Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Negantais virpulis ap naudu un laimi

Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Ļaunais gars” Ineses Mičules režijā

Valmieras teātra jauniestudējums “Ļaunais gars” Ineses Mičules režijā piedāvā pārsteigumus, netradicionālu pieeju un padziļinātu ieskatu it kā labi zināmās “tautas lugas” norisēs un raksturos.

Agrāko un šolaiku dienišķās iztikas pelnītāji

Kaut teātris izrādes programmā un preses relīzēs saglabājis autora doto žanrisko apzīmējumu “tautas luga”, uz komēdijisku jautrību un izklaidējošām ainiņām, kas parasti pirmais nāk prātā, raksturojot šo žanru, jaunajā skatuviskajā versijā par Cīruļu saimes veiksmes un kauna stāstu nemaz neceriet.

Negaidīti nopietns un dramatisma piesātināts bija jau Feliksa Deiča šīs pašas lugas iestudējums Valmierā (1996), kas teātrim atnesa gan gada labākās dramatiskās izrādes godu, gan pēc gadiem – arī pirmā Rūdolfa Blaumaņa festivāla galveno balvu. Inese Mičule gājusi tālāk, vēl konsekventāk iedziļinoties un izceļot tieši lugas dramatisko slāni un akcentus.

Pārceļot darbību uz mūsdienām, scenogrāfa un video mākslinieka Uģa Bērziņa radītajā vidē nav ne miņas no lauku sētas mājīguma vai košuma. Gandrīz tukšā skatuves telpa ar vienu vienīgu funkcionāli pārbīdāmu galdu centrā nav ne omulīga kopistaba vai virtuve, kur visai saimei pulcēties (kā bija vēl Deiča versijā), bet darba telpa, fasētava vai noliktava. Cīruļu saimes ļaudis te pustumsā rosās nevis kā možas bitītes, bet drīzāk kā uzvilkti roboti, staigājot šurpu turpu ar olu kastēm un citām fermas ikdienas dzīvei piederīgām lietām, jau pašā izrādes sākumā uzburot iespaidīgu monotona ikdienišķa darba rituālu. Jā, jā, – Blaumaņa tēlotā lauku sēta šajā versijā ir gluži pārliecinoši pārtapusi mūsdienīgā olu ražotnē, un šis pārnesums raisa plašas asociācijas. Jo tā darba dienas rīts varētu sākties jebkur pasaulē, kur iztikas un labākas dzīves meklējumos ir aizklīduši mūsu tautieši, vai tā būtu sēņu ražotne Īrijā vai konservu fabrika Anglijā, kur līdzīgi rosās letiņu desmiti, simti un tūkstoši. Un, tāpat kā Blaumaņa varoņi, arī viņi piedalās mūsdienīgā “aklo vistiņu” ķeršanā un spēlē, cerot ārzemēs nopelnīt “lielo rubli” un tikt uz zaļa zara. Bet, ak vai! Tas var izdoties, bet var arī neizdoties.

Valmieras teātra izrādes varoņiem nekur projām no mājām nav jābrauc un apkārt pa pasauli nav jāklejo. Noprotams, ka sava iztikšana viņiem ir, un dzīve rit kā pa labi ieeļotām sliedēm enerģiskās saimnieces Annas modro acu uzraudzībā. Tik tā ikdienas rutīna grauž gan prātu, gan sirdi, un gribas, ak, kā gribas ko vairāk! Ne tik daudz Riharda Jakovela rāmajam Cīruļu saimniekam Jānim, bet jo īpaši Annai, kura Ineses Pudžas atveidā ir īsti mūsdienīga, aktīva un prātīga lietišķā sieviete lietišķā bikšu kostīmā. Taču viss viņas prātīgums izkūp un aizlido pa gaisu, kad pēkšņi līdz ar negaidīto laimestu paveras jaunas, citādas, spožākas dzīves perspektīva. Un tas ir tik cilvēcīgi un saprotami... Jo vai tad viņa un visa saime, diendienā sūri un vienmuļi strādājot, nav pelnījuši ko labāku? Protama lieta, ka ir. Bet sākas īsta ļaunā gara mistērija un virpulis.

Eksistenciāls trilleris

Askētiski iekārtotā skatuves telpa un tumšos toņos ieturētā gaismu mākslinieces Kristas Erdmanes veidotā gaismu partitūra, bet īpaši Riharda Zaļupes dramatiski meditatīvā plūsmā vibrējošā mūzika vedina projām no komēdijiskās tautas lugas drīzāk “bēdu lugas” (kā pats autors nodēvēja “Pazudušo dēlu”) un eksistenciālu pārdomu virzienā. Režisore nav vēlējusies tikai pasmaidīt vai pasmieties par lugas varoņiem, viņu vēlmēm un alošanos, bet aktualizēt būtiskus jautājumus par mūsu esamību un pamatvērtībām šajā mainīgajā (un faktiski jau apdraudētajā) mūsdienu vidē un pasaulē. Izrādes priekšvārdā teātra mājaslapā Inese Mičule uzsver: “Blaumanis runā par kaut ko ļoti būtisku – kas tu esi šai pasaulei? Puteklis, vai kaut kas vairāk? Vai tu esi tavs vārds, tava zeme, vai tava manta?” [1]

Tālab arī Mantrausis, kas lugas interpretācijās lielākoties traktēts sadzīviskā plānā kā nīgrs vecis, kurš nēsājas apkārt ar savu naudas krūzīti, te Aigara Apiņa atveidā vizualizēts un izcelts kā īstens ļaunā, pazudinošā naudas gara iemiesojums. Ar īpašas plastikas, mūzikas, telpiskā izcentrējuma un dūmakainības palīdzību piešķirot šim tēlam simboliski draudīgu, biedējošu un metaforisku nozīmi.

Tas ir kā vadātājs, kas gandrīz visus mājas iemītniekus ieved “purvā”, samudžinādams prātus un attiecības kārtu kārtām un mezglu mezgliem. Īpaši tos, kas savu mantu nešķir no savas esamības, kā Annu un pat viņas brāli Andreju, kurš pēc negaidītā laimesta pasolītās mājas dēļ (jo jaunizceptie lielmaņi Annas domās jau ir pārcēlušies uz daudz lepnāku dzīvesvietu un rezidenci) sāk šaubīties par nākamās sievas izvēli un faktiski nodod savas jūtas pret Ievu. No ļaunā gara ietekmes ir pasargāti vien tie, kas stingri stāv uz zemes paši ar savām kājām, proti, paši ar savu pieredzi, vērtību sistēmu un dzīves laikā iemantotu viedumu. Kā Ineses Ramutes Jāņa māte – viens no pārliecinošākajiem un mākslinieciski izsvērtākajiem tēliem izrādē. “Cilvēks ir laimīgs tad, ja viņam pietiek,” – šai aktrises atziņai, kas izteikta izrādei veltītajā radioraidījumā [2], nevar nepiekrist, jo tie patiesi ir “zelta vārdi”. Un tā Inese Ramute savu lomu un līniju izrādē arī godam novada un realizē.

Bet Annai nepietiek. Un Inese Pudža precīzi un meistarīgi atklāj, cik strauji viņas varonē sarosās un sāk darboties “lielmanīšas gēni”, vēlme nokļūt citā, augstākā “laktā”, citā dzīves līmenī.

Svētki Cīruļos jeb priekšlaicīgā ballīte

Protams, ka ikdienas nogurdinātie cīrulieši ir pelnījuši svētkus un ne vienu vien mirkli atpūtai. Arī citkārt tik stingrajai un prasīgajai Annai ir laiks palaist grožus vaļīgāk gan savā uzvedībā, gan attiecībās ar saimi. Un pēkšņi izsprāgst uz āru gan, iespējams, ilgi krātā spriedze attiecībās ar citādi domājošo vīramāti, gan citi pārsteigumi. Ar baloniem izrotātā spēles telpa un ansambļa ieģērbšanās kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas un prasmīgu meistaru radītajos balti gaisīgos svētku tērpos ar visiem aksesuāriem precīzi raksturo neikdienišķo svētku noskaņu, kas nomaina izrādes pirmajā daļā valdošo pelēcīgo drūmumu. Darbarūķi un īpaši rūķes pārtapušas koķetās, kantri stilā tērptās dāmās. Ar Ineses Pudžas Annu priekšgalā, kas darba uzsvārci nomainījusi pret elegantu baltspalvu cepurīti un baltu tērpu, un nu patiesi izskatās un uzvedas kā īstena kundze, ļaujot Ievai dāsni laistīties ar šampanieti un kopā ar citiem nokratot ikdienas nogurumu trakulīgā un skurbinošā uzvaras dejā (Lienes Gravas horeogrāfija).

Es patiesi cienu režisores konceptu un atbildīgo attieksmi pret lugas tekstu. Un novērtēju to, ka Blaumanis nav dekonstruēts kādu abstraktu postdramatiskās mākslas principu vārdā. Bet – ja ir pateikts “A”, proti, darbība pārnesta uz mūsdienām un mūsdienīgu vidi ar mūsdienu kostīmiem, tad, manuprāt, bija jāpasaka arī “B”, proti, jārediģē autora teksta vecmodīgā leksika un izteiksme. Kādēļ gan jārada “apzināts kontrasts starp tekstu un darbību”, kā iestudējuma veidotāji uzsver jau pieminētajā radioraidījumā? Ko tas te dod?

Lasot Blaumaņa stāstus vai noveles, var pārpārēm un ar baudu izgaršot viņa nu jau senatnīgās valodas ritmu un kolorītu. Bet kādēļ man teātrī būtu jāklausās, kā mūsdienīgi tērpta kantri meitene džinsu jaciņā, platmalē un zābaciņos – nelielajā, bet būtiskajā Annas māsas Līzes lomā burtiski uzmirdz talantīgā Elizabete Milta, – runā Blaumaņa vārdus aizgājušo laiku izteiksmē? Un palaikam tā dara vai visi izrādes varoņi, kas rada, manuprāt, nevajadzīgas “šķēres” starp izrādes formu un saturu.

Spilgti un pārliecinoši darbojas Ieva Estere Barkāne kalpones un saimniekdēla iecerētās Ievas lomā, taču pagaidām aktrise vēl šķiet pārlieku iespringusi uz latgaliska akcenta iekrāsošanu savā runā, trūkst viegluma un dabiskuma. Raitāku temporitmu pagaidām vēl varētu vēlēties no visas izrādes, īpaši Cīruļu kaimiņu – Mārtiņa Liepas Vilka un Ingus Kniploka Lapsas-seniora – dialogos, kas manis redzētajā izrādē izskanēja gaužām formāli un atlaidināti. Toties negaidīti košu humora un komisma dzirksti uzvedumā ienes Aksela Aizkalna kolorīti un “garšīgi” nospēlētais Lapsas Pēteris ar sava varoņa “plecēšanās” kāri, amizanto šļupstēšanu un kautri koķetajām izdarībām dialogos ar Ievu (krāšņi sarkanais pušķis vien ir ko vērts!). Taču Pētera dialogs ar Janusa Johansona Ābramu vismaz manis redzētajā izrādē bija “galīgi garām”. Veiksmīgi atrastais Ābrama ārējais tēls un cienīgā izturēšanās, kas patiesi vairāk atgādina korekti ģērbtu politiķi vai uzņēmēju, nevis blaumaņlaiku sīktirgotāju, nu nekādi nestrādāja ainā, kad piedzērušais Ābrams krietnu brīdi vāļājās uz galda, pagriezis publikai pēcpusi un raidot tekstus nevis skatītājiem, bet skatuves aizmugurējai sienai, līdz ar to sagausinot un padarot pilnīgi nesaprotamu un bezjēdzīgu visu ainu. Nudien, es nejutos to pelnījusi, un domāju, ka citi skatītāji arī ne.

Vai laime ir vai nav šķirama no naudas?

Nedaudz haotiskajā svētku ļembastā skaidrību ievieš Riharda Jakovela Jānis, atgriezdamies no pilsētas bez lielā naudas maisa. Nosvērts un inteliģents aktierdarbs, kas veido nepieciešamo kontrastu ar Ineses Pudžas straujās, valdonīgās “vienas dienas karalienes” Annas ekstraverto skatuvisko esību un ienes balansu viņas pārsteidzīgi sarīkoto svētku un jauno, pārdrošo domu burbulī. Jo tas, kas šo svētku laikā notiek, patiesi ir drāmas, ne komēdijas vērts. Nopietni un nepavisam kā īslaicīga paļaušanās mantas kārdinājumam, bet kā īsta nodevība ir traktēta arī Karļa Dzintara Zahovska saimniekdēla atteikšanās no līgavas viņa māsas piesolīto Cīruļu māju un saimnieka goda dēļ. Viss beidzas it kā laimīgi, viņi ar Ievu pēc visiem pārpratumiem dzers kāzas, kā norunāts. Bet vai viņu abu kopīgajā nākotnē arī Annas brālī kādā brīdī tomēr neierunāsies latentais lielmanības gēns? Izrāde liek par to aizdomāties.

Uzvedums negaidīti pievērš uzmanību tam, cik būtiska nozīme daudzos Blaumaņa darbos ne tikai cilvēku attiecībās, bet pat likteņos ir naudai un mantai. Rakstnieks, gan savulaik mācīdamies Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā, gan strādājot Fārbaha tirdzniecības kantorī, vēlāk par rakstvedi un Kokneses muižas pārvaldnieka mācekli, gan saimniekojot savos Brakos, bija labi iepazinis naudas garu un varu pār cilvēku prātiem, jūtām un likteņiem. Bez labi zināmajiem piemēriem “Ugunī”, “Pazudušajā dēlā”, “Salnā pavasarī” un “Raudupietē” īsts dramatisms un pat likteņu traģika atklājas tādos stāstos kā, piemēram, “Zirgs, trīs govis un simts rubļi” vai “Nauda zeķēs”, kur labi nodomi un cerības uz savas dzīves mantisko nodrošinājumu salauž varoņu likteņus un noved viņus ar visiem labajiem nodomiem tieši “ellē”. Vai augstākās psiholoģiskās raudzes un rakstnieka meistarības piemērs – stāsts “Nezāle”, kur skopie un vardarbīgie saimnieki, labu, protams, ka tikai un vienīgi labu vien vēlēdami un spītīgo bāreni “audzinādami”, pastrādā baisas lietas. Brīnos nenobrīnīdamās, kādēļ nevienu no mūsu režisoriem šie pasaules līmeņa likteņstāsti līdz šim nav ieinteresējuši?

Valmieriešu “Ļaunā gara” fināls šķiet cerīgs. Mantrausības gara sakultie dūmi, kuros cilvēks patiesi “staigā kā kaķis pa dūmiem”, kā Blaumaņa vārdiem trāpīgi izteikusies režisore, ir izklīduši. Bet vai visi patiesi ir kļuvuši viedāki, sapratuši saimnieku alošanās un Mantrauša bēdīgā dzīvesstāsta mācību? Es finālu uztvēru kā atklātu jautājumu. Ne velti kā pēdējā uz tumšās skatuves parādās dzīva brūnspalvu vistiņa. Kā sveiciens no Jaunā Rīgas teātra pirmās slavenākās izrādes “Revidents”, kur arī visas līdz ar Hļestakova ierašanos uzpeldējušās jaunās, spožās dzīves vīzijas izrādījās vien tukši maldi un alošanās. Kā simbols un metafora dabai un dzīvajai dzīvei, kas turpinās un turpināsies, vai tu esi laimējis loterijā vai neesi, vai tev pieder tikai pats nepieciešamākais, vai kaut kas vairāk.

Turpinot Blaumaņa vārdus par to, ka laime nav škirama no naudas, tāpat kā saule no dienas, Inese Pudža intervijā “Kultūrzīmēm” atzīst: “Jā, arī bezmaksas saulriets sniedz laimi, bet – cik ilgi? [..] Pienāk brīdis, kad nav ko likt mutē vai nevar samaksāt rēķinus.[..] Tomēr ir vērts arī baudīt saulrietu ar pieciem eiro kabatā vai pat bez tiem.” [3] Manas paaudzes cilvēki, kas piedzīvojuši liesos (maigi izsakoties), bet patiesībā briesmīgos 1990. gadus, kad oficiālās algas daudziem nesasniedza pat iztikas minimumu un tālab “ļaunais gars” pārņēma daudzus jo daudzus līdz tam šķietami saprātīgus cilvēkus, bet izstūma, pat burtiski izspļāva godīgos, kautros un nevarīgos, teiktu, ka, protams, ir labāk, ja vismaz pāris eiro tajā kabatā ir. Bet ka nav jāzaudē galva un visa saprašana arī tad, ja tev to eiro kādā brīdī nav – vai ja gribas kaut ko daudz, daudz vairāk. Un labi, ka Valmieras teātra smeldzīgais un dzīvesgudrais iestudējums mums to atgādina.