Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Jauniešu pavasaris Liepājā

Kad teātrī ienāk jaunā paaudze vai mirkli pirms, kamēr skatuves mākslas zinībās skološanās vēl tikai notiek, ir īstais brīdis radīt iestudējumu jauniešiem. Vēl pietiekami svaigā atmiņā jaunajiem aktieriem ir viņu pašu skolas dzīves pieredze, lai no skatuves pusaudžu skarbos stāstus vēstītu ticami un dubultatdevīgi. Un Liepājas teātris pēdējo desmit gadu laikā ir vislabākais piemērs.

Ieskats vēsturē

Pēc ilgāka laika posma, kad jauniešu auditorijai adresētu skatuves darbu Liepājas teātrī tikpat kā nav, 2001. gadā Juris Rijnieks ar Kasparu Godu un Inesi Cauni vai Annu Šteinu iestudē „Disko cūkas” – izaicinoši roķīgu un atklātu attiecību „kliedzienu”. Tas izrādās tiešs trāpījums mērķauditorijā. Pa pēdām šai veiksmei top nākamais Rijnieka iestudējums jauniešiem – „Trauslais ledus” (2003), kurā traki un pusaudziski kategoriski vienā no saviem diplomdarbiem ir Līga Vītiņa (Zeļģe), Iveta Pole, Arturs Krūzkops un Māris Jonovs. Šim aktieru kursam arī lielais diplomdarbs ir Liepājas teātrī – „Romeo un Džuljeta. Mīts” (2003) Gaļinas Poliščukas režijā, kas visspēcīgāk uzrunāja tieši jauniešu auditoriju. Taču no Liepājas teātrim audzinātajiem aktieriem šodien tajā palicis vien Armands Kaušelis. Viņš un arī Kaspars Gods ir galvenajās lomās nākamajā Jura Rijnieka darbā, kas veltīts jauniešiem – „Akmeņos” (2005), kurā bezdarbības un vientulības mākti jaunieši kļūst par likumpārkāpējiem.

Otrs režisors, kuram teātrī labprāt uztic darbu ar „bērniem”, ir Ivars Lūsis, kurš Liepājā, piemēram, iestudēja „Bērniņus” (2008). Šī, viena no labākajām Ivara Lūša izrādēm Liepājā, bija aktuāli skarbs stāsts par jauniešu draudzību, ticību, nodevību, vientulību, agresiju…

Ar gaišu enerģiju un jauneklīgu personības spēku 2009. gada pavasarī teātrī pamazām ienāca Klaipēdā izskolotais Liepājas teātra kurss. Viņu diplomdarbu sērijā bija arī viens vecākā skolas vecuma jauniešiem adresēts iestudējums – ekskursija skolas laikā „Kauja pie…”, kuru režisors Mārtiņš Eihe un dramaturģe Krista Burāne vadīja pa reālas skolas telpām (atsevišķas ainas notika direktora kabinetā, ēdnīcā, ģērbtuvēs, klasē…). Taču vēl būtiskāk – vitālā, dinamiskā un brīžiem skarbi atraktīvā izrāde runāja ar jauniešiem, un tieši par viņu aktuālo pieredzi skolā – par attiecībām ar skolas biedriem, skolotājiem, vecākiem.

Kā nenogalināt interesi

Gribu ticēt, ka teātrī pēc iestudējuma „Kauja pie…” klāt nākusi būtiska jaunu skatītāju auditorija, kura aug kopā ar jaunās paaudzes aktieriem, un iespējams, ka nupat iestudētā „Pavasara atmoda” jau teātrī aicina nākamo potenciālo teātra apmeklētāju paaudzi. Kaut arī katrā sezonā teātris cenšas kaut ko iestudēt arī mazajiem skatītājiem, izrādes jauniešiem tomēr ir pilnīgi cita niša. Pirmkārt jau tāpēc, ka izvēli bērnu vietā (ko apmeklēt vai neapmeklēt teātrī) izdara vecāki vai skolotāji. Un, ja piedāvājums ir minimāls, lielākoties bērni tiek vesti uz visu, ko piedāvā. Savukārt jauniešu vecumā piespiedu kārtā nekas vairs „nestrādā”. Formāla saruna falšā intonācijā „es tiešām saprotu, kā tu jūties” var būt šāviens garām ne tikai konkrētajā izrādē, bet vispār nogalināt interesi par teātri. Pieļauju, ka arī tāpēc jauniešiem adresētu iestudējumu ir tik maz. Jo grūti atrast īsto formu, kā runāt par mūžam aktuālo pusaudža dzīvē. Aizvadītajos dažos gados kā veiksmīgus piemērus šajā nišā varam minēt vien dažus, tostarp – Teātra TT „Minga rēgi”, DDT „Kucēni”, Dailes teātra „Ka tavu tēti”.

Citas „Atmodas”

Gaidot liepājnieku mūziklu „Pavasara atmoda”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2013. gada 6. decembrī, nebija iespējams distancēties no atmiņām ne par Jura Rijnieka „Pavasara atmodu” Jaunajā Rīgas teātrī turpat pirms 20 gadiem, ne par pagājušajā pavasarī šīs pašas lugas iestudējumu Ivara Lūša režijā Leļļu teātrī.

Arī JRT iestudējums savā ziņā bija jauno aktieru spilgts pieteikums, kurā uzmirdzēja Ieva Puķe, Sandra Kļaviņa, Egons Dombrovskis, bet Juris Rijnieks tieši ar „Pavasara atmodu” 1995. gadā aizsāk savu veiksmīgo režijas darbu sēriju jauniešu un pusaudžu auditorijas virzienā. Izrāde atmiņā palikusi kā dramatiska skatuves poēma, kuras centrā – trausli jūtoši pusaudži dzīves šūpolēs (tā ir arī scenogrāfijas centrālā figūra). Drūmi tumšajā skatuves kārbā dominēja spilgti oranžas, dzeltenas, sarkanas gaismas. Simboliskais, metaforiskais bija organiski savīts ar reālpsiholoģiskā teātra paņēmieniem: pieaugušo manekenu-masku pasaulei pretstatīti dzīvie un naivi dabiskie jaunieši.

Savukārt, skatoties Leļļu teātra iestudējumu pērnajā pavasarī, likās – kas tā par lugu? kas tās par problēmām? par ko stāsts? It kā Franka Vedekinda luga būtu vainīga pie neveiklā un vienkāršoti naivā iestudējuma. Jāatzīst, Ivara Lūša izrādei bija labs scenogrāfa Aigara Ozoliņa vizuālais risinājums – ar asprātīgiem ilustratīvajiem komentāriem un daudzajiem daudzfunkcionālajiem sēžammaisiem, kas iestudējumam piešķīra ļoti mūsdienīgu akcentu, kā kodus, caur kuriem precīzāk uzrunāt auditoriju. Taču nekādi nebija izdevies izvairīties no plakātiskuma, stereotipiskuma un kariķēšanas, pat zināmas didaktikas: ka viss ir vai nu melns un stulbs (pieaugušo pasaule), vai nevainīgs un tīrs (jaunieši). Tas savukārt disonēja ar psiholoģiski veidotajiem aktierdarbiem galvenajās lomās. Šajā teātrī piemērotāku meiteni Vendlas lomai kā Lienīti Osipovu pat grūti iedomāties. Nedaudz apmulsušāki, tomēr gana simpātiski bija arī Daumants Švampe (Morics) un Miķelis Žideļūns (Melhiors). Tomēr atbalstāmā iecere iestudēt kaut ko pusaudžiem šķita apmaldījusies kaut kur pusceļā, nesaprotot, ko darīt ar visu to, kas ir ap stāstu par pusaudžos tikko modušos seksualitāti.

No Liepājas teātra izrādes "Pavasara atmoda" // Foto – Ziedonis Safronovs

Latviešu komandas „rāmis”

To, ka stāsts nav tikai par jauniešu seksualitāti, ļoti ņēmuši vērā arī amerikāņi – dziesmu tekstu un dialogu autors Stīvens Seiters (Steven Sater) un komponists Dankans Šeiks (Duncan Sheik), pēc slavenās lugas Brodvejā izveidojot „citu mūziklu jauniešiem”. Kā autortiesību likums paredz, neko daudz režisors Ģirts Ēcis mainīt attiecībā uz laiku, vietu un tekstuālo materiālu nedrīkstēja. Iespējams, tāpēc viss labākais, mākslinieciski pārliecinošākais un oriģinālais saistīts tieši ar mūsu puses pienesumu. Sākot jau ar lakonisko, melnbalti pelēko scenogrāfiju. Tā sanācis, ka Aigars Ozoliņš viena gada laikā veidojis jau otro „Pavasara atmodu”. Protams, cita skatuve un cits žanrs… Liepājnieku muzikālajai versijai viņš radījis brīvi šūpīgu žalūziju telpu spēles laukuma centrā, kas atgādina vēju, kādu neparastu pasaules starptelpu vai robežlauku starp zemi un debesīm. Uz viegli kustīgajām žalūzijām visu izrādes laiku tiek projicētas noskaņu uzlādētas „bildes” – vietas, varoņu tuvplāni, situācijas. Turklāt, tās „nenoēd” uz skatuves notiekošo, vien pasvītro vai rada attiecīgu noskaņu (video mākslinieks Māris Kalve). Aktieri – stāsta varoņi brīvi pārvietojas caur tām, riņķo ap šo žalūziju vertikālo koridori. Scenogrāfija palīdz radīt teju metafizisku vieglumu citādi visai dramatiskajam, pat traģiskajam jauniešu stāstam. Lienes Rolšteinas kostīmos viegli stilizētas 19. gadsimta beigas, kad it kā norisinās šis stāsts. Puišiem – variācijas par skolas un militārām formām, meiteņu ansamblim – ērtas, brīvi krītošas pelēkas trikotāžas kleitas, savukārt pieaugušo pasaule ietērpta gandrīz vienas tonalitātes drūmi brūnos kostīmos.

Jaunu kvalitāti saskatīju Ingas Raudingas horeogrāfijā. Viņas kontā jau ir gana daudz mūziklu, starp kuriem viens no veiksmīgākajiem kustību partitūras darbiem, manuprāt, bija skatāms atjaunotajā rokoperā „Kaupēn, mans mīļais”. Diemžēl daži tajā atrastie paņēmieni (kā, piemēram, „dejas ar līķiem”) pēc tam sāka „migrēt” arī pa citiem Ingas Raudingas darbiem. Taču liepājnieku jaunajā muzikālajā izrādē horeogrāfes darbā jūtama it kā jauna elpa – niansēs izstrādāta teju katra mazākā epizode, aktieriem liekot darboties ne vienkāršoti ilustratīvi, bet it kā paralēli arī ar ķermeni stāstot savu dziesmas stāstu. Arī iestudējuma horeogrāfiskais koptēls ir stilistiski vienots, ar mūziku un dramatisko darbību vienā ritmā pulsējošs.  Apbrīnojami saskaņoti strādā meiteņu un puišu grupas, pasvītrojot un izdzīvojot muzikālās partitūras ritmu un noskaņas. Un, tieši tāpat kā scenogrāfija un kostīmi, arī plastiski kustīgā izrādes daļa ir ļoti viegla.

Melhiors – Viktors Ellers, Vendla – Everita Pjata // Foto – Ziedonis Safronovs

Jauno potenciāls

Ar dramatisko un muzikālo materiālu labi izdevies tikt galā abiem galveno lomu tēlotājiem – Everitai Pjatai (Vendla) un Viktoram Elleram (Melhiors). Droši vien arī tāpēc viņu abu stāstam iespējams sekot nešauboties, noticot meitenes naivumam vai gluži pretēji – pusaudzim šķietami neraksturīgai dzīves gudrībai. Jau zināms, ka šie abi jaunie aktieri ir arī ar ļoti labām vokālām dotībām, un, viņiem dziedot, arī skatītājs it kā aizceļo jūtu un emociju pasaulē. Par laimi, vismaz galvenajiem varoņiem sacerētas dziesmas, kas klausāmas un izbaudāmas. Ko nevar teikt par muzikālo materiālu kopumā, kas brīžiem šķiet radīts bez mazākās iedvesmas. Līdz ar to jauniešu ansambļa atdevīgā skatuviskā darbošanās un patiesais Vendlas un Melhiora attiecību stāsts it kā disonē ar nekādo mūziku. Pieļauju, ka, klausoties šo mūziku vairākkārt, ausis un sirdis varētu pieradināt…

Aktieri jauniestudējuma tapšanas laikā atzina, ka bijis grūti apgūt dziedamo materiālu, un trešajā izrādē 30. decembrī, kad „Pavasara atmodu” skatījos, arī ar īpaši netrenētu ausi varēja just, ka daudzas vokāli un melodiski sarežģītas vietas joprojām neizdodas. Otra lieta, kas tikpat ļoti traucēja mūziklu uztvert tā veselumā, bija neskaidrā dikcija un pārāk klusā dziedāšana, salīdzinot ar muzikālo pavadījumu. Kas, jādomā, laika gaitā var tikt arī pieslīpēts, pieregulēts. Tik sarežģītā materiālā, kas tapis pēc Vedekinda darba motīviem, tekstam ir būtiska nozīme…

Gadi iet, problēmas paliek

Pēc Vedekinda lugas veidotajā libretā ir tās pašas smagās un sarežģītās attiecību peripetijas un problēmas, tostarp – agrīna homoseksualitātes apzināšanās, vardarbība pret bērniem, pusaudžu suicīdi, ģimenes un baznīcas liekulība, skola, kurā valda militāra disciplīna, pieaugušo cinisms attiecībā pret skolēniem utt.

Pretstatā patiesajam galveno varoņu attiecību stāstam pieaugušie rādīti kā aprobežotības un liekulības karikatūras. Inese Jurjāne, piemēram, Vendlas māti tēlo tā, it kā pati nespētu noticēt šīs sievietes stulbumam, 14 gadus vecai meitenei nespējot izstāstīt, kā rodas bērni. Sigita Jevgļevska ar minimālām ārējām pārvērtībām pārmaiņus tēlo trīs varones, bet bez programmiņas palīdzības to tikpat kā neiespējami uzminēt. Tikai kā zīmes šoreiz parādās arī Mārtiņš Kalita – Melhiora tēvs, Armands Kaušelis – divi dakteri un Noimans, Marģers Eglinskis – Zonenštihs un Knokenbruhs, bez iespējas izšķirt, kurā ainā kurš varonis. Var jau būt, kas tas ir koncepts – pieaugušo pasauli rādīt kā kaut ko amorfu un bezpersonisku, kur nav īpašas nozīmes kādu izcelt, psiholoģizēt vai emocionalizēt. Bet dzīve taču nav tik vienkārša!

Kaut gan arī jauniešu „frontē” nevar īsti noticēt ne Martas (Agnese Jēkabsone) šausmīgajai pieredzei ģimenē, ne Morica (Kaspars Kārkliņš) motivācijai nošauties… Un, gluži tāpat kā LLT iestudējumā, arī liepājnieku mūziklā nav izdevies ticamību piešķirt geju attiecību līnijai. Leļļu teātrī aina izskatījās tik nožēlojami neveikla, ka daļa skatītāju spurdza kā kutināti, kamēr citi aiz neērtības nezināja, kur acis likt. Arī Liepājas izrādē grūti noticēt patiesīgumam Pētera Lapiņa Ernesta un Edgara Ozoliņa Anša homoerotikā. Lai arī geju stāsti uz mūsu skatuvēm parādās arvien biežāk, pagaidām visi pārējie gadījumi ir tālu no tā, cik viegli un bez iespēlētiem štampiem aktieriem tādas attiecības izdevās atklāt Mārtiņa Eihes iestudējumā „Eņģeļi Amerikā”.

No Liepājas teātra izrādes "Pavasara atmoda" // Foto – Ziedonis Safronovs

Toreiz un tagad

Izrādes laikā daudz jādomā arī par to, kāda militārai diktatūrai un bezierunu paklausības pieprasīšanai ir saistība ar mūsdienām, kad, bezspēcīgs un beztiesīgs, stūrī iedzīts visbiežāk ir tieši skolotājs. 19. gadsimta beigu problēma šodien teju apvērsusies otrādi. Un vecāki pārāk maz ko aizliedz, tādēļ bērni dažkārt nespēj apzināties labā un ļaunā robežas. Tad par ko šādā kontekstā ir „Pavasara atmoda” mūziklā jauniešiem? Vai pieaugušo pasaules ciniskā aprobežotība iecerēta tikai kā vēsturiski dekoratīvs fons cilvēka dzimumdzīves pavasarim? Cik labi, protams, ka par to runā arī teātris. Turklāt caur rokmūziklu, kas nu jau vairāk nekā pusgadsimtu ir universāla jaunu cilvēku valoda. Roka (kas sava ziņā ir arī sinonīms cilvēka gara dzīves brīvībai) klātbūtni izrādē pilnā mērā nodrošina mūziķu atrašanās uz skatuves (aiz žalūziju objekta), un aktieri, cik nu spējuši, arī atbilstoši iejutušies šī žanra noteikumos.

Kaut izrāde mākslinieciskā ziņā uzdod pārāk daudz jautājumu, kā arī apzinoties režisora ierobežotās iespējas ko interpretēt citādi nekā tas ir Brodvejas oriģinālā, iestudējums šobrīd ir ļoti svarīga un absolūti nepieciešama teātra repertuāra vienība. Jo skar tēmu, kas cilvēkam aktuāla tikai vienu reizi mūžā – savas seksuālās identitātes apzināšanās un pirmais sekss. Turklāt izrādei vērtību piešķir gan saliedētais un pašatdevīgais aktieru ansamblis, gan mūsdienīgais un dinamiskais izrādes ietērps – scenogrāfija, kostīmi, horeogrāfija.