Piektā un pēdējā miza*

Jā, tieši tā. Piektā. Trešā un ceturtā miza - lai paliek manā galvā. Pavisam tālu paurī nelikšu, bet te - pieres daivā. Zinu, zinu, ka šī daiva smadzenēs atbild par citām funkcijām. Un pieres – tāpēc, lai vienmēr, kad STULBUMS, SAKRITĪBA, NENOVĪDĪBA, NAIVUMS, DEBĪLISMS, VĀJUMS, MANTKĀRĪBA un vienkārši CILVĒKS sitīs man pa pieri, es atcerētos sajūtas, kas man neļauj... rakstīt. Teikt. Rada apjukumu. Un to beņķīti, brīdī, kad ar cilpiņu kaklā vēl pārdomā – bet varbūt kļūdos, moš, ir vēl vērts paplosīties un nav jau nemaz tik sūdīgi, kāds TOMĒR izsper no kājapakšas.

Nesen atcerējos debīlu, bet precīzu anekdoti – pie Niagāras ūdenskrituma dzīvo mērkaķi ar platu un taisnu pieri un vienu lielu ausi. Jo viņi katru rītu pamostas un klausās – kas tur tā šņāc? Klausās ilgi un mēģina saprast. Un tad sit sev pa pieri – Ā, tas taču ir Niagāras ūdenskritums! Ā, tie taču mēs – latvieši. Nesaistiet Niagāru ar mērkaķiem, lai gan... Var arī tā.

Tāpēc pieres daivā. Tāpēc man viena auss ir lielāka, jo klausos, jo ticu, ceru, ka mainīsies.

Cilvēki, kas mani patiešām pazīst, apliecinās, ka bija plāns visa mēneša garumā STRUKTURĒTI atklāt radoša cilvēka saskarsmi ar merkantilo pasauli – kredīti, līzingi, nekustamie īpašumi, bizness, jurisprudence, politika – resp. visu, kas NAV kultūra tiešajā nozīmē. Un, protams, manas refleksijas par un ap to. BET... Neesmu ne rakstnieks, ne žurnālists. Negribu. Nemāku piespiest sevi un neuzskatu, ka citiem vajadzētu lasīt to, ko esmu sacepis tikai nervu un emociju iespaidā. Turklāt PUBLISKI. Esmu un ceru, ka kādu laiku vēl būšu aktieris un man būs motivācija darīt to, ko daru pašreiz – SPĒLĒT!

Man šķiet, ka saprotu, kāpēc aktieri kādu laiciņu vecajā pasaulē ir rakti ārpus kapsētu mūrītim. Cilvēciņiem ar divām perpendikulārām taisnītēm kaklā un sen uzceltām akustisko telpu priekšrocībām... vienmēr ir bijusi laicīgās varas protekcija. Un arī dīvaini – kāpēc? LABI! Romu neskaitām. Tad arī krusta un Jaunās vietā bija ZIVIS un Vecā. Iespējams, ka gan aktieri, gan mācītāji jau tad apzinājās cīņas traģikomiskumu... „mēs zinām, ka jums to vajag, bet jūs taču to negribat”. Tātad – konkurējām. Arī tagad. Un loģiski – kādam tad ir jāguļ ārpus kapsētiņām. Lai iet! Mēs gulēsim!

Apmaldījos...

Es gribu teikt, ka absolūti piekrītu cilvēku aktivitātēm FB un citās publiskajās telpās, un man ir prieks, ka laiku pa laikam ieraugu, ka to virza tālāk cilvēki, kas pilnīgi točna nav saistīti ap/ar PUBLISKUMU. Bet es esmu nolēmis, ka izteikšu arī paralēlās domas, lai revolūcijas trakumā mēs nenošautu visus pēc kārtas – eseriešus, trockiešus, anarhistus, naciķus, sociķus, kureliešus, kulakus, tautfrontiešus... mazākumu, kas IESPĒJAMS sabiedrisko domu paplašina. Jā, kādu daļu no šiem varbūt arī vajadzētu likt pie sienas. Jā, varbūt tas novirza no viena, vienīgā mērķa – iet lāpu gājienā un klausīties uzsaucienus, kas līdzinās viena maza, ūsaina, kontuzēta, slima cilvēciņa uzrunām aptuveni pirms 80 gadiem Eiropas viducī.

NU? NU? Nav taisnība? Mēs nākamo pasākumu varētu nosaukt par Dzintara nakti, lai nav tiešas sakritības ar paša cietākā materiāla vārdā nosaukto nakti valstī, kas paspējusi viena gadsimta laikā sataisīt pamatīgus sūdus visos kontinentos – Priežu asaru kngs, Neatdoto aizņēmumu kngs uc a god NA saeimā eju saimā teku kngi – šitais ir jums! Vecīši, ja jūs pat Tēvu dienu, kas ir radusies MULTINACIONĀLAJĀ, vecajā pasaulē (lai būtu pavisam skaidrs - ES), uztaisāt par savu propagandu un ejat gājienā ar vaislinieku sejām priekšā... Jums galvā cukas ir jātīra vai vismaz šīberis jāpavirina!

Esmu interesējies par vēsturi un turpināšu. Kāpēc? Jo ir vērts? Jo sāc saprast, jo skaties uz pašreiz notiekošo, jo gudrāki vīriņi par mani ir radījuši saprotamu ģeometrisku izskaidrojumu vēsturiskām sabiedrības norisēm – spirāli - idiotisms ar vienmērīgu regularitāti atgriežas!

Anekdote – Pie Hitlera kabinetā iesperas Gērings un Gebelss. Pēdējais priekšniekam startē ar priekšlikumu, ka varētu nošaut publiski vienu vācu frizieri un 4us miljonus ebreju. Ūsainais domā un tad saka – kāpēc jāšauj frizieris? Uz ko Gebelss Gēringam – Es taču teicu, ka tos sūda četrus miljonus neviens nepamanīs! Ļoti līdzīgas sajūtas rodas uzzinot, ka ir atlaists M. Šics. Pārējo nepamanīs?

Pārāk garš ievads. Saprotu. Tāpēc arī nerakstīju pirms tam... Viss ir tā samežģījies galvā. Un domas ir tik neviennozīmīgas...

Un tagad - nedaudz par mākslu. Divi sajūsmas mirkļi, kas iepretim visam pārējam, kas noticis Novembrī, tomēr radīja prieku un lepnumu. Saprotu, ka nedaudz esmu nokavējies, bet ja nerunāšu – nemeklēšu iespēju dzīvot tālāk.

Pirmais.

SIRMAIS. KULTA ĒDIENI. RUPJMAIZE. Absolūts prieks par ideju un realizāciju. Laiku pa laikam piemirstu – cik Latvija skaista, bagāta, interesanta, garšīga. Cik forši cilvēki Latvijā dzīvo! Viss priecē – vadītājs, operatori, scenāristi, montieri, skaņa un visi pārējie. Bez iebildēm. BRAVO, BRAVO, BRAVO. Paldies, ka esat!

Otrais.

NO ZOBENA SAULE LĒCA. No zosādas līdz asarām, spītam, lepnumam, priekam, dusmām. Neviltota sajūsma par daudzskaitlīgo dažāda vecuma dejotāju kolektīvu. Horeogrāfi, režisors, producents, Auļi, tērpi, koris un visi pārējie. Saprotu, cik sarežģīti ir kaut ko TĀDU izveidot. PALDIES. PALDIES. PALDIES. Paldies, par neviltotajām emocijām un tik nepieciešamo patriotisma devu!

Un te nu miza beidzās.

Tik maz vajag, lai justos kā cilvēks, lai justos piederīgs. Un tik maz TĀ ir. Vairāk gan visa kā cita – negatīvo notikumu. Jeb saredzu tikai nebūšanas? Varbūt tāpēc, ka Novembris? Rudens? Ir par ko domāt? Nekas! Drīz būs ziema ar sniegu. Bet pats galvenais – pēc tam pavasaris un vasara. Pašreiz notiekošais vairs tā nesāpēs. Un es ļoti ceru, ka neaizmirsīsies, nenoklusīs bez rezultātiem. Neesmu utopists – zinu, ka vienmēr pastāvēs gan labais, gan ļaunais. Un arī ļaunais veido mūs par tādiem, kādi esam. Bet jāmeklē arī labais un jālepojas. Un ne tā pieklājīgi, kā latvieši to prot, bet skaļi un drosmīgi. Pieceļos kājās. Daru.

Latvijai!

Latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem - glābējiem, policijai, mediķiem, FB aktīvistiem, žurnālistiem, pavāriem, aktieriem, dejotājiem, mūziķiem, nu labi - dažiem juristiem, ekonomistiem un citiem, kas patiešām dara savu darbu! Lepojos! Paldies!

Protams, izsaku līdzjūtību bojā gājušo radiniekiem un draugiem!

Viss.

* Tikko Rīgā redzēju, ka vanags noķēra vārnulēnu. It kā jau nekas. Bet pēkšņi no visām pusēm sāka lidot ļoti daudz vārnas un skaļi brēkt, mēģinot aizstāvēt, traucēt vanagam. It kā jau nekas tāds. Tikai VĀRNA. Bet kas par piemēru mums – cilvēkiem. Vai ne?