Otrā miza*

Turpinu lobīt sīpolu un raudāt, jo, kā daudzi cilvēki – zinu, ka vajag, bet neskaloju, nesaldēju, nazi nemērcu importa šķidrumos, neapvārdoju un nemeditēju ne ar sevi, ne ar sīpolu. Glupi, bet turpinu atdalīt šķidrumu no orgāniem, kas pārsvarā nosaka mūsu gaumi un dzīves uztveri. Raudu, jo sīpols. Raudu, jo mēnesis, kad cilvēkiem, kas iespiesti starp naftu un kviešiem, starp basketbolu, Peipusu un vienu no seklākajām (viltīgākajām) jūrām pasaulē, ir svētku mēnesis. Dīvainu SVĒTKU. Man dīvainu.

Arī acs esot dīvainākais no tā, ko mēs evolūcijas laikā esam saglabājuši, ja neskaitām smadzenes. Īslaicīgi, bet pēc pirmās sastapšanās ar gaismu, mammas pupu un pārējiem radiniekiem mēs visu redzot ar kājām gaisā. Mēs nepareizi redzot. Tiem, ar kuriem Ādažu 1. bataljonam magoņu valstīs esot kaut kas skaidrojams un sadalāms, esot labs teiciens – Dievs nav mazais bērns. Var būt, ka orgāns, kas arī man ir ar lāzeri koriģēts, lai nebūtu jānēsā pudeļu apakšiņas, pašā sākumā rāda visu pareizi un tikai vēlāk saprot, ka smadzenes verķis, ko cilvēki lieto arvien mazāk un mazāk, nesaprot, ko darīt ar īstenību. Realitāti. Un diezgan ātri saprot, kādā sūdu bedrē esam nonākuši.

Nenostāšos ne smadzeņu, ne acu pusē – mēģināšu saprast, ko jūtu, kad redzu un domāju Novembrī, Latvijā.

Skaidrs, ka arī mani, kā daudzus citus, aizkustina Dziesmu svētki, latviešu valoda, daba, upes un jūra, alus, meitenes, sarkanbaltsarkanais, vēsture, literatūra, lata izskats, lai gan esmu par eiro, teikas un pasakas, jostas (ne tikai Lielvārdes), teātris, kino, sportiņš vispār, ļerga un dažādie akcenti un dialekti, īpaši tas, kas nāk no Bībeles muzeja pilsētas un Studentu metropoles puses. Nesummējiet. Esmu un būšu – pa pusei Staļģenes, pa pusei Mālupes produkts. Esmu LATVIETIS. Un esmu pierakstīts un uzaudzis RAGANĀ. Šite Šobrīd Šausmīgi J.Šmiti Šauj Šiem ŠSirsniņā, bet lai paliek, kā ir – mums RAGANĀ ir vecākā baznīca Latvijā, uzreiz aiz tās, kura sabrukusi Daugavai pa vidu. Bet mums ir arī Velna ala, Raganas ķēķis, Raganas priede. Mēs te, pie sievas mātes, dzīvojam. Un esam savas vietas PATRIOTI.

Pirms tā, ko daru tagad, esmu pabeidzis LLU Ekonomikas fakultāti un šo to spēju atcerēties no elementārās matemātikas, kas, starp citu, NAV kristiešu izdomāta, arī augstākās, un citiem MERKANTĪLIEM priekšmetiem, lai spētu domāt arī loģiski... Man konkrēti BESĪ, ka termini patriots un nacionālists tiek summēti, reizināti un dzelteni PRēti.

Esmu patriots. Esmu – SARKANBALTSARKANS. Nekaunos. Neraustu valodu, ja prasa. Bet nestumju visur pa priekšu. Uz muguras man nav uztetovēts Latvijas ģerbonis, runāju KRIEVU valodā arī BĻEĢ, NAHUI, VPIZDU, ZAJEBAL utt. Bet cilvēki, par kuriem ir balsojuši man nepazīstami cilvēki, lemj, domā un pats galvenais – jūt manā vietā. Patriotisms, manuprāt, ir vairāk ar garīgo pasauli saistīts termins. Un beidzot – doma ir nonākusi līdz mizas jēgai. Sīpola mizas jēgai. Otrās.

Novembris vienpadsmitais un astoņpadsmitais. Manuprāt, laiks, kad par šo visu domāt padziļināti. Neesmu un nesapratīšu Pasaules pilsoņus. Esmu un turpināšu dzīvot un ceļot ārpus Dievzemītes, bet... vienmēr būšu – tu te patās.

Senos, gudros rakstos lasīju – patrioti/isms ir finansiāli visneizdevīgākā štelle sistēmā. Nevemjat man virsū – es mēģinu domāt globāli – Romas impērija pastāvēja ilgāk nekā tēvocis un viņa ritenis. Un tie ap Vidusjūru radīja ceļus, TILTUS, akveduktus, pilsētas utt., kam garantija ir vismaz 2000 gadu, celtnes, kas lika lasīt un domāt, virzīt kuģus, spēlēt teātri, arī karot un izlīgt. Bet pats galvenais – TICĒT SAVAI VALSTIJ.

Miza lobās virzienā PRET valsti... un manu patriotismu. Ui, un es zinu, ka bļeģ „valsts esam mēs paši”. Es nosaucu daudz un dažādus iemeslus – kāpēc esmu patriots, bet tādi termini kā – alga, pensija, darba stundas, ceļu stāvoklis, nodokļi, NATO, IMF, EU, Afganistāna, pohui, kaut vai Lietuva, Igaunija, politika pret Ķīnu... Šie un vēl daudzi citi determinanti veido manu nePATRIOTISMU. Un es tos nespēju ietekmēt.

Gribētos, lai būtu kruta valsts, kruti ienākumi tās iedzīvotājiem, kruts kino, kas pelna, teātris, kuram no nošu skaita repertuārā nav 4X lielāks valsts dotējums kā citiem, pašdarbnieki, policija, prokuratūras darbs un tieslietu ūberveicīgums, protams, arī aktieri. Gribētos, ka nav jāskrien pa svešiem darbiem, lai dzīvotu, radītu bērnus un būtu finansiāli atbildīgs par savu, iepriekšējo un nākamo paaudzi. Gribētos, lai Latvijā štelles kaut kā... labāk notiktu. Bet... Tas līdzinās uzdevumam – uzkrāsot septiņas perpendikulāras svītras sarkanā krāsā, divas ar neredzamo krāsu, pāris ar zaļo krāsu un vienu kaķīša izskatā.

Ticu, ka mainīsies. Kur ta liksies? Ticu, ka palikšu patriots. Ticu, ka nav tik ļauni, kā domāju. Ticu, ka tie, kas ir atdevuši dzīvību par Latviju, nav to darījuši par velti.

Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,

Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,

Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Savam spēkam, zemgalieši (latgalieši, vidzemnieki, kurzemnieki), ticiet,

Savam naidam, savai izturībai,

Savām tiesībām un slēptai laimei.

Akmenis, uz kā jūs stāvat, − jūsu,

Katra puķe, ko jūs redzat, − jūsu,

Koki, zāle, visa zeme − jūsu,

Debess augšā, telpa apkārt − jūsu

Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,

Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.

Tikai ticiet!

* Te nav kļūda – miza, pavisam vienkārši. Tāpat – textā apzināti tiek lietoti nepareizi vārdu fonētiskie pieraksti, daudzpunktes, izcelti vārdi CAPS LOCKā, domuzīmes, pārspīlēti, gari un sarežģīti teikumi un citi nepareizumi.