Lauma Abramoviča

Redaktore

Caur citiem par mums

Dirty Deal Teatro šīs sezonas otrajā pusē piedāvā divas tipoloģiski līdzīgas izrādes: „Benzīnvīrs” un „Bārdas”. Tās var uztvert gan kā sabiedrības pētījumu kopumā, gan konkrētu indivīdu atspoguļojumu caur gluži vai groteskiem piemēriem. Pirmajā gadījumā tas ir šķietams dīvainis, sabiedrības nepieņemts tipiņš, kurš, lai gan nevienam it kā nedara pāri, neiederas tradicionālajā izpratnē par to, kā ir jādzīvo. Savukārt otrais gadījums ir gan parafrāze par aizgājušo (varas) laikmetu, gan konkrētas struktūras spožums un posts iedomātas ideoloģijas vārdā. Abos gadījumos garlaicīgi nav.

Var arī neticēt

Benzīnvīrs jeb Kaspars G., kā viņš izrādē vairākkārt tiek pieteikts, nav ļauns. Viņš, kā šķiet, neko nedara, tikai staigā apkārt. Un elpo benzīnu. Apzīmējums „sirreāla biogrāfija”, ko piedāvā „Benzīnvīra” apraksts, sākotnēji tiešām var šķist atbilstošs, taču galvenais varonis – Kaspars G. – ir reālāks par reālu. Cik daudz atspoguļotajos notikumos ir patiesības, cik – sirreālisma, fantāzijas vai pat melu, viennozīmīgi apgalvot gan nevar. Dramaturgs un viens no uzveduma režisoriem Andris Kalnozols pats novērojis Kasparu G., taču izrādē neesot iekļāvis visu, kas izpētes laikā uzzināts. Citēšu kādā mizanscēnā dzirdamos vārdus: „Tam var ticēt. Un var arī neticēt.”

Iestudējums sākas, skatītājiem vēl tikai pulcējoties Dirty Deal Teatro zālē. Skatuves telpas vidū – galds, kurā iecirsts cirvis un uz kura apgaismota stāv neapgāžamā lelle „Ņevaļaška”. Šķietami pretmeti, proti, ass metāls pret trauslu plastmasas rotaļlietu. Abpus galdam uz grīdas ar krītu apvilktā teritorijā dažādās pozās guļ aktieri Ivars Krasts un Edgars Kaufelds. Gar sienu novietoti augsti plaukti, tajos sakārtotas dažāda lieluma un tilpuma benzīna kannas un izrādē nepieciešamie rekvizīti, kā arī trīs televizori. Ir radīta atmosfēra, kas atgādina garāžu, līdz ar to asociācijas ar automašīnām un benzīnu. Telpas stūrī – ar melnu plēvi, iespējams, pat miskastes maisiem atzīmēta Benzīnvīra „Ieeja” un „Izeja” spēles laukumā. Fonā skanot pašizdomātai radiostacijai „Sirreal FM” (raida nesaprotamā valodā, taču atsevišķus vārdus, izrautus no konteksta, var saprast), kas gan sasaucas ar izrādei piešķirto apzīmējumu, gan vēlreiz skatītājiem atgādina notikumu dimensiju (no angļu valodas surreal – dīvains, savāds; arī nereāls), abi uz grīdas gulošie aktieri lēnām ceļas un cenšas atmodināt savus aizmigušos ķermeņa locekļus.

Lai gan izrādes nosaukums vēsta par Benzīnvīru, lielākoties aktīva darbība norisinās ar Ivara Krasta un Edgara Kaufelda atveidotajiem varoņiem, kurus vai nu Benzīnvīrs redz savām acīm un notikumus izdzīvo pats, vai kas norisinās, viņam neesot klāt. Patiess gan esot fakts, ka reālais Benzīnvīrs tiešām vairākas reizes ievietots dažādās aprūpes iestādēs, no kurām viņš vienmēr izbēg, un tas attēlots arī izrādē. I. Krasta un E. Kaufelda sadarbība ir viena no izrādes veiksmes atslēgām. Viņi organiski papildina viens otru, iejūtoties dažādās lomās un burtiski izjūtot otra klātbūtni. Izrādes laikā abi aktieri tēlo gan notikumos tieši iesaistītas personas, piemēram, policistus, gan atsvešinātus stāstītājus no malas, piemēram, „Sirreal TV” raidījuma „Mazsvarīgi, bet fakts” vadītājus, kuri skatītājus iepazīstina ar Benzīnvīra dzīvi. Ņemot vērā attēlotos personāžus, izrādē režisoram un dramaturgam Andrim Kalnozolam un režisorei Martai Elīnai Martinsonei izdevies parādīt Benzīnvīra „mazdīvainību”. Salīdzinot ar to, kādi cilvēki gadās viņam (un varbūt tikai viņam?) ceļā, Benzīnvīrs ir saprātīgs, ja ne saprātīgāks. Viņš nav ne psihs, ne noziedznieks. Viņam vienkārši patīk dzīvot tā, kā viņš dzīvo.

Tikai elpo benzīnu

M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Andrejs Možeiko ir vienīgais no trim, kurš izrādes laikā nemaina lomas. Viņš ir Benzīnvīrs pilnā ekipējumā, ar caurumainām drēbēm, sasietiem vadiem jostas vietā un pudeli benzīna rokā. Aktieris spējis Benzīnvīru parādīt kā nekaitīgu, šķietami mierīgu, nosvērtu cilvēku, kas savā nodabā sēž, stāv, klejo. Arī dažos notikumos, kuros iesaistīts Benzīnvīrs un kuros līdz ar viņu darbojas viens vai abi pārējie aktieri, viņš saglabā gluži vai harmonisku miera stāju, klusējot, tikai novērojot apkārt notiekošo. Tieši līdzcilvēki uz Benzīnvīra fona disonē un skatītājam liek šaubīties par dalījumu „pareizs/nepareizs” jeb „normāls/dīvains”. A. Možeiko uz ārējiem kairinājumiem vērš apātisku skatienu, taču, iespējams, viņa Benzīnvīrs ir benzīna ietekmē, kura dēļ notiekošo nespēj uztvert. Lai gan izrādē vairākkārt skan smiekli un lielākoties tie nav gluži par Benzīnvīru, A. Možeiko spēj saglabāt tēla ārējo nopietnību. Gluži kā „Ņevaļaška”, kuru nevar apgāzt, arī Kaspars G. nepadodas centieniem viņu notvert un ierobežot, drīzāk – norobežot no sabiedrības. Jo Benzīnvīrs jau neko „tādu” it kā nedara. Tikai staigā un elpo benzīnu. Un var notēlot autobusu.

Benzīnvīrs daudz staigā, apgrozās arī autoostas tuvumā. LTV1 "Kultūras ziņu" sižetā par "Benzīnvīra" pirmizrādi A. Možeiko izteicies, ka laikam Benzīnvīrs grib būt autobuss, un tas kalpojis par ierosmi varoņa krāšņākajam uznācienam visā izrādes laikā. Etīde, kuras laikā A. Možeiko izspēlē ne tikai autobusa braukšanu, bet arī dažādu cilvēku iekāpšanu un biļetes uzrādīšanu paša spēlētajam autobusa vadītājam, ir bijusi viena no visgrūtākajam, atzīst aktieris. Taču skatītājiem tā ir iespēja redzēt „citu” Benzīnvīru, proti, to, kuram pašam ar sevi ir jautri. Cik tajā ir benzīna ietekmes, cik – vienkāršas fantāzijas, grūti pateikt.

Izrādē brīžiem manāma A. Kalnozola režijai raksturīgā leļļu teātra estētika, kas izpaužas spēcīgās metaforās – iepriekšminētajā cirvī un lellē, spēlē ar lietusmēteli, atdarinot dažādas figūras, piemēram, gulbi un ziedošu puķi – un rosina skatītāja fantāziju. Izrāde nepasaka visu priekšā, bet liek aizdomāties par pasauli, kādu to redz Benzīnvīrs. Lai arī stāsts piedāvā īpatnējus Benzīnvīra piedzīvojumus ar raksturtēliem, man kā skatītājai bija interesanti iztēloties, kādus cilvēkus viņš satiek savās ikdienas gaitās, kādu pozīciju – dīvainā vai normālā – viņš satikšanās reizēs ieņem.

Aktierim Ivaram Krastam šī izrāde ir arī debija. Viņš radījis divas dziesmas, kurs pats arī izpilda. Tās tiek izpildītas gluži vai benzīna (vai benzīntanka) vārdotāja manierē, jo aktieris dzied skatuves labajā pusē novietotās degvielas uzpildes iekārtas pistolē – mikrofonā. Dziesmu teksti ir par un ap benzīnu un Benzīnvīru. Tie gan papildina stāsta attīstību vai dažus tā pavērsienus, gan arī kalpo par gluži vai maģisku līdzekli nākotnes ietekmēšanai, vēlamo notikumu piesaukšanai.  

Izrādē iekļauti dokumentāli videokadri, kurus pārraida trīs televizoros un kuros redzams Kaspars G. Tas piešķir realitātes dimensiju, un, kas zina, varbūt kāds no skatītājiem videokadros atpazina, atpazīst un atpazīs cilvēku, kam kādreiz gājis garām uz ielas. Un tad nekas nav šķitis neparasts. Un varbūt nekā neparasta, izņemot faktu, ka tas bija Benzīnvīrs, nevarēja būt.

Mežs uz zoda

Pieci aktieri bārdās. Glītās bārdās. Neatņemamās, vajadzīgās, pielūdzošās melnās bārdās. Melno bārdu klanā citādāk nedrīkst būt, jo tur pastāv bārdu tīrība. Jebkura novirze no normas – nepieņemama un sodāma. Jāņa Joņeva un Mārča Lāča dramaturģiskais materiāls izrādei „Bārdas” vēsta par... mājaslapā rakstīts, ka „par vīriešiem un viņu attiecībām ar varu, tradīcijām un kompleksiem”. Piekrītu, un izrādē šim atšifrējumu saskatīju.

Ienākot spēles telpā, manāms garš plaukts ar daudzām atvilktnēm, kas izrādes laikā tiek izmantotas dažādiem mērķiem, proti, kā mantu glabātuve un durvis. Teātra Baltās zāles balstošās konstrukcijas klāj koka dēļi, apvīti ar zirnekļa tīkliem līdzīgu materiālu, kas raida vismaz divus vēstījumus. Pirmais – Melnais bārdu klans pastāv jau ilgi. Otrais – Melnais bārdu klans pastāv pārāk ilgi, neņemot vērā laiku un iekārtas maiņu un ticot tradīcijām un ierastajai kārtībai. Gribētos teikt, ka izrāde ir par abu vēstījumu vidusceļu – senu organizāciju, kas nepakļaujas aktuālajām tendencēm un tic ierastajai kārtībai.

Visi varoņi ir ģērbti melnās drēbēs. Melno bārdu klans taču! Melnās bārdas ir dažāda garuma un faktūras, arī krāsas. Aktieru kostīmi ir formāli, proti, melnas bikses, žaketes, krekli. Apģērbam stāsta uztverē ir nozīmīga loma, padarot notikumus svarīgus, pat svarīgākus, nekā tam varbūt vajadzētu būt, kas raksturots ar darbībām piešķirto grotesko nokrāsu.

„Nav pasaulē vairāk goda kā pašam savs mežs uz zoda,” skan viena no dziesmām. Šķiet, vislielāko sajūsmu skatītājos reizē, kad izrādi skatījos arī es, izraisīja vārdu spēles. Iestudējumā to ir gana daudz, lai būtu interesanti un asprātīgi, tajā pašā laikā – nenomācoši. Dramaturģiskais materiāls nav pārsātināts ar notikumiem, taču izrādei piešķirto komēdijas žanru gan attaisno. Daži nozīmīgie notikumi inscenēti kā daudznozīmīgas mizanscēnas, attēlojot gan sistēmas absurdumu, gan fanātisma spēju ignorēt jebkādas robežas mērķa sasniegšanas vārdā.

Rada asociācijas

Šefa loma iedalīta jaunajam aktierim Raimondam Celmam. Ar uzdevumiem viņš tiek galā, taču izrādes laikā mani nepamet sajūta, ka jaunajiem aktieriem bārdas „uzstieptas” mākslīgi, lai arī tās ar īpašniekiem ir apbrīnojami labi sadzīvojušās. Jauni cilvēki, paši vēl dzīvi it kā nepieredzējuši, un garas, kuplas, lolotas bārdas – tas ir vēl viens veids, kā ironizēt par izrādē atspoguļotām tēmām un skatīties uz tām atsvešināti. R. Celma varonis, būdams Šefs, ir autoritāte abu pārējo padoto starpā, taču sastapšanās ar Kancleru jeb Melno bārdu klana vadoni parāda vadoņa postu, kad arī viņš kaut uz brīdi kļūst par padoto.

Aizraujoša ir arī jauno aktieru Kārļa Tola un Jāņa Kroņa varoņu sacensība par Pirmā un Otrā vietu Šefa kalpībā. Abi aktieri darbojas tandēmā, un, šķiet, katrs ieņēmis atšķirīgu pozīciju. Kamēr K. Tola spēle ir ekspresīvāka, valdonīgāka, J. Kronis savu tēlu veidojis nosacīti intravertu, taču ne mazāk entuziastisku. Lugas sižetiskajā līnijā, pie Šefa atvedot, abuprāt, zaimojošos bārdu īpašniekus, atklājas izrādes līdz absurdam novestā absolūtā pārliecība par jebkādu neatbilstošu bārdu izskaušanu. Tas ir gan amizanti, gan asociācijas raisoši, konkrētāk – ar pagājušā gadsimta totalitārās varas iezīmēm. Ne vienu reizi vien izrādes laikā pieķēru sevi pie domas – tas kaut kur jau ir redzēts. Citiem tā bijusi skaudra realitāte. Izrāde – ne velti „melnā komēdija” – ir melna ne tikai bārdas krāsas pārliecībā un humorā, bet arī tās radītajās asociācijās ar vēsturiskajiem notikumiem, piemēram, ar totalitāras varas politiku pagājušā gadsimta laikā.

Manāms ir horeogrāfes Katrīnas Albužes devums aktieru lomu akcentēšanai, tas spilgti vērojams arī „Benzīnvīrā”. Armanda Berģa Kanclera lokanā, gluži vai patizlā gaita disonē ar viņa ieņemamo amatu, kas šo stāsta varoni padara nopietnu un nenopietnu reizē. Aktiera A. Berģa plastika un noslīpētās kustības, kā arī K. Tola un J. Kroņa priekšnesums Kanclera sagaidīšanā izrādes asprātīgo dramaturģiju papildina ar vizuāli interesantiem elementiem.

Armandam Berģim un debitantam teātrī – NIKO – piešķirti katram pa diviem varoņiem. Viens no pirmajiem, ko skatītāji vispār ierauga, ir Bārdu Viltotājs, kas ieaudzis klubkrēslā un grauj Melno bārdu klana iecerēto pasaulainu par nekrāsotām, tikai un vienīgi melnām bārdām. A. Berģa Viltotājs tiek spīdzināts, izprašņāts, apsmiets, taču viņa prasmes – bārdu krāsošana (turklāt – ar dabas izejvielām) – iezīmē laikmeta attīstību un modes tendences, kam nepiekrīt Melno bārdu klans, kuri uzskata – tad jau nevarēs atšķirt, kurš ir īstais melnais un kurš ir ienaidnieks! Un ienaidnieks var būt arī zēns, kam bārda vēl nemaz nav sākusi augt, kā tas ir ar NIKO atveidoto skolnieku, kurš ar varu tiek ievilkts notikumu virpulī.

Nedaudz mulsina izvēlētā gaismu partitūra izrādes beigās, kad tā nodziest pavisam, taču tad atkal uzdziest, tādējādi iezīmējot nākamo nelielo mizanscēnu. Lai arī nepamet sajūta, ka tas iezīmē laika ritējumu vai simultānus notikumus, nepārprotami nosakāms tas tomēr nav.

Bārda kā saimniekam līdzvērtīga, ja ne svarīgāka vienība ir pastāvējusi līdzās visu izrādes laiku, un arī iestudējuma kulminācija, kas nepārprotami saistīta ar bārdām, parāda to varu un saimnieka pakļaušanu. Un, man šķiet, prototipus bārdām un šādam fanātismam vai citam iedomātam etalonam var atrast arī mūslaikos un ikdienā.

Ir potenciāls

Abas izrādes pēta noteiktas sabiedrības daļas, kuras nevar saukt par vairākumu un nevar arī vispārināt. Filozofijas ziņā gan izrādes ir atšķirīgas, proti, „Benzīnvīrs” pēta pasauli caur dīvainā prizmu, taču „Bārdas” – caur absurdas un pārspīlētas tradīcijas aspektu. Izrādes nepretendē uz komplicētu dramaturģisko materiālu, un abos iestudējumos gana vienkāršie notikumi un stāsta pavērsieni realizēti pietiekami interesanti un asprātīgi.

Sabiedrības pētniecības jautājumi Dirty Deal Teatro interesē jau vairākas sezonas, arī šajā piedāvājot, piemēram, Ingas Gailes izrādi „Trauki”, kurā tiek runāts par feminismu un vairāku sieviešu viedokļu sadursmi. Iepriekš dokumentālajās izrādēs „Pārmaiņu pārbaude” un „Savā vietā” radošās komandas interesējis jautājums par Latvijas iedzīvotājiem un spēju šajā valstī (iz)dzīvot. „Benzīnvīrs” un „Bārdas” līdzšinējā teātra pieredzē reizē ir un nav novatoriski iestudējumi, jo formas ziņā piedāvā īpaši asprātīgus notikumu risinājumus, taču saturs, proti, izrādes „atkal par mums”, nepārsteidz. Abi iestudējumi ir iespēja caur neierastiem gadījumiem paskatīties pašiem uz sevi un novērtēt savu pozīciju katrā situācijā. Galu galā, tam (visam) var ticēt. Un var arī neticēt.

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP 1. kursa teātra zinātnes moduļa studente