Izrāde, kas jāredz

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris jauno sezonu sācis ar pirmizrādi „Kankuna”, ko iestudējis teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs. Uzreiz gribu pateikt, ka ir tapusi patiešām laba izrāde, kas sevī harmoniski savieno režiju, aktierdarbu un vizuālo risinājumu. 

Franču dramaturgam Žordi Galserānam piemīt lieliska prasme cauri smieklu un humora segslānim ieskatīties cilvēka dziļākajā būtībā, atklājot komiskas un vienlaikus gluži vai traģiskas tā rakstura iezīmes. Arī viņa luga „Kankuna” ir īsta traģikomēdija, kas izmanīgi slēpjas azartiskajā sižetā.

Populārajā kūrortā Kankunā (šis kūrorts, starp citu, ir atzīts par vienu no pieciem labākajiem pasaulē) savu brīvlaiku vada divi visnotaļ priekšzīmīgi laulātie pāri. Viņi ir seni paziņas, un arī abu pāru kopā pavadītais atvaļinājuma laiks ir izsenis iedibināta tradīcija. Tādēļ viss darbībā aizsākas viegli un jautri. Šis bezbēdīgums jaušams tiklab kostīmu mākslinieces Valentīnas Žačiņājevas veidotajā ārējā ietērpā, kā uzvedības stilā. Nav nekādu sociālo problēmu, ir tikai jautrība un ilgajos pazīšanās gados izveidojusies savstarpējā sapratne. Un te pēkšņi ierastā prieka un draudzīguma atmosfēra izplēn, jo pilnīgi negaidīti brīvdienu harmonijā ietriecas pagātnes lauska.

Pirms 20 gadiem paslēptās atslēgas, kā izrādās, ir pilnībā apvērsušas varoņu dzīvi. Visus šos gadus tikpat kā neviens no laulātajiem nav zinājis un pat ne noskārtis, ka viņu dzīvi savulaik tik radikāli izmainījusi viena cilvēka rīcība. Tomēr, kā režijā to ļoti precīzi rāda Golomazovs, atgriezties 20 gadus senā pagātnē un uzsākt dzīvi no jauna, protams, var, taču laimes tik un tā nebūs. Nebūs, jo galvenais cilvēka likteņa pavediens meklējams ne jau apstākļos, bet gan viņa dvēseles dziļumos. Mīlēt jāprot, nevis tikai jāgrib.

Ļoti svarīga šīs izrādes sastāvdaļa – tās noformējums, ko veidojuši scenogrāfs Mihails Kramenko un gaismu mākslinieks Maksims Ustimovs. Skatuves dibenplānā spilgts un daudznozīmīgs video, proti, iespaidīgs mēness attēls, kas turklāt nav statisks, bet visas izrādes gaitā mainās, tādējādi spēlējot ar zīmēm par darbības zemtekstiem. Ne jau nejauši izrādes programmiņā precīzi apzīmēts uzveduma žanrs, proti – „Pilnmēness bez starpbrīža”.

Mēs visi zinām, ka pilnmēness laikā cilvēku attiecībās saasinās, saspringst dažādi noskaņojumi. Arī izrādes varoņiem nākas pārdzīvot kaut ko gluži negaidītu. Precīzāk sakot, to, kas katram bijis ieslēpts dziļi sevī. Un cauri šim psiholoģiskajam procesam aktieri savus varoņus izvadā apbrīnojami veikli un pārliecinoši.

Abus ģimenes pārus spēlē Veronika Plotņikova (Reme), Anatolijs Fečins (Visente), Olga Ņikuļina (Laura) un Rodions Kuzmins-Reizvihs (Pablo), šīs lomas otru atveidotāju Alekseju Korginu vēl neesmu redzējusi. Aktieru ansamblis strādā lieliski. Viņu visu uzdevums izrādē nebūt nav viegls: spēlēt tagadnīgo, vienlaikus izdzīvojot pagājušo, turklāt ar pārliecību par to, ka nav izdzīvojuši savējo dzīvi, ka viss būtu varējis būt citādi – labāk, interesantāk un nozīmīgāk.

Šajā kontekstā it sevišķi iespaido galvenās lomas izpildītāja Vera Plotņikova. Viņas varone savā ziņā ir izrādes nervs, viņa ir tā, kas savulaik „savārījusi” intrigu ar durvju atslēgām, un tagad, lūk, saņem visbaisāko likteņa atmaksu. Gandrīz visu laiku mēs redzam aktrisi uz skatuves, un tas ļauj tēlojumā uztvert smalkās un psiholoģiski pamatotās tēla iekšējās dzīves un pat ārējā veidola izmaiņas. Pārsteidz un pārliecina arī Visente. Anatolijs Fečins apspēlē šo lomu kā vienas medaļas divas puses. Te mēs varonī redzam veiksmīgu, gudru, sevī pārliecinātu biznesmeni, te pēkšņi tas ir teju nožēlojams muļļa.

Tikpat interesanti un aizraujoši vērot arī otrā pāra darbību. Mani patiesi pārsteidza aktrises Olgas Ņikuļinas atveidotās varones saspēle ar savu kolēģu tēliem. Ir izveidota smalka robeža starp diviem likteņiem, it īpaši iespaido Lauras – dzīves saimnieces tēls, kad ierasti, tikpat kā pustoņos ik uz soļa tiek komandēts vīrs. Turpretī Rodiona Kuzmina-Reizviha tēlojumā Pablo lomā it sevišķi saista gudras smalkjūtības izpausmes. Vīrietis, ar kuru būt kopā nudien ir labi. Vīrietis, kas māk ieklausīties un saprast otru. Līdzjūtības paraugs. Taču arī šajā lomā slēpjas otrs tēls, jo pagātnei un tagadnei ir savi sadarbības mezgli.

Būtiski, ka aktieri zemtekstā attīsta galveno lugas ideju, proti, to, ka principiālā problēma ir nobēdzināta pašā cilvēkā. Dzīvot labāk, interesantāk un saskaņā ar savas sirds aicinājumu –  šāda nostādne ir atkarīga no katra paša, nevis no citiem cilvēkiem un citiem apstākļiem. Ko vēl piebilst, šo tēlu atveidē režisors un aktieri ir lieliski sapratušies.