Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: ILZE JURA

Sarunu cikla ar jaunajiem aktieriem noslēgumā atgriežamies pie tiem, ar kuriem sākām, – Liepājas kursa absolventiem

Lauma Abramoviča: Atskatoties pagātnē, kāds bija jūsu ceļš līdz aktrises profesijai?

Ilze Jura: Manas skolas gaitas aizsākās Māteru Jura Kazdangas pamatskolā. Skolā dejoju tautas dejas, nodarbojos ar aerobiku, dziedāju korī, ansamblī, lasīju dzeju. Vienmēr nevarēju sagaidīt, kad nonākšu skatītāju priekšā un varēšu priecēt atnācēju sirdis. Mācījos arī akordeona spēli Aizputes mūzikas skolā. Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Emīla Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā vokālajā nodaļā. Šajā laikā iemācījos būt patstāvīga un apguvu zināšanas, kas man noderēs vienmēr. Tad Liepājas teātris uzņēma aktierkursu, nolēmu izmēģināt veiksmi – man paveicās. Nonācu Klaipēdas Universitātē, kur pasniedzēju Veltas Žīgures Anužienes un Vitauta Anuža vadībā apguvu aktiermeistarību. Visu savu bērnību esmu vēlējusies būt uz skatuves, veiksme mani nepameta, un 2010. gadā, pateicoties Liepājas teātrim un Herbertam Laukšteinam, kļuvu par Liepājas teātra štata aktrisi.

Sākumā plāns bija dziedāt uz skatuves?

Sākotnējā doma bija apgūt vokālo dziedāšanu, man ļoti patīk dziedāt. Kad es nonācu mūzikas vidusskolā, sapratu, ka vienkārši statiski stāvēt un dziedāt uz skatuves negribu. Ar aktiera profesiju trāpīju desmitniekā.

Mūzikas skolā mācījāties arī kādu instrumentu?

Vidusskolā apguvu vokālo dziedāšanu un klavierspēli. Aizputē trīs gadus mācījos spēlēt akordeonu, ko ik pa laikam paspēlēju arī tagad, tas viss man noder arī tagad profesijā. Man patīk iekšējās vētras sajūtas, kustība.

Kā vērtējat studijas Klaipēdā?

Es maksimāli mēģināju apgūt visu, ko mums universitātes programma piedāvāja, piemēram, drāmas mācība, skatuves runa, psiholoģija, estētika, skatuves kustība, dziedāšana u.c. Visu informāciju, ko pasniedzēji Velta un Vitauts Anuži par aktiera profesiju katru dienu spēja iedot, tik es tvēru.

Ko aktierim var iemācīt?

Man šķiet, ka aktierim var iemācīt ļoti daudz, ja vien viņš pats to vēlas. Principā viņam jābūt tik elastīgam, lai režisoram būtu viegli ar viņu strādāt.

Ko jūs pirms studijām zinājāt par aktiera profesiju?

Ja bērns nav audzis aktieru ģimenē, viņš nevar daudz zināt ne par aktiera profesiju, ne par dzīvesveidu. Es līdz tam esmu nonākusi neapzināti. Kazdangā bija iespēja dziedāt ansambļos, koros, dejot aerobiku, vēl kaut kur... Daudz neanalizējot, es izmantot visas man sniegtās iespējas, lai pilnveidotu sevi. Man patika skatīties kino, arī uz izrādēm es braucu. Bērnībā iedvesmojos no Marģera Eglinska (smejas), viņš tiešām mani ļoti aizrāva. Es pat teiktu, ka šis cilvēks mani ir ievilinājis teātrī līdz galam, ar visu sirdi. Kad pirms vairākiem gadiem vēroju viņu uz skatuves, nospraudu sev mērķi – gribētu ar viņu kopā spēlēt! Tā sanācis, ka mans sapnis ir realizējies.

Ilze Jura un Mārtiņš Kalita izrādē "Dekamerons SPA stilā" (2014) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kā ir mainījušies jūsu priekšstati par aktiera profesiju?

Tie noteikti vairs nav tādi, kādi bija agrāk, viss nav tik vienkārši. Ļoti mīlu savu profesiju. Šeit, Liepājas teātrī, izjūtu to, ka ir viena izrāde, nākamā, mainās tēli, līdz ar to mainos es. Visu laiku ir daudzveidība. Kad mācījos universitātē, vienu fragmentu gatavojām pusgadu. Izņemot, kad bija jādomā etīdes, tad gan katru dienu vajadzēja spēlēt ko citu. Man vajag to riteni – ka visu laiku ir kaut kas jauns. Jaunas lomas, jauna pieredze.

Ko jums nozīmē – būt par štata aktrisi?

Man tā ir laime, es nezinu, kā es varētu gūt vēl lielāku saikni ar skatītāju. Es mīlu savu darbu, profesiju, mīlu strādāt Liepājas teātrī. Mīlestību pret darbu esmu iemācījusies no savas mammas, kura visu manu bērnību bijis paraugs, kā attiekties pret darbu.

Par ko jūs savā līdzšinējā darbībā varētu teikt – tā ir veiksme? Piemēram, par būšanu Liepājas teātrī?

Paldies Herbertam Laukšteinam, kurš uzņēma visu mūsu kursu štatā, lūk, tā tiešām ir mana veiksme. Katra mazāka vai lielāka loma teātrī ir laime, ko var dot skatītājam, arī režisoram un partneriem. Ar mazāku lomu dažkārt vēl vairāk var aizķert skatītāju, nekā ar lielu lomu.

Ir bijuši arī neveiksmīgi brīži?

Pie katras lomas katrreiz nonāk citādāk. Ir lomas, kuras var viegli uztaisīt, bet ir arī tādas, kuras prasa ļoti, ļoti lielu darbu. Es nezinu, no kā tas ir atkarīgs. Katrai lomai ir savs liktenis, savs vēstījums. Man patīk visas lomas, nav svarīgi, vai tās nāk vieglāk, grūtāk vai ātrāk. Tās visas nāk no manis, un es tiešām godprātīgi daru to, ko un cik ilgā laikā varu izdarīt. Es mīlu un cienu visas lomas, kas man ir bijušas.

Vai ikreiz lomā var ielikt kaut ko no sevis?

Es varu diezgan tālu no sevis aiziet gan uz ļauno, gan labo pusi. (Smejas.) Piemēram, izrādē „Pelnrušķīte” spēlēju Mariannu, kura ir ļaunā māsa, izrādē „Dekamerons SPA stilā” spēlēju Dorlinu, kura ir ļoti labsirdīga un naiva meitene. Patiesībā ikvienā lomā aktieris ieliek daļu no savas sirds un dvēseles.

Ilze Jura izrādē "Spēlē, Spēlmani!" (2011) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kura loma jums šķitusi visinteresantākā?

Visdīvainākā, jocīgākā un sarežģītākā loma man bija Iedvesma izrādē „Spēlē, Spēlmani!”. Viņa bija abstrakts tēls, kā Čaka dvēsele, kā arī franču revolūcijas sievietes simbols. Lai es pie viņas tiktu, gatavoju vairākas etīdes, process bija ļoti sarežģīts. Gara tēlu ir grūti nospēlēt tā, lai skatītājs saprastu, ko tas simbolizē.

Tas ir tāds tēls, kas ir pilnībā atvērts interpretācijai, jo nav skaidrs, kāds tas ir.

Jā! Kāda tad tā dvēsele ir? Tas bija jocīgi, jo nebija īsti no kā ņemt piemēru. Lai uztaisītu lomu, nevarēju, piemēram, stāvēt stacijā un vērot cilvēkus. Bija jāņem no paša Čaka, no viņa grāmatām, dzejas un uz skatuves notiekošā. Cik spēju sevī kā gars ielaist Čaka dzīvi, tā varēju viņu nospēlēt.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Aktierim jābūt drosmīgam, atjautīgam, dažubrīd nekaunīgam, pozitīvam. Neviens negribēs runāt ar dzīves apspiestu cilvēku. (Smejas.) Bet ir izrādes, kur to vajag. Jābūt arī elastīgam, jāļaujas režisora izrādes tapšanas vēlmēm, dažubrīd jāļaujas partnera ieteikumiem, jo ne jau tu viens visu vari zināt, kā ir labāk. Ja partneris kaut ko pasaka, varbūt tā arī ir labāk.

Aktierim jābūt pievilcīgam. Ja viņš būs iekšēji pievilcīgs, viņš būs arī ārēji pievilcīgs. Nepārtraukti jāmeklē kompromisi. Reizēm ir tā, ka cilvēks dzīvē ir ļoti mierīgs, bet uz skatuves var iztrakoties. Esmu cilvēks, kas meklē līdzsvaru un harmoniju.

Vai ir bijuši brīži, kad jānožēlo aktrises profesija?

Nē, tiešām nav!

Ko jūs gribētu nospēlēt šobrīd?

Visu, kas man ir paredzēts nākamajā sezonā. (Smejas.) Es kādreiz gribētu Kleopatru nospēlēt, bet tas droši vien būtu vēlāk. Kādas man lomas būs, tādas spēlēšu!

Kāpēc tieši Kleopatru? Viņas iznākums nebija ļoti pozitīvs.

Tas nekas! Bet viņas harisma, spēks, enerģija... To laiku un stāstu es gribētu nospēlēt un izjust. Tas ir viens no sapņiem, bet sapņu ir daudz, nevar visus stāstīt... (Smejas.)

Katram zvaigznēs ir ierakstīts, ko viņš spēlēs pēc pusgada, gada, pusotra un tā tālāk.

Jūs gribētu spēlēt reālas personas?

Jā, dažādus personāžus, profesijas pārstāvjus. Ir tik daudz cilvēku, ko var atainot uz skatuves, un ar šo cilvēku palīdzību var nodot skatītājam informāciju, ka nav tādu vai citādu cilvēku, bet pasaulē pastāv dažādība.

Vai ir bijusi kāda jums pašai neaktuāla loma?

Ir loma, kuru režisors ir iedevis, un es ar to strādāju. Vienmēr skatītāju zālē būs kāds, kam patiks, un kāds, kam nepatiks attiecīgais darbs. Mani ietekmē ikviena loma. Nav tā, ka es no lomu ietekmes nevarētu iziet. Es zinu, kā ar sevi tikt galā, katra loma ir pieredze, kuru var pielietot, strādājot pie citas lomas. Es vienmēr uzskatīšu, ka būt par aktieri ir liels darbs ar sevi. Es tiešām mīlu savas lomas, savu teātri un kolēģus. Tā ir mana atslēga uz laimi, un citu es nezinu.

Atslēga uz laimi?

Jā, uz savu laimi. (Smaida.) Uz teātra, aktiera būtību. Vissvarīgākais ir atbalsts. Un man tāds ir no vīra un mīļās meitiņas, kas mani atbalsta prieka un varbūt ne tik priecīgu dienu brīžos. Ir tāds labs teiciens: mīli, un arī tevi mīlēs!

Ilze Jura – Lūsila Makija un Leons Leščinskis – Volfšeims izrādē "Lielais Getsbijs" (2014) // Foto – Ziedonis Safronovs

Valdis Lūriņš, režisors: “Aktrise – kaskadiere. Idejas vārdā spēj darīt pavisam trakas lietas, arī pārvarēt sevi un meklēt pavisam jaunas izpausmes, kas ir ļoti patīkami.”

Ilzes Juras  profils Liepājas teātra mājaslapā

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes MSP Teātra zinātnes moduļa studente