Gunas Zariņas Mēdeja Maskavā
Mūsu režisors Vladislavs Nastavševs Maskavā, Gogoļa centrā, iestudējis jau trešo izrādi. Iepriekšējā sezonā tās bija „Bailes” un „Mitjas mīlestība”, bet šoruden, 5. oktobrī, pirmizrādi Nastavševa interpretācijā piedzīvoja Eiripīda „Mēdeja” ar Jaunā Rīgas teātra aktrisi Gunu Zariņu titullomā.
Uz mūsdienu skatuvēm sengrieķu traģēdijas neparādās visai bieži. Iespējams, arī tādēļ, ka 21. gadsimta cilvēkam grūti saprast pat 19. gadsimta goda kodeksu, kur nu vēl sengrieķu mītos iekodētos kultūrarhetipus un traģēdijas varoņu kaislības. Tomēr Vladislavu Nastavševu tas nav nobiedējis, jo viņš, vismaz Latvijas teātrī noteikti, ir viens no drosmīgākajiem cilvēka apziņas/ zemapziņas dzīļu un instinktu pētniekiem. Neremdināma aizvainojuma un atriebības pārņemtā Mēdeja ir gana piemērots instruments, ar kuru atkal pakutināt gan aktieru, gan skatītāju nervu galus.
Vladislava Nastavševa izrāde ir lakoniska. Svītrotas vairākas personas (Aukle, Audzinātājs, Aigejs), bet kora tekstus izdzied Mēdejas un Jāsona bērni. Uz liela podesta viens otram pretī novietoti divi krēsli (režisors arī scenogrāfs). Vienu „apdzīvo” Mēdeja, otru izmanto pārējie stāsta varoņi. Finālā Mēdejai abus krēslus izdodas sabīdīt līdzās. Vienā sēž viņa, ar prātā jukušas gandarījuma smaidu sejā, uz otra „skrien” emocionāli sakropļotais Mihaila Troiņika Jāsons, it kā gribētu aizmukt. Skaidrs, ka pēc vardarbīgiem un nodevības iezīmētiem notikumiem normāla līdzāspastāvēšana nav vairs iespējama.
Mēdeja - Guna Zariņa // Publicitātes foto
Gunu Zariņu lielākoties esam raduši redzēt kā virtuozu komiskās groteskas pārvaldītāju, tāpat viņa daudzkārt prieku sagādājusi kā spilgta traģigrotesko lomu atveidotāja. Taču īsti dramatisko varoņu viņas biogrāfija nemaz tik daudz nav – Soņa („Noziegums/sods”), Rugetta („Smagais metāls”), Laura („Stikla zvērnīca”), Nastasja Fiļipovna („Idiots”)... Mēroga, satura un apjoma ziņā Mēdeja noteikti ir jauns izaicinājums, vēl viens pakāpiens aktiermeistarībā. Eiripīda lugas atriebes kaislības pārņemtā Mēdeja ir neikdienišķa varone, lomas teksts ir saistītā valodā, turklāt krieviski. Taču Gunas Zariņas spēlei šajos noteikumos iespējams sekot ar neatslābstošu uzmanību. Nepilnu pusotru stundu aktrise visu laiku atrodas skatītāju acu priekšā un ir atklāti redzami, pat fiziski sajūtami viņas atveidotās varones iekšējie pārdzīvojumi: Mēdejas milzu aizvainojums, aizskartā pašcieņa, iedragātais pašlepnums, spīts atriebties par katru cenu, dramatisks miers. Tā ir kā ārprātīga apņemšanās mobilizēt visus savus spēkus mērķa sasniegšanai, kā rezultātā tiktu iznīcināts Jāsons un viņa iecerētās līgavas ģimene. Attīstoties notikumiem, dzimst vēl vājprātīgāka ideja – nogalināt pašas dēlus, lai gandarījums attiecībā pret Jāsonu būtu vēl lielāks. Ar šā gadsimta cilvēka izpratni par lietu dabu iespējams pieņemt, ka Mēdeja akumulē sevī visu pasaules pievilto sieviešu ciešanas, iznīcinot pašu dārgāko, kas sievietei ir – savus bērnus. Turklāt režisors, atšķirībā no Eiripīda oriģināla (kurā Mēdeja savus bērnus nokauj „aizskatuvē”, par ko koris tikai pavēsta), šo drausmo ainu vizualizē. Gunas Zariņas Mēdeja, pietuvojusies saviem dēliem, pieliek rokas pie bērnu kakla, gaisma nodziest: viņa nožņaudz savus bērnus teju skatītāju acu priekšā. To zināmā mērā var uzskatīt arī par simbolisku kora (tautas balss, vēstītāja, sabiedrības vispārējā viedokļa) nogalināšanu. Traģēdijas kori Nastavševs reducējis Jāsona un Mēdejas dēlu dziedājumos. Izrādes sākumā, ievadot notikumos, kora tekstus gaiši saulainās un tīrās balstiņās dzied divi sākumskolas vecuma zēni (Jeļisejs Bočarovs un Artēmijs Šarovs). Arī komponists, kā jau Nastavševa izrādēs ierasts, ir pats režisors, kora dziedājumus atdzejojis Josifs Brodskis, taču arī Inokentija Aņenska lugas tulkojums, kas nebūt nav jaunāko laiku veikums, aktieru izpildījumā skan viegli uztverami, ļoti dzīvi un saprotami.
Droši vien Guna Zariņa runā ar akcentu, ko es saprotamu iemeslu dēļ nedzirdu. Taču tam, ka Mēdeju atveido viesaktrise, ir papildu nozīme. Kaut atzīta, mīlēta un cienīta korintiešu vidū, Mēdeja tomēr ir svešā šajā - Jāsona zemē. Citādā jeb „svešā” viņa ir arī savu maģisko spēju dēļ (Mēdeja saindē savu tērpu un diadēmu, kam jānogalina Jāsona līgava un viņas tēvs). Guna Zariņa pārliecinoši nospēlē lepnu sievieti, kuru nevar tā vienkārši „izspļaut” no sava vidus. Jo īpaši tādēļ, ka viņa, lai varētu būt kopā ar pirms daudziem gadiem iemīlēto argonautu Jāsonu, iepriekš nodevusi savu tēvu un dzimteni...
Mēdeja - Guna Zariņa // Publicitātes foto
Gunai Zariņai līdzvērtīgs skatuves partneris aktierspēlē ir Kreonta lomas atveidotājs Vjačeslavs Giļinovs, kura skatuves eksistencē valdnieka lomā arī raksturīgs apvaldīts dramatisms – bez liekas psiholoģizēšanas un emociju rādīšanas. Salīdzinoši vairāk kā nepieciešams, šķiet, plosās Mihaila Troiņika Jāsons, arī Igora Bičkova Vēstnesis, balstoties uz ārējiem izteiksmes līdzekļiem, nevis koncentrētu iekšējo darbību.
Izrādes jeb stāsta finālu var uztvert kā atvērtu – Mēdeja sēž ar skatu pret skatītājiem, viņas sejā redzams gandarījums, līdzās – fiziski un garīgi sabrucis Jāsons. Mēdeja svilpo zēnu sākumā dziedāto kora melodiju... Vai viņa ir sajukusi prātā? Iespējams. Kā epizodisku viņas apziņas aptumsumu var pieņemt izrādes „pārbūves” ainas, kurās, kamēr skatītāju zālē ir akla tumsa, nomainās aktieri nākamajām epizodēm. Tikmēr skan visai apdullinoši griezīgas un ķermenī nepatīkami rezonējošas zemas čella skaņas. Nastavševa iemīļotais kinomontāžas paņēmiens šajā gadījumā ir kā simbols pieskārienam kādai ārpus apziņas pasaulei (līdzīgi arī Latvijas Nacionālajā teātrī viņa iestudētajā „Vecenē”) – koncentrēti saduras Mēdejas ārprāts, nepatīkama skaņa, instinktīvas bailes no tumsas…
Un ir vēl vairāki „triki”, kas precīzi nostrādā uz skatītāja instinktiem. Tiem, kas plāno skatīties šo izrādi, tālāk šo rindkopu var ieteikt nelasīt. Epizodē, kurā notiek Mēdejas un Jāsona vārdu kaujas, no griestiem aiz Mihaila Troiņika muguras nokrīt prožektors. Viņš instinktīvi atskatās, un arī mans fiziskais ķermenis izrādē notiekošajam pieslēdzas simtprocentīgi, tiek iedarbināts kaut kāds pašsaglabāšanās un baiļu mehānisms, acis automātiski skatās uz augšu, mēģinot saprast – vai prožektora krišana bija vai nebija inscenēta. Kad nokrīt otrais un trešais rekvizīts, bet izrāde turpinās, skaidrs, ka dzīve tomēr nav ietiekusies mākslā. Uz šī fona Gunas Zariņas Mēdejas ārprāta kliegšana bez skaņas vai Jāsona grūstīšana ar vārda un domu spēku (Mēdejai izkliedzot pāridarījumus, Jāsons ik mirkli tiek atmests par pāris soļiem atmuguriski) šķiet gluži nevainīgas darbības. Saprotu, ka režisors ir bijis gana viltīgs un ar sev ierastiem paņēmieniem iedarbojies uz mani bez liekām ceremonijām: jūtu, ka ar visām maņām esmu pieslēgta Mēdejas un Jāsona konfliktam. Pēc brīža seko vēl viens triks, kas zināmu akrobātisku meistarību prasa nu jau arī no aktrises – Guna Zariņa sēžot žonglē uz krēsla aizmugurējām kājām pašā skatuves paaugstinājuma malā. Un nenokrīt.
Mēdeja - Guna Zariņa // Publicitātes foto
Šeit, iespējams, īsti vietā replika, kurā atklāt iespaidu no izrādes, ko redzēju tieši vienu vakaru pirms „Mēdejas”. Konstantīna Bogomolova iestudējumā „Ideāls vīrs. Komēdija” Maskavas Dailes teātrī pēc otrā cēliena beigām – kad Dorians Grejs, uzlicis sev cara kroni un apkampies ar baznīctēvu, nolaižas pazemē, kamēr virs spēles laukuma, karabīnēs iestiprināta, redzama puskaila sieviete ar melnu gurnapsēju, nepārprotami atgādinot Jēzu Kristu krustā, – uz skatuves uzbrāžas sieviete un vīrietis. Viņi ar kājām spārda dekorācijas un izkliedz zālē sēdošajiem pārmetumus – kāpēc viņi šo visu skatās, kāpēc tādējādi zaimo Dievu utt. Zinot, cik Bogomolova izrādes ir provokatīvas, visai ilgu laiku šķiet, ka tā ir izrādes sastāvdaļa. Taču, kad tomēr skaidri noprotams (pēc satrauktajām teātra darbinieku acīm), ka tie, visticamāk, ir reliģiskie fanātiķi, kas izsprāguši no skatītāju zāles, sāc domāt – cik mūsu uztvere jau kļuvusi pārkairināta, ja reāli dramatisku situāciju automātiski jau pieņemam kā performanci. Krītošo prožektoru gadījumā fonā bija domas arī par Zolitūdes „Maximas” iebrukušajiem griestiem un cilvēku vieglprātīgo nereaģēšanu uz ugunsdrošības signalizāciju. Šādā kontekstā rodas izjūta, ka Nastavševs brīžiem varbūt tomēr spēlējas ar uguni.
* Brauciens uz Maskavu bija iespējams, pateicoties VKKF finansiālajam atbalstam.
Rakstīt atsauksmi