Bērniem. Ar un bez vārdiem
Teātru repertuārs bērniem un jauniešiem aizvadītajās sezonās šķiet teju dubultojies. Šajā kontekstā iezīmējas gan Dailes teātris, kas sezonu sāka ar “Toma Sojera piedzīvojumiem”, gan Valmieras vasaras teātra festivāls augustā, kurā bija padomāts arī par bērniem. Turklāt teātra sezonu ievadīja intriģējoša ziņa, ka turpmāk Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs būs Ģirts Šolis...
Tikpat intensīvi “bērnu sezona” turpinās joprojām: pat divas izrādes bērniem šā gada sākumā ieplānotas Valmieras Drāmas teātrī: “80 dienās apkārt zemeslodei” un “Staburaga bērni” (pirmizrāde būs 24. februārī). Divi iestudējumi skolas vecuma jauniešiem radīti Nacionālajā teātrī: “Šausmu autobuss” un “Savādais atgadījums ar suni naktī”. Bez Leļļu teātra regulāri izrādes bērniem tiek iestudētas Dirty Deal Teatro un Ditas Balčus teātrī. Turklāt decembrī un janvārī LTV projekta “Teātris.zip” ietvaros parādītas četras izrādes bērniem un kopā ar Līgas Zeļģes lelli Lupi ievadraidījumos izstaigātas teātru aizkulises un darbnīcas. Tas ir lielisks “ieskrējiens” pirms gaidāmā notikuma martā, kad Rīgā norisināsies starptautiskais profesionālo teātru festivāls bērniem un jauniešiem “Eju meklēt!”.
Manā uzmanības lokā janvārī bija “Kaštanka” Leļļu teātrī un “Dželsomīno Melu zemē” Liepājas teātrī. Abus iestudējumus veidojuši jau bērnu izrāžu laukā iepazīti režisori: Dmitrijam Petrenko krievu klasiķa Antona Čehova stāsts Leļļu teātrī ir jau otrais darbs (turklāt Dailē iestudēti arī “Toma Sojera piedzīvojumi”, pārbaudot jaunā režisora spēju tikt galā ar lielo skatuvi); savukārt Ģirts Šolis pirmo reizi viesojās Liepājas teātrī, iestudējot slaveno Džanni Rodāri darbu. Abi režisori ļoti labi jūt bērnu teātra specifiku un teatrālos meklējumus veic ar drošu roku.
Īpašu gandarījumu sagādāja Dmitrija Petrenko veiksmīgi realizētā ideja – Antona Čehova “Kaštanku” iestudēt bez vārdiem. Rēķinoties ar specifiskiem bezvārdu teātra noteikumiem, šajā versijā stāstam likti citi akcenti, taču pats būtiskākais ir saglabāts: centrā ir Santas Didžus atveidotā kucīte Kaštanka. Stāstam iespējams sekot tieši ar šīs siltās, jūtīgās un omulīgās sunītes acīm un sirdi. Aktrises ķermenis šķiet pārmiesojies un ieguvis kustīga takšeļa organiku bez īpašiem ārējiem līdzekļiem. Kaštankas pieredzi, pazaudējoties savam saimniekam, galdniekam Lukam, pēc tam padzīvojot cirka mākslinieka mājā un atkal laimīgi atgriežoties pie sava īstā saimnieka, izstāstīt palīdz arī Anno Mimicus niansētā, bet neuzbāzīgā mūzikas partitūra. Šķiet, brīžiem ritms un akordu sekvences vien rada skumji rezignētu vai tieši pretēji – saulaina dzīvesprieka uzlādētu atmosfēru.
Spriežot pēc kostīma, jaunais Kaštankas saimnieks – Anrija Sirmā vadītā lelle – ir kāds jātnieku sporta pārstāvis. Oriģinālstāstā tas ir Klauns, kurš savās mājās dresē dzīvniekus un vakaros pelna ar šova programmām. Leļļu teātra izrādē smuidrs jauns švīts performē ar lellēm – spēļu zirdziņu, melni pūkainu kaķi un zostēviņu. Čehova stāstā, zirga samīdīts, zostēviņš mirst, bet izrādē var saprast, ka nāves iemesls ir pārmocīšanās cirka numuros. Turklāt, kad amizantais putns nomirst, tas tiek visai neiejūtīgi izmests no “mākslas pasaules” (respektīvi, iemests kulisēs).
Zostēviņa priekšnesumi Kaštanku ielīksmoja jo īpaši (un arī skatītājus, starp citu). Kad kolēģa vietā šovā stājas Kaštanka, šķiet, ka mūsu acu priekšā ir pavisam cits suns – drusku pieķemmēts, saposts, izdresēts, samierinājies ar jaunajiem apstākļiem... Tomēr sapņos Kaštanka redz savu bijušo saimnieku. Izrādē īstā saimnieka brutalitāte nav uzsvērta un sunīša prieks par atkalsatikšanos ir ļoti labi saprotams.
Izrādē vienīgi Santas Didžus Kaštanka ir bez maskas. Nav pat veidots suņa purnam raksturīgais grims. Ir sabužināti aktrises kuplie mati, un Kaštankas iekšējie pārdzīvojumi nolasāmi aktrises acīs un mīmikā. Līdzās Kaštankai, aktieru vadītas un mākslinieces Lienes Mackus radītas, darbojas vai nu lelles (melns kaķis ar spokaini zaļām acīm, zostēviņa galva, spēļu zirdziņš, Kaštankas saimnieks lelles izmērā sunenītes sapņa laikā), vai arī cilvēklelles aktieru Miķeļa Žideļūna (sunenītes saimnieks) un Anrija Sirmā augumā un portretiskajā līdzībā. Cilvēklelles ir kā divi vienā: uz divām īstām aktiera kājām ir divi “rumpīši” – viens, skatītājam redzamais, ir lelle, kuru “kustina” aktieris, un otrs – pats aktieris, kas maskējies melnā un ir gandrīz neredzams aiz lelles ķermeņa. Pārsteidz, cik dzīva mīmika ir abu leļļu gumijas galvām. Piemēram, Miķeļa Žideļūna vadītajam galdniekam jeb Kaštankas saimniekam alkohola aizpludinātajās acīs šķiet ieraugāmas visas pasaules skumjas, kamēr Anrija Sirmā vadītajā cirka māksliniekā vīd tāds kā švītīgums, kā augstprātība un arī nedaudz aprobežots pasaules skatījums.
Režisors kādā intervijā atklāj, ka aktieriem patīk strādāt bērnu izrādēs, jo neviens īsti nezina, kā ir pareizi un kā vajag. Bērnu izrāžu lauks ir tā joma, kur var droši eksperimentēt arī pārējās radošās grupas dalībnieki. Savas idejas veiksmīgi realizējuši gan komponists Anno Mimicus, veidojot tēlainu muzikālo pavadījumu, gan mākslinieces Liene Mackus un animatore Lizete Upīte, radot gana askētisku, tomēr iztēlei brīvu spēles telpu, gan horeogrāfs Modris Opelts, palīdzot sunītei un abiem “dubultajiem” saimniekiem atrast organisku un izteiksmīgu kustību partitūru.
Režisors Ģirts Šolis tika ievērots jau studiju laikā LKA, darbojoties apvienībā Umka.lv. Arī aizvadītajās sezonās katrs viņa veidotais uzvedums gan bērniem, gan vecākiem bijis gana stilīgs un gudrs piedzīvojums fantāzijas pasaulē. Viņa jaunākais veikums “Dželsomīno Melu zemē” tapis sadarbībā ar jauneklīgi sprigano Liepājas teātra aktieru ansambli.
Ģirta Šoļa izrādēm raksturīga nekaitīga dauzīšanās un nesamākslota atbrīvotība. Viņš nebaidās no fiksām idejām un savus iestudējumus veido kā krāsainas krellītes. Tā, piemēram, gluži organiski jaunajā izrādē futbola spēles epizodes laikā pēkšņi dzirdama Druvja Mucenieka imitētā futbola komentētāja Anatolija Kreipāna balss. Šoļa izrādēs var būt iekļautas visneiedomājamākās vai arī visierastākās mūsu ikdienas lietas, tomēr uzveduma kompozīcija nešķiet izjaukta vai pārbāzta ar liekām detaļām. Režisors nekad neslēpj to, ka uz skatuves notiekošais ir spēle. Tas uzsvērts arī liepājnieku iestudējumā, kam pēc Rodāri darba motīviem dramatizējums veidots sadarbībā ar Evitu Sniedzi. Vairums aktieru uzvedumā darbojas vairākās lomās. Sākoties izrādei, aktieri tēlo bērnus/jauniešus, kuri atklāj, ka stāstīs par zēnu Dželsomīno ar skaļu balsi. Iespējams, ka šis spēles moments varēja būt vēl izteiktāks, vai nu izrādes laikā atkārtojot saspēli ar skatītāju zāli, vai aktieriem biežāk atsvešināti komentējot izrādes darbību, nevis tikai spēlējot sižetu.
Mākslinieks Oskars Dreģis skatuvei radījis mobilu scenogrāfisko iekārtojumu, kura centrā ir vairāki šķībi kubi-mājas, kuras pagriežot un mainot savstarpējo novietojumu, iespējams dinamiski transformēt darbības vietas. Kopā ar Reiņa Pētersona veidoto video izrādes spēles telpa padarīta plaša un atvērta gan reālajai aktieru darbībai, gan skatītāju iztēlei. Uzsvērti nosacīti ir arī Zigrīdas Atāles kostīmi: asprātīga ir krustmāmiņas Kukurūzvālītes kaķu kleita, kuru omulīgi apspēlē Anda Albuže; ārkārtīgi spilgts ir Benvenuto lelliskais večuks, zem kura sarepējušās matainās galvas paslēpies Viktors Ellers.
Paradoksāli, bet šķita, ka Mikus Frišvelda oriģināldziesmas darbību drīzāk bremzē. Saprotams, ka, stāstot par zēnu ar ārkārtīgi spēcīgu balsi, nav iespējams nedziedāt, un Pēteris Lapiņš Dželsomīno lomā ir īsts un jauks puika, kuram iespējams noticēt ik uz soļa, turklāt viņa balss tiešām ir gana skanīga. Tomēr muzikālie numuri un atsevišķas epizodes (piemēram, izstieptā aina ar visādā ziņā asprātīgo Sanda Pēča Bananito) rada nevajadzīgu vēlmi sākt nodarboties ar loģikas meklējumiem. Kaut vai vēloties saprast, pēc kāda principa Melu zemē šie meli tiek radīti. Protams, ka jautri ir rakstāmlietas saukt par maizi un otrādi, turklāt, šī “spēle” sākas jau teātra kafejnīcā, kur, piemēram, pie apaļas maizītes cenu zīmē rakstīts “globuss”. Jautri un asprātīgi veidoti arī pirāti jeb Melu zemes valdnieks Džakomone ar abiem padumjajiem kalpiem-spiegiem, kuru lomās iejūtas Viktors Ellers un Sandis Pēcis. Edgara Ozoliņa Džakomone ar ekscentrisko kostīmu un parūku atgādina teju dendiju. Bet izrādē kādā brīdī šī “jautrība” pēkšņi tiek iegrozīta didaktiskā gultnē – uzsverot, ka melot ir slikti un pirāti ir ļauni. Tad kāpēc vispirms tiek darīts viss, lai melošana tiktu uztverta kā patiešām jautra spēle, bet pēc tam par šo spēlēšanos man liek justies vainīgai? Un kāpēc Melu zemē Klibiķīša (uzzīmēto kaķi rotaļīgi vada Ilze Jura) “drosmīgo” uzrakstu uz sienas “Džakomonem ir parūka” visi uztver kā patiesību, ja pastāv likums visu laiku runāt pretējo? Protams, pamatā tā ir Džanni Rodāri fantāzija, kurā man īsti neizdodas atrast konsekvenci. Un var jau būt, ka teatrālās spēlēs loģikai ne vienmēr jābūt klātesošai. Jo īpaši tad, ja priecīgi par divām stundām teātrī ir gan skatītāji, gan aktieri.
Rakstīt atsauksmi