu dziļi pārliecināta, ka laikmets ir nomainījies; bet laikmetus definē idejas un valoda, un, kamēr mēs izmantojam veco, jauno saprast nemaz nav iespējams. Mākslu tāpēc visbiežāk vērtē pēc formas novitātes. Es gan labi pieņemu arī satura laikmetiskumu. Bet fonā gruzd sajūta, ka jāuzmanās – vai mūs nemēģina mākslīgi iestūķēt diezgan šaurā kastītē?

Pirmais jautājums: kāpēc šī izrāde nav filma?

Uzpeld sajūta par atšķirību starp “zināt” un “saprast”. Es zinu, ka informācija tiek kodēta ķīmisku savienojumu veidā (gan datoros, gan mūsos); es to nesaprotu. Kāda (vai) ir atšķirība starp bioloģisku un tehnoloģisku būtni?

Tvarkovskis krāpjas. “Rotkho” bija feiks par feiku – neoriģināla estētika, kas izliekas par oriģinālu darbā par viltojumiem. “Orākulā” nav pat izvēles – skatīties “dzīvo” plānu vai ekrānus; vienīgā reālā iespēja ir projekcijas. Arī te tematika attaisno estētiku – digitālajā attēlā dzīve ir kodēta, tas ir īstāks par dzīvo. Māksla ir vairāk nekā dzīve; tehnoloģijas ir vairāk nekā dzīve. Bet ir ierobežots tēmu skaits, par ko šādi var runāt, nezaudējot pamatojumu formai.

Nē, tematiski tā nav šodiena, vismaz par pussoli rādītais iepaliek. Bet jāatzīst, ka tas ir tuvu šodienai; varbūt tik tuvu, cik tuvu vispār var būt, ja jau idejas iesākumā neesi pareģojis. Vismaz Latvijā teātri par dzīvi vispār interesējas satricinoši maz; un ja uzmanīgi neseko – varbūt šai kontekstā šo var uzskatīt par iešanu pa priekšu?

Distopija ir mans mīļākais žanrs. Liekas, tas ir vienīgais žanrs, kas vienmēr runā par pasauli reālistiski.

Uzmanība te atslābst, te sasprindzinās, bet izrāde nepārņem. Tas ir nervozi. Parasti tas ir atvieglojoši, kad sākotnējais iespaids nostiprinās un to pirmo reizi izdodas nosaukt vārdā (kaut vai “jā/ nē”); paradokss – uzmanība tad nav vairs tik asa, bet skatīšanās pieredze ir dziļāka. Skaņas un projekciju agresija šoreiz ļoti palīdz; tā iedarbina sensoro atmiņu. Bet vai iespējams, ka transs pārņem, ja ķermenis ir padarīts nekustīgs un nevar ritmam kustēties līdzi? Intuitīvi liekas, ka šajā izrādē vajadzētu iegrimt tā, kā iegrimst digitālajā pasaulē vai neteātra pieredzēs; te mēs paliekam ārpusē.

Pieķeru sevi pie domas, ka skatos šo darbu drīzāk kā pētniece. Tas palīdz. Man arī nevajag neko just un izlemt – es tikai ievācu paraugu. Informācijas ir daudz, ir visādi elementi, ko piefiksēt. Šodien man vajag tikai izturēt, interesanti būs rīt. Liekas, ka šī pieder izrādēm, par kurām ir daudz interesantāk domāt, nekā tās skatīties. Varbūt tāpēc man liekas, ka iestudējums man iepatīkas. Neapšaubāmi, tas ir kvalitatīvs darbs.

Starpbrīdis.

Pusotra ātra doma uz cēlienu – pēkšņi ļoti plāni. Reverss. MI sapņo. Bet kopumā – jūtama vilšanās. Liekas, ka šis ir pamatā tehnisks cēliens – savilkt kopā galus un varbūt pieteikt kādu tiltiņu trešajai triloģijas daļai.

Re, Tvarkovskis jau izrādes tekstā atzīstas, ka gribēja filmu. Tas ir naudas vai medija jautājums? Teātris kā mierinājuma balva. Kino ietekmes izrādē ir ļoti jūtamas, bet vai kino Tvarkovskim atļautu ko šādu darīt?

Kopsavelkot: mazāk, nekā varēja būt. Dīvaini – šovakar man nav nekādas reakcijas. Viss labi, bet pamatā – atvieglojums, ka izdarīts darbs, var braukt mājās. Iespējams, reakcija sekos.

20. septembris. “Indulis un Ārija”. Latvijas Nacionālais teātris. Rainis/ Indra Roga

Man būs jāuzraksta vairāki raksti, tāpēc perspektīvu dažādībai ir nozīme. Pārlasu tekstu. Piezīmes uz lappušu malām liecina, ka luga mani kaitina ne pirmo reizi. Jutu pat vajadzību dažās īsziņās izaicinoši izlādēties, ka luga IR slikta. Kāda tā, protams, nav. Bet tā ir šausmīgi liekvārdīga, un varoņi nemitīgi svaidās, un visi ir ļoti nepatīkami. Bet. 1) Negadās bieži, ka teksts personiski satrauc. Bez tam atkārtoti. 2) Kaut arī es ceru, ka Ieva [Struka] kā dramatizējuma autore tekstu būs sašķaidījusi ar veseri (ar skalpeli te nav, ko iesākt; bez tam man varbūt patiktu, ja kāds tai lugai mazliet atriebtos par 360 lappusēm verbālās nesaturēšanas), cik tās struktūra ir precīza! Fantastiski. Dramaturģija nav vārdi, dramaturģija ir shēma. 3) Bet varbūt defekts ir efekts? Rainim patīk tikt deklamētam, bet šos tekstus nevar deklamēt, izklausīsies idiotiski. Te ir daudz vairāk ko darīt aktieriem. Varbūt šī ir modernāka teātra koncepcija, kas apbērta ar vecmodīgu vārdu kalnu?

Redzēju Rogu ziņās. Izrāde esot par lielāko mīlestību – mīlestību pret nāvi. Tas, ka viņa pasauli redz caur savu ideoloģiju prizmu, ir normāli, bet mani dara uzmanīgu, ka viņa teātrī, šķiet, neprot uzdot jautājumus; viņa uzreiz formulē atbildes. Atbildēm es bieži nevaru piekrist, bet jautājumiem varbūt varētu. Cerības dod koris un fakts, ka ir iesaistīti ļoti daudzi mākslinieki; varbūt tomēr polifonija?

Ieva programmā cenšas attaisnot Raini, ka tas nav novecojis: “Vai tad Šekspīrs ir novecojis?” Novecojis nav ne viens, ne otrs, tikai Šekspīrs ir nežēlīgi ass un precīzs. Rainim vajag nežēlīgi asu un precīzu režisoru.

Kaps? Pelējums? Telpas kustība tomēr ir mehāniska.

Ķermeņi kā ciļņi, kas atdzīvojas. Animācijā tā kustas grieķu vāžu figūras. Frontālās mizanscēnas, klasicisms, absolūti nojauktas jebkādas kontakta iespējas starp tēliem. It kā pareizi – luga nav psiholoģiska, tad ir divi ceļi – vai nu to uzsvērt, vai ieviest psiholoģiju caur aktierspēli. Bet kas te nes jēgu? Kustību partitūrai konceptuālu zīmējumu neizdodas noķert. Liekas, pēc ieceres teksts. Bet tekstu var sadzirdēt tikai brīžam; tas nav apskaņošanas vai dikcijas jautājums, drīzāk – noķer to, kas ir loģisks un izriet no iekšējās darbības, jo ārējās situācijas visbiežāk ir abstraktas. Iekšējās darbības gan ir maz. Ja skatītos speciāli tikai šo, izskatās, ka varētu precīzi fiksēt, ko aktieri paši izprot sava tēla kontekstā, bet ko deklamē.

Ešenvalds un koris, protams, ir maģiski. Tomēr viņus 1) dīvainā kārtā slikti dzird (kas tas par tekstu? Kad izdodas ko noķert – liekas, drīzāk skaņas ainava, ne konceptuāls vēstījums); 2) skatuve ir kā melnais caurums, kas apēd atmosfēru. Šķiet, es neviļus biju gaidījusi, ka koris spēlēs “tautu”, kam lugā tomēr ir liela nozīme.

Ieva lugu ir saīsinājusi ļoti meistarīgi; tur ir palikušas ļoti daudzas no tēmām. Nevar teikt, ka Rogai nebūtu ar ko strādāt dramatizējuma dēļ.

Vienīgais daudzmaz loģiskais skaidrojums: Ārija ir priekšmets. Vispār jau Rainim lugā dzimumu attiecības ir ļoti skarbas; nav neatbilstoši. Sanāktu feministisks skatījums, ja iecentrētu – sievietes ļoti patriarhālā sabiedrībā, bez tam karā. Ārija ir lieta, bet cīnās pret to, uzvedoties kā vīrietis. Viņa sāk kara laukā, acīmredzot kā karavīrs. Arī mīlestība ir karš, viņa Induli pakļauj, panākot to, ko vīrieši nevar. Impulss ir izrādē, bet risinājums laikam gan ir mans sapņojums; nav pietiekami daudz elementu, kas to pamatotu.

Vienīgais, uz ko viscaur ir interesanti skatīties, ir Kļavinskis. Ironija ir vienīgais dzīvais veids, kā pret šo visu attiekties.

Grasberga intervija: “Izrāde ir lūgšana par Latviju.” Es gan noteikti rakstīšu par lugas laikmetīgumu, tomēr – cik daudz kopīgā, tikpat daudz atšķirīgā. Mani nebeidz pārsteigt, ka tieši Nacionālais teātris ne pirmo reizi aši ir gatavs guldīt Latviju kapā, ja izrādās, ka vakardiena un šodiena nav viens un tas pats. Rogas iestudējumam ļoti piederīgi – mirt ir vieglāk, nekā dzīvot. Darīšana tomēr ir veselīgāka par domāšanu, pragmatiskumam ir savas priekšrocības. Pagātne ir beigusies (luga taču jau sākas ar sakāvi), problēma ir tajā, ka neizdodas pieņemt nākotni. Lugā tam traucē ego un šaubas, bet tos Ieva ir noīsinājusi; kāpēc neizdodas te? Vai tiešām varēt būt, ka visi ir lasījuši tik neuzmanīgi, lai palaistu garām, ka arī Induļa sapnis te ir internacionāls? Lasām to, ko gribam izlasīt?

Spēcīgs materiāls, vāja izrāde – kritiķim tas nav sliktākais variants. Bez šaubām – no nepieciešamības padziļināti strādāt ar Raini es personiski daudz iegūšu. Tomēr es esmu teātra, ne literatūras kritiķe, un gribētos strādāt ar teātra darbu, nevis dokumentēt garām palaistās iespējas. Mēs visi esam noguruši no tā, cik maz patiesi būtiska ir šodienas mākslā, un tad jau sajūsma par pagātnes diženumu ar vienu roku baro, ar otru – grūž depresijā. Šoreiz jautājums nebūs, kas paliek pāri pie analīzes, bet gan – vai izdosies iestudējumā kādu galu ar kādu galu kopā sasiet. Beigu aina vizuāli ir skaista, bet tā jau saistās tikai ar “Panorāmas” sižetu, ne izrādi.

Laikam jau es tomēr biju noskaņojusies, ka būs labi. Tagad dubulti žēl – teātra un sevis. Tie, kas neko negaida, nekad arī neviļas. Bet viss ir pozicionāls: šis noteikti nāk par labu “Orākula” zvaigznītēm. Kritiķiem nepatīk likt atzīmes, ja nezinājāt. Bet publika to prasa.

Lai nu kā – tagad manā teātra septembrī atlikusi tikai pētniecība, lietuviešu teātris un vairāki raksti. Bet tie noteikti nebūs par sajūtām.

Viss.