Katram savu Equus
Laikā, kad Latvijas sabiedrībā kā teju būtiskākais izvirzījies bērnu tikumības un seksuālās izglītošanas jautājums, Laura Groza-Ķibere Dailes teātrī piedāvā atkailinātu un sāpīgu, pat ekstrēmu šīs tēmas izklāstu, kurš, neskatoties uz veselajam saprātam brīžiem šausminošām detaļām, ievelk, nevis atgrūž, liekot gribēt saprast un sajust.
Pītera Šefera godalgotā luga “Equus” (1973) ir intriģējošs, cilvēka psihi pētošs meistardarbs, kurš spēj izskaidrot un pat attaisnot kāda jaunekļa nežēlīgu un vardarbīgu rīcību – sešiem zirgiem izdurtas acis. Ar šodienas skatu gan ir grūti pieņemt, ka, autoraprāt, vienīgie vainīgie notikumu virknē ir vecāki, kuri principā ir krietni un vienkārši cilvēki ar savām vājībām, tikai mācījuši un audzinājuši dēlu ar novecojušu pieeju.
Laura Groza-Ķibere, iestudējot šo lugu, izdevies to padarīt ļoti cilvēcisku. Izrādē, atšķirībā no lugas, netiek meklēti vainīgie, neviens netiek nosodīts par to, kāds ir, bet gaisā virmo apziņa, ka visam ir savi iemesli, kurus var atrast, ieskatoties dziļāk, un viennozīmīgi norādīt uz traģisku notikumu cēloņiem nav iespējams. Netiek didaktiski rādīts ar pirkstu ne uz Daiņa Grūbes Alanu Strengu, kurš pastrādājis nežēlīgo noziegumu pret dzīvniekiem, ne uz Jura Žagara un Indras Briķes spēlētajiem Alana vecākiem, kuri primitīvi domājošā sabiedrībā pirmie būtu jāsoda par to, kādu nežēlīgu cilvēku ir izaudzinājuši.
Jura Žagara un Indras Briķes Frenks un Dora Strengi ir tipiski vecāki, kuri garajos kopdzīves gados savos uzskatos aizgājuši krietni atšķirīgus ceļus, tomēr, neskatoties uz viedokļa nesakritību un sīkajiem ikdienas konfliktiem, viņu starpā ir rūpes vienam par otru, maigums un vēlme būt kopā. Laura Groza-Ķibere atstājusi vietu cilvēcīgām un saprotamām vecāku sāpēm par bērnu pārkāpumiem, raizēm par viņiem un sevis vainošanai. Kad Indras Briķes Dora, runājot ar Laura Subatnieka Mārtinu Daisertu, bērnu psihiatru, kurš uzņēmies Alana ārstēšanu, mēģina par visām varēm ārstam ieskaidrot, ka Alans pats ir vainīgs pie tā, ko izdarījis, ka tā nav viņas un Frenka vaina, uz brīdi gribas, lai viņa pati tam tik tiešām notic un kļūst brīva no pašpārmetumiem. Indras Briķes varones dziļā ticība Dievam, kaismīgais mātišķums un vēlme būt labai sievai savam vīram apliecina aktrises meistarību. Juris Žagars izveidojis pārsteidzoši spilgtu tēlu, kādā iepriekš nav nācies šo aktieri redzēt – gausu, pāragri novecojušu, ļoti konservatīvu, kūtru kungu. Šķiet, tieši sadarbība ar Lauru Grozu-Ķiberi devusi Jurim Žagaram jaunu un dziļu ieelpu aktiera karjerā, jo katra izrāde ir jauna kvalitāte, meistarības pakāpe.
Formāli un strukturāli būdams galvenais varonis lugā un izrādē, Lauris Subatnieks psihoterapeita lomā ticis pie ļoti sarežģīta uzdevuma. Viņa loma slāņojas divās daļās – kā ārsts viņš cenšas palīdzēt jaunietim, mēģinot saprast viņa rīcības cēloņus, atskatoties vairāk nekā desmit gadus senā pagātnē, analizējot Alana bērnības notikumus, soli pa solim intriģējoši atklājot skatītājiem notikumu gaitu un motīvus. Otrkārt, nozīmīgu lomu izrādē ieņem paša Mārtina emocionālā pasaule – izdegšana kā profesionālim, nepārliecinātība par sava darba nozīmi un vērtību, kā arī privātās dzīves krahs, tādā veidā kļūstot par Alana pretmetu, kurš, uzskatīts par psihiski nepilnvērtīgu, dzīvo pilnasinīgāku dzīvi nekā pats Mārtins, profesionāls un cienījams psihoterapeits. Jāatzīst, ka režisores lēmums šai lomai izvēlēties Lauri Subatnieku bija pārsteigums, bet ir patiess prieks, ka aktierim pēc kleitu un komēdiju perioda ir dota iespēja sevi parādīt tik tehniski un emocionāli sarežģītā darbā. Viņš to izdara aizkustinoši vienkārši un cilvēcīgi.
Dainis Grūbe turpina savu uzvaras gājienu Dailes teātrī, atainojot Alanu Strengu – septiņpadsmitgadīgo psihiski un emocionāli traumēto jaunieti ar visnotaļ īpatnējām dziņām aktieris spēlē ļoti daudzslāņaini, tehniski precīzi; viņa varonis ir izstrādāts līdz niansēm, turklāt, pārvietojoties starp dažādiem laikiem un telpām, tas ir vien acumirklis, kurā aktierim jāpārslēdzas no bērnišķīgā un naivā Alana bērnībā uz izmisumā un emocionāli fiziskās sāpēs iedzīto Alanu, kurš agonē psihiatriskajā slimnīcā, uz spuraino divpadsmitgadīgo Alanu, kuram tēvs, būdams pārliecināts grāmatizdevējs, neļauj skatīties televizoru, uz Alanu, kurš rituāli soda sevi, sizdams ar siksnu un upurējoties saviem dieviem... Daiņa Grūbes izteiksmes līdzekļu klāsts ir ļoti plašs – mīmika, kustību un žestu partitūra, spēle ar balss intonācijām – no dziļas seksuālas spriedzes līdz spēcīgām emocionālām sāpēm vai izaicinoši provocējošai reklāmdžinglu dziedāšanai ārsta pirmajā vizītē, vai rupjam “ej dirst!” medmāsai.
Spilgti un spēcīgi, izsmalcināti aktierdarbi ir viens no šīs izrādes lielākajiem trumpjiem – te nav nozīmīgu un ne tik nozīmīgu lomu – katrs aktieris caur savu varoni ataino sabiedrību, kādu ļoti raksturīgu tēlu, attieksmi pret citādo – Kristīnes Nevarauskas taisnības cīnītāja, kas tic labajam cilvēkos un ir gatava glābt pat šķietami bezcerīgus gadījumus, Ievas Segliņas koķetā Džila, kura savu baudu vārdā ir gatava neieraudzīt, cik tālu savā psihiskajā saspringumā ir nonācis Alans, Daiņa Gaideļa staļļa īpašnieks Harijs, kurš ir šķietami galvenais upuris un, vīlies savā lēmumā pieņemt Alanu darbā, soda, šausta sevi par savu aklumu, kā arī Ērikas Eglijas gādīgā medmāsa, kas ar iztapīgu aizbildnieciskumu vēlas būt laba visiem.
Filigrāns un precīzi izstrādāts ir Ginta Andžāna Tīrradnis – ar spēcīgu torsu, nervozām zirga kustībām, izkopto zirga nosprauslošanos, cēlumu un graciozo stāju viņš burtiski aizpilda skatuvi brīžos, kad uz tās parādās un kļūst par dieva tēlu blakus nervozajam, nedaudz iebiedētajam Daiņa Grūbes Alanam, kurš pielūgsmē un seksuālā uzbudinājumā ir padevīgs savam dievam Equus.
Vizuāli izrāde “Equus” ir meistardarbs. Skatuves dziļumā milzīgā, haotiski sakrautā mēbeļu grēda kā sabrukusi pasaule, kā pieputējuši bēniņi, kaudze, no kuras jebkurš var paņemt, ko vēlas, un izmantot savām vajadzībām. Tas ir daudznozīmīgi interpretējams skatuves elements – vai tā ir Alana pasaule, kas sajaukta, no kuras katrs paņem to, ko iedomājas par pareizu esam, lai izskaidrotu viņa dzīvi? Vai tā ir Mārtina dzīve, kuras kārtība ir izjukusi, un viss, kas agrāk viņam tajā ir paticis, ir sakrauts kaudzē un palicis tikai tukšums? Vai tā ir metafora katra cilvēka skapim, kurā slēpjas ne viens vien skelets? Miķeļa Fišera scenogrāfija ir veiksmīgs risinājums, kur kopdarbā ar Ilzi Vītoliņu (kostīmi) un Ivaru Tilčiku (gaismas) ir nojaukts reālais laiks un telpa, sapludinot dažādas paaudzes, dažādus cilvēkus, un scenogrāfijas tumsnējā nokrāsa, dūmu un gaismu lietojums piešķir norisēm mītisku iespaidu. Pēc varoņu apģērba nav iespējams precīzi noteikt, tieši kurā laikā noris darbība, tādā veidā signalizējot, ka jautājumi par cilvēku brīvību (gan seksuālo, gan garīgo, emocionālo) ir aktuāli joprojām, ka par to ir jārunā, un, kamēr būs cilvēki, kuriem rūp, tikmēr šie jautājumi nebeigsies.
“Equus” Dailes teātrī ir grūti nosaukt par izrādi. Tas ir liels notikums, kurā saprotami, niansēti, dziļi, bet delikāti runā par cilvēka iekšējiem kompleksiem, personības cīņu pasaulē, kura ir vienots mehānisms, kurai der tikai noteikta izmēra skrūvītes ar konkrētu vītni, un tās, kuras neder, tiek mehāniski nolauztas. Vai Mārtins tiešām nogalinās Alanā kaisli pret viņa dievu Equus? Vai Mārtins atradīs pats savu Equus?
Rakstīt atsauksmi