Aktiera gaistošais mūžs

Forma ietekmē saturu

Atis Rozentāls: Ievas Strukas jaunākā grāmata ir mērķtiecīgi novatoriska formas ziņā, vienlaikus forma ir ietekmējusi arī saturu. Lielizmēra albums ar izplēšamām lapām nudien nav ierasts formāts grāmatām kā tādām, un biogrāfiskiem izdevumiem ne tik. Labi zinu, ka autore grāmatas tapšanas procesā neļāvās tiem, kas ieteica šādu formātu tomēr neizvēlēties, – viņai bija svarīgi salīdzināt grāmatu, kam var izplēst lapas, ar aktieri, kura radošais mūžs ir gaistošs un saglabājas vien atmiņās un fotogrāfijās, bieži vien esam spiesti ticēt uz vārda par vienu vai otru lomu. Tiktāl koncepcija ir skaidri pamatota, kaut arī nes sev līdzi blakni, ka teksts attiecas nevis uz attēlu blakus, bet to, kas nodrukāts lapas otrā pusē.

Par formu varētu tik daudz nerunāt, ja tā neietekmētu saturu – proti, lai arī autore ir rūpīgi atlasījusi fotogrāfijas gan no izrādēm, gan Astrīdas Kairišas privātā arhīva, tomēr albuma formāts nevilšus rada iespaidu (kas, iespējams, tā nemaz nav), ka konkrēto atlasi ietekmējis tas, vai izrāde ir vai nav fotografēta. Māksla un privātā dzīve ir pamīšus, atmiņās uzplaukst Liepājas periods, savukārt par Astrīdas Kairišas pārnākšanu uz Rīgu autore, būdama pētniece, pilnībā neuzticas savas sarunbiedres teiktajam, bet pārbauda to, atklājot nesakritības. Tādējādi Struka apliecina uzticību faktu pārbaudes neizbēgamībai, pat ja aprakstāmā persona izraisa cieņu un pietāti un grāmata netiek rakstīta ar mērķi jebko atmaskot.

Grāmatas forma saturu ietekmē vēl kādā aspektā – tās šķietamais fragmentārisms autorei atraisa rokas runāt par to, ko viņa uzskata par nozīmīgu – bez pienākuma vienos vākos skrupulozi iekļaut visu dzīvi un daiļradi. Personīgi man būtu gribējies tomēr redzēt arī lomu sarakstu, lai arī es to diez vai sīki pētītu. Savukārt autores intonācijā jūtama vēlme izgaisināt dažus mītus, tāpēc Ieva Struka arī intervijās atkārtojusi, ka Astrīda Kairiša dzīvē nebija “Ezera sonātes” Laura. Spriežot pēc dažām publiskām reakcijām, daļā sabiedrības joprojām ir pieprasījums pēc nogludināta aktrises (un ne tikai viņas, bet, piemēram, Auškāpu ģimenes) tēla un nepatika pret privātās dzīves detaļu nākšanu klajā. Taču Kairiša un viņas ģimenes locekļi ir bijuši dzīvi cilvēki ar savām vājībām un problēmām. Protams, autores rokās ir raksturus iekrāsot tā, kā viņa tos redz, tāpēc, piemēram, dēla tēls ir diezgan konsekventi negatīvs. Kopumā esam ieguvuši godīgi uzrakstītu grāmatu par izcilu aktrisi, turklāt šai grāmatai nav pretenziju uz vienīgo patiesību.

P.S. Ar interesi gaidīšu Margaritas Ziedas grāmatu par Kārli Auškāpu, kuram ir nozīmīga vieta arī Ievas Strukas darbā par Astrīdu Kairišu.

Pateiktais un nepateiktā valdzinājums

Silvija Geikina: Ievas Strukas grāmata “Kafija un cigaretes. Astrīda” ir neparasts darbs. Vispirms jau sava apjoma dēļ. Tā ir liela, līdzīga fotoalbumam, kurā ir astoņdesmit ļoti skaistas fotogrāfijas. Vārdu šajā darbā nav sevišķi daudz, bet tie ir tēlaini, informācijas un domu ziņā ietilpīgi. Faktiski nepateiktā šeit ir vairāk nekā vārdos pateiktā. Taču šis nepateiktais ir visu laiku klātesošs. Zinot to, cik grūti Astrīdu bija pierunāt intervijai, augsti vērtēju Ievas Strukas spējas sarunāties ar viņu un arī ierakstīt šīs sarunas. Rezultātā par kara gadiem, smagu slimību bērnībā, skolas gaitām, iekļūšanu Dailes teātra 3. studijā uzzinām no pašas Astrīdas teiktā. Grāmatā ir arī daudzkārt pieminētais Eduarda Smiļģa vērtējums, ka Astrīda nekad nebūs aktrise, un bēdīgi slavenā “Pūt, vējiņi!” izrāde, kura Astrīdas un Andas Zaices paskaļās uzvedības dēļ tika ilgstoši aizkavēta.    

Par Liepājas periodu Astrīda pati runā maz. Svaigu un līdz šim nezināmu informāciju par dzīvi Liepājā gūstam no mākslinieka Visvalža Ziediņa dienasgrāmatas, kuru autorei izdevies izlasīt. Tā mūs iepazīstina ar jaunās aktrises dzīves apstākļiem Liepājā, ar bohēmu, attiecībām ar kolēģiem. Liepājā Astrīda satiek arī savu īsto, patieso mīlestību – Kārli Auškāpu. Astrīdas laulības dzīve grāmatā atspoguļota samērā skopi. Nedaudz aprakstītas Kārļa sarežģītās attiecības ar vecākiem, inteliģences aprindās pazīstamā daktera Auškāpa saviesīgā dzīve, pieņemšanas, kurās piedalījušies daudzi mākslinieki, aktieri. Izteiksmīgākas šķiet fotogrāfijas, kurās redzama Astrīda ar mazo dēlu Kārli. Mīlestības pārpilns mātes smaids, turot mazo klēpī, runā vairāk par vārdiem.      

Rakstot par Astrīdas lielajām lomām, Ieva Struka nav aizrāvusies ar plašiem un vispusīgiem lomu aprakstiem, ar dziļu un izvērstu režisoru koncepcijas un attēlotā laikmeta analīzi, kā tas lielākoties lasāms citu autoru grāmatās par aktieriem. Autore ieklausās pašas aktrises teiktajā par lomām, partneru un režisoru vērtējumā. Dažreiz arī pavīd kritiķu viedokļi par atsevišķām izrādēm, bet tādu ir salīdzinoši maz. Lielākā uzmanība  pievērsta nozīmīgākajām lomām: Zanei Raiņa “Pūt, vējiņi” gan teātrī, gan kino, Jūlijai Molnāra “Liliomā”, Žanetei Jona Druces “Zemes un saules vārdā”, Laurai filmā “Ezera sonāte”, Spīdola 1985. gada iestudējumā “Uguns un nakts” un citām.

Grāmatā ir samērā daudz fotoattēlu, kuros Astrīda ir kopā ar Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi. Lappušu otrajās pusēs ir stāsti par ilggadīgu partnerību un draudzību. Par Alfreda Jaunušana lomu un vietu Astrīdas radošajā mūžā rakstīts daudz. Arī Ievas Strukas grāmatā tam atvēlēta diezgan liela vieta. Varam izlasīt gan par režisora ticību Astrīdas talantam un galvenajām lomām viņa iestudējumos, gan par režisora kaprīzēm un sāpīgajiem izteicieniem, kā, piemēram, tādiem: “Te nav province. Atnākusi no provinces un nemāk staigāt pa skatuvi! Ko tu vazājies?”, kurus galvenais režisors uzkliedzis jau diezgan pazīstamajai aktrisei pēc pirmajiem Astrīdas soļiem uz Nacionālā teātra skatuves, pārnākot no Liepājas.

Nodaļas, kurās autore ļoti smalkjūtīgi pieskaras Astrīdas mūža pēdējam posmam, raisa skumjas un dziļu līdzpārdzīvojumu. Dēla veselība, viņa  nespēja īsti atrast savu vietu dzīvē, alkoholisms iedragāja arī pašas aktrises veselību. Pēdējie aktrises dzīves gadi pagāja vientulībā un sāpēs, taču grāmatā neatradīsim fotoattēlu, kurā būtu redzama veca, bēdu sagrauzta sieviete. Pēdējā lappusē uz lasītāju noraugās jauna, valdzinoša, nopietna meitene Pirmās Svētās komūnijas dienā 1952. gadā.

Astrīdai bija ļoti daudz dots, varbūt pat vairāk, kā citiem viņas laika aktieriem, bet arī prasīts tika ļoti, ļoti daudz. Bēres bija pieticīgas, jo tas bija pandēmijas laiks. Astrīdas zārku neļāva ienest teātrī, pavadītāju pulciņš bija gaužām niecīgs.

Grāmatas struktūra veidota tā, ka fotoattēli pēc autores ieceres ir izņemami – tos var ierāmēt, likt pie sienas, novietot uz galda vai sūtīt draugiem. Tomēr ceru, ka grāmatas īpašnieki   fotoattēlus atstās grāmatā neskartus un tādā veidā saglabās liecību par skaisto un gaistošo aktiera mākslu arī nākamajām paaudzēm.