Anna Lange

LU HZF Baltu filoloģijas studiju programmas absolvente

Aizskaitīt līdz desmit

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Drāmas kursi pieaugušajiem" Gata Šmita režijā.

Viens, divi, trīs, četri, pieci - pieci... Sāksim no jauna. Viens sāk un pārējie turpina skaitīt līdz desmit, taču, ja skaitlis tiek pateikts vienlaicīgi, tad skaitīšana jāsāk no sākuma. Tā sešu nedēļu garumā atbrīvot sevi no vienas, divām, trim, četrām, piecām... čaulām trenējas pieci pieaugušie Gata Šmita iestudētajā izrādē “Drāmas kursi pieaugušajiem”.

Izrādes pamatā ir amerikāņu dramaturģes Annijas Beikeres (1981) luga “Circle Mirror Transformation”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2009. gada oktobrī, bet 2010. gadā saņēma balvu kā labākā jaunā amerikāņu luga (The Obie Award), piedzīvojot virkni iestudējumu. Kā lugā, tā izrādē darbība norisinās Amerikā un to uz skatuves ienes sasveicināšanas forma hei un konkrēti vietvārdi, taču citādi Amerika ir tikpat nebūtiska, kā Indija, Kalifornija vai jebkura cita vieta pasaulē spēlē “Kad es braukšu uz Indiju, es ņemšu līdzi”. Vienīgā telpa, kas kļūst būtiska piecu – Baibas Brokas Mārtijas, Elitas Kļaviņas Terēzes, Ingas Tropas Lorenas, Viļa Daudziņa Šulca, Andra Keiša Džeimsa – cilvēku dzīvēs, ir scenogrāfa Rūdolfa Bekiča drāmas kursiem iekārtotā gaiši dzeltenā vingrošanas zāle ar ziliem elementiem – durvis, vingrošanas bumba – un bērnu zīmējumiem, kas virtenē izkārti pie sienas zem ziņojumu dēļa.

Ja vietai principiālas nozīmes iestudējumā nav, tad laiks un laika ritējums kļūst īpašas uzmanības vērts. Kadru montāža izrādes laiku sadala epizodēs, kuras caur skatuves izgaismojumu un satumsumu, divu stundu garo iestudējumu bez starpbrīža ļauj uzlūkot kā savdabīgu realitātes šovu, skatītājam sekojot tam līdzi sešas nedēļas, kuras tiek skaitītas uz ekrāna virs skatuves. Vienbrīd skatuvei izgaismojoties, visi pieci jau gatavi pildīt kādus koncentrēšanās vingrinājumus, citkārt skatuve izgaismojas, taču sporta zāle vēl slīgst tumsā, jo nodarbība vēl nav sākusies. Sadzīviskā līmenī iestudējuma laiks glābj no klusuma (cik ilgi būs starpbrīdis?), no mulsuma (vai! mūsu nodarbība jau ir beigusies), no neveiklām situācijām (nu mums ir jāsāk) – un par ko gan citu runātu pieci nejauši kopā sanākuši cilvēki?! Dziļāku nozīmi laiks iemanto šo cilvēku emocionālā pieredzē. Un tieši te svešais ir tas, kas palīdz tikt vaļā no laika kodēm, kuras viņā ieviesušas pagātne un tagadne, kā arī tā nākotne, ko iemieso tagadnes es gribētu, es vēlētos. Viņi viens otram izstāsta kāda dzīvesstāstu, stāsta laikā pilnībā pārejot uz es formu, bet vēlāk pagātnes ainas tiek izspēlētas dzīvajās bildēs. Tiklīdz viņi redz sevi un savu problēmu no malas, viņi to vairs neredz kā savu un var atstāt to tur, kur tai jābūt, nevis vilkt visur sev līdzi, nemitīgi izliekoties to neredzam, tik veiksmīgi sevi apmānot, ka pat izdodas aizmirst par to. Nereti tas ir tik viegli, ka atliek nobrīnīties, cik ilgi tas tā ir turpinājies.

Šķietami vispilnīgāk tas izdodas tikai Ingas Tropas pārbiedētajai pusaudzei Lorenai, kas uz nodarbībām ierodas nošņurkušā treniņtērpā (kostīmu māksliniece – Keita) pavirši savāktiem matiem un milzīgu skepsi pret visu, kas notiek apkārt. Kad A.Keiša Džeimss un B.Brokas Mārtija iedarbina uz skatuves viņas pastāvīgā strīdā dzīvojošos vecākus, viņa sakņūp pēdējo reizi. No apkārt klīstošas drēbju čupas, uz kuru pretēji iedarbojas B.Brokas Mārtijas vingrinājuma norādījumi, I.Tropas Lorena kļūst par smaidīgu un azartisku meiteni, kas kāri tver notiekošo un pat atļaujas iebilst.

Viņa ir tikai pusaudze, tātad ne gluži pieaugusi, kuras bērna naivums nav ļāvis tik dziļi saaugt ar čaulu. Pieaugušie pārtop lēnāk un līdz ar to nemanāmāk. Ikdienišķā laika kavēšanas sarunā par izkrišanu no gultas savām bailēm pietuvojas Baibas Brokas Mārtija. Kad viņa ir tikai soļa attālumā no savu baiļu atzīšanas, vienmēr pašpārliecinātā, gādīgā, visu kontrolējošā kursu vadītāja savos soļos klūp, domās ir aizklīdusi tālu prom no sporta zālē notiekošā, rokas, nedzirdot prātu, izmētā zīmuļus. Tikai tad, kad kāda sveša balss izlasa no bērnu zīmējuma driskas viņas baiso noslēpumu par vardarbību bērnībā, iestājas apjucis miers. Uz pēdējo nodarbību ierodas pavisam cita Mārtija. Aktrises sejā vairs nav mūžam laipnais smaids, kas uzbāzīgi aicina kļūt par draugu. Viņā nav vairs pārākums, kļuvusi vienlīdzīga ar citiem. Mīmika un kustības ir kļuvušas harmoniskas, nedaudz skumjas, bet īstas. Skaudru spēli ar laiku kā no pagātnes atlecošu bumbiņu izspēlē Baibas Brokas Mārtijas atmiņas vingrinājums. Pirmajā nodarbībā viņa izstāsta savu un viņas vīra - A.Keiša Džeimsa – iepazīšanās stāstu, kuru pēdējā nodarbībā neveikli mēģina atcerēties izstāstīt V.Daudziņa Šulcs. Izgreznojot to ar vienkāršrunas vārdiem, viņš noplēš stāsta kādreizējo romantiku, kuru B.Brokas Mārtija bija piešķīrusi ar smaidpilnām pauzēm. Stāsts ar laimīgi līdz mūža galam beigām nu jau izskan traģikomiski, jo drāmas kursi bija viņu kopdzīves beigas.

Savukārt E.Kļaviņas Terēzei un V.Daudziņa Šulcam drāmas kursi kļūst par satikšanās vietu, diemžēl gan tikai īslaicīgi. Elitas Kļaviņas Terēze ir “dāma ar putniem galvā”. Viņas neordinārais domu virknējums liek mulsi pasmaidīt un viegli saraukt pieri naivā izbrīnā. Cik E.Kļaviņas Terēzes kustības ir vijīgas un līganas, tik skopa un robusta ir V.Daudziņa Šulca gaita. Viļa Daudziņa Šulcs ātri iemīlas sevi nerealizējušā aktrisē, taču drīz vien “iemīlēšanās” izrādās ir tikai pēc laulības šķiršanas radusies neapmierināta seksualitāte. Viņš ir gatavs novilkt šķirtās laulības gredzenu tikai tad, kad blakus sēdēs kāda, kas šo gredzenu iespējams atkal uzliks pirkstā, taču viņa ļaujas flirtam, jo tas sagādā apliecinājumu un komplimentus, kas tik ļoti pietrūkuši.

Andra Keiša Džeimss ir visnoslēpumainākais pieaugušais, kuru nepazīst pat paša sieva. Ja sākotnēji viņš nāk uz kursiem, lai sievas organizēto kursu grupu padarītu pilnāku, tad kas ir tas, kas viņam liek stenot tēlot gultu un kurnot piedalīties vingrinājumos, nav zināms. Atkarība no Mārtijas kā vienīgās saiknes ar meitu, kura ar viņu nesarunājas? Terēze? Viņa aicinājums pēdējā nodarbībā Mārtijai atgriezties mājās izskan kā laika kavēklis, nevis lūgums. Galu galā arī meita ir sākusi runāt. Aktieris tēlam izveidojis kolorītu ārieni, kas izsauc smieklus zālē ikreiz, kad viņš noslidina brilles uz deguna, iesēžas celī un, piešķiebis galvu, skatās caur brillēm.

Komiskais šarms, kas caurvij izrādi, neļauj sajust to dramatismu, ar kuru laiks dzīvē izspēlē neaptveramas kombināciju virknes. Tikai pēdējā nodarbībā viņi beidzot var aizskaitīt līdz desmit – viņi beidzot ir gatavi būt tikai un vienīgi drāmas kursos, visu citu atstājot aiz durvīm, taču tā ir pēdējā nodarbība. Septītās nedēļas vairs nebūs, bet būs pirmā nedēļa kādā jau citā situācijā. Laiks nevienu negaida un nežēlo. Dzīve tik daudzreiz ir mainījusies, ka pašam nemaz neticas, ka tā reiz ir bijis un ka toreiz ir dzīvots pa īstam. Vai vari sākt no jauna?