Normunds Akots

Teātra kritiķis

Baltijas Teātra festivāls. Iespaidi un akumulētas domas

Klātienē sekojot līdzi Baltijas Teātra festivālam kopš tā dibināšanas 2005. gadā Rīgā, man ir nācies iejusties ne vien visās šī pasākuma veiksmēs un neveiksmēs, bet arī reizēm ļoti atšķirīgajos rīkotāju viedokļos, uzskatos un vēlmēs, kas parasti atbalsojas katra atsevišķā festivāla norisēs. Sākotnējā ideja – visam pamatā likt katras dalībvalsts nacionālo dramaturģiju – šodien, jādomā, vairs iebildumus neraisa, taču par to, cik daudz uzmanības festivālam būtu jāvelta iestudējumiem, cik dramaturgu aktivitātēm un cik teorētiskai domu apmaiņai, šķēpi tiek lauzti joprojām. Gala lēmums, protams, vienmēr paliks organizatoru ziņā, jo salāgot vēlamo ar reālajām iespējām ierēdnieciskajā mašinērijā ir neapskaužams darbs, tomēr dažas gadu gaitā uzkrājušās pārdomas, kas ietver varbūtēju ierosmju iedīgļus, gribētos pievienot nupat Kauņā notikušā festivāla pārskatam.

Konkursa izrāžu izvēle patlaban notiek kaut kur katras republikas vadošo teātra organizāciju dzīlēs. Ja netiek lobētas kāda teātra vai grupējuma intereses, tad tas būtu loģiski, jo kurš gan labāk pārzina savas nacionālās drāmas iekšējos procesus. Tomēr iespējami ātrāk vajadzētu panākt tādu stāvokli, lai izvēle nebūtu atkarīga no finansiāliem ierobežojumiem un piemērotu spēles laukumu neesamības. Festivāla neilgajā vēsturē jau ir pietiekami daudz gadījumu, kad uz pasākumu tiek atvestas ne tās labākās izrādes vai pat tikai viena nolikumā paredzēto divu izrāžu vietā. Tas izjauc līdzsvaru un izkropļo konkursu. Ir gan dzirdēts arī viedoklis, ka konkurss varētu būt tīri formāls un galvenais akcents jāliek uz "draudzēšanos", taču nedomāju, ka tas ir nopietni, ja mēs festivālu patiešām gribam pacelt līdz starptautiski nozīmīga pasākuma līmenim.

Ja igauņi par festivāla norises vietu arī turpmāk saglabās Tartu, tad viņiem problēmas ar spēles laukumiem nebūs. Lietuviešiem līdz šim Paņevežā gāja grūti, bet izskatās, ka pēc pārcelšanās uz Kauņu arī viņi šo jautājumu būs atrisinājuši. Festivāla viesiem šogad tika laipni izrādīts Kauņas Nacionālais Drāmas teātris pēc renovācijas, kura vēl nebūt nav pabeigta, un redzētais sajūsmināja visus. No Laisves alejas teātra fasāde izskatās pavisam neuzkrītoša, iespiesta starp divām blakusesošām ēkām, taču aiz tās slēpjas vesels kvartāls teātrim piederošu būvju, kuras ar laiku ir iecerēts apvienot zem viena milzīga jumta. Šajā kompleksā jau tagad darbojas septiņi dažāda lieluma spēles laukumi, kas ir aprīkoti ar pašu modernāko gaismas un skaņas aparatūru. Lielākoties tie ir blackbox-i, kurus var piemērot gan mēģinājumiem, gan dažāda stila izrādēm nelielai auditorijai. Lielās zāles skatuves iespējas, pateicoties vācu tehnikai, kas strādā bez jebkādiem trokšņiem, un datorizētajām vadības programmām, ir fantastiskas. Dekorāciju cehi, noliktavas, šūšanas darbnīcas un tērpu glabātuves ir plašas un funkcionāli pārdomātas. Aktieru ģērbtuves un tehniskā personāla telpas – ērtas un komfortablas. Blakus vesela māja paredzēta bērnu izrādēm un viņu iesaistīšanai dažādās teatrālās aktivitātēs. Spriežot pēc profesionāļu nopūtām teātra apskates laikā, jau tagad tas viss izskatās pēc katra teātra direktora sapņa, bet Kauņas teātra nākotnes plāni pie tā vēl nebūt neapstājas, un tas nozīmē, ka lietuviešiem ir teju vai ideāla vieta Baltijas festivāla rīkošanai.

Mums kā šīs idejas iniciatoriem te ir par ko palauzīt galvas. Rīgā joprojām akūti trūkst blackbox-u, bet pielāgot mazo zāļu skatuves festivāla izrādēm ir grūti. Arī īres noteikumi, cik noprotams, nav rīkotājiem īpaši labvēlīgi. Varbūt ir laiks mainīt prioritātes un attieksmi pret šo pasākumu, citādi jau tuvākajā laikā mēs paliksim stipri neērtā pozīcijā. Lietuvieši ir noskaņoti Baltijas festivālu paplašināt, un igauņi sliecas viņus atbalstīt, tāpēc nebrīnīšos, ja pēc dažiem gadiem tam pievienosies kāda no Skandināvijas valstīm.  Tas ir solis uz priekšu, un arī mums būtu jāsāk tam laicīgi gatavoties.

No VDT izrādes "Klaidoņa lūgšana" // Foto - Matīss Markovskis

Dramaturģija kā līdzvērtīga festivāla komponente nez kādēļ joprojām atrodas pabērna lomā, un tālāk par balvas piešķiršanu labākajai izrādes dramaturģijai netika arī šīgada festivāls. Nav īsti izprotams, vai tas ir pašu dramaturgu iniciatīvas trūkums, vai tomēr viss atduras pieticīgajās finansēs? 2012. gadā Igaunijas Teātra aģentūra nodemonstrēja vienu ievērības cienīgu piemēru: viņi sarīkoja festivālā vairākus seminārus par jaunās drāmas virzību, sarūpēja informatīvo materiālu par divdesmit pēdējo gadu labākajām igauņu autoru lugām un pievienoja tam fragmentu tulkojumus angļu valodā. Kāpēc kaut ko līdzīgu nevarētu izdarīt arī mēs un lietuvieši, lai informatīvā apmaiņa dramaturģijas sfērā noritētu produktīvi un auglīgi? Jā, tulkošana prasa ieguldījumus, taču par to dramaturgu ģildei būtu jārūpējas nepārtraukti, jo katra autora vēlme ir tapt iestudētam ne vien pašu mājās, bet arī citur.

Teātra teorētiskais lauciņš faktiski ir akadēmiķu un mācībspēku rokās, bez viņu iesaistīšanās festivāla norisēs te nekas nav panākams. Sarīkot pēdējā brīža sarunas, kas balstītas uz kailu entuziasmu, vairs nevar, jo iespaidu vispārinājumi vēl nebūt nenozīmē teorētiskās domas attīstību. Konferences ir jāieplāno laicīgi, tām ir vajadzīgs savs budžets, jo tēmas ir jāizstrādā, referāti jāsagatavo un nav tas nevienam jādara par baltu velti. Sava teātra virzības un tendenču pētījumi, kas rezultējas brošūrās un grāmatās, notiek katrā republikā, bet šodien tikpat kā nekas nav atrodams salīdzinošā kontekstā, teiksim, aptverot mūsu reģiona teatrālo strāvojumu atšķirības, mijiedarbību, nacionālās īpatnības utt. Kāpēc festivāls nevarētu kļūt par vietu, kur dzimst  tamlīdzīgas ierosmes? Deviņos gados ir bijuši vismaz pāris labi mēģinājumi kaut ko šajā jomā uzsākt – 2009. gadā igauņi festivālā sarīkoja konferenci "Starp satīru un propagandu. Eiropas perspektīvas sabiedrībā, politikā un teātrī" un 2011. gadā Rīgā notika konference "Teksts mūsdienu teātrī. Baltija pasaules pieredzes kontekstā", bet pēcāk tie atkal apsīka. Var jau teikt, ka teatrāļu aprindās interese par teorētiskām nostādnēm nav liela, bet tas tomēr ir un paliek mūsu intelekta jautājums un tātad būtu konsekventi kopjams kaut vai tādēļ, lai kritika nenoslīdētu līdz žurnālistikas līmenim, lai tajā nepazustu spriedumi un argumentācija, kas balstās subjektīvās pieredzes un teorijas apvienojumā. Starp citu, nupat notikušajā festivālā vairāki lietuvieši kolēģi ar cerībām apjautājās, vai nākamgad mums Rīgā atkal būšot konference, un tas liecina, ka šis festivāla papildinājums savu nozīmi nav zaudējis. Būsim tikai ieguvēji, ja arī turpmāk to visādā veidā atbalstīsim un veicināsim.

Vēl viena diezgan problemātiska lieta līdzšinējos festivālos ir bijušas tā saucamās pēcizrāžu diskusijas. Reizēm spontāni kaut kas ir sanācis, bet lielākoties nē, jo nav nemaz tik daudz cilvēku, kas uzreiz pēc redzētā spētu formulēt savus vērtējumus. Ja diskusijā piedalās radošā grupa ar režisoru priekšgalā, tad ir nepieciešams ļoti zinošs un jūtīgs moderators, kam ir pa spēkam nodrošināt savstarpējas uzticības un tolerances pilnu gaisotni, jo ne vienmēr jautājumi būs patīkami. Eiropā ir festivāli, kuros šādi cilvēki vada diskusijas un panāk samērā augstu atvērtības pakāpi, taču mūsu pusē, iespējams mentalitātes dēļ, sarunas kaut kā ātri sastingst vai aprobežojas ar stipri virspusējiem jautājumiem. Pieļauju, ka jaunākā paaudze ar savām komunikācijas prasmēm varētu šo trūkumu labot, vienīgi tādā gadījumā par piemērotu kandidatūru ir jādomā laicīgi un tai ir jābūt lietas kursā vismaz par tiem teātriem un režisoriem, kas piedalās festivālā.

Vienu visai interesantu publisko diskusiju variantu šogad savā festivālā Draama 2013 nodemonstrēja igauņi. Viņi bija uzaicinājuši četrus augsta līmeņa teorētiķus un praktiķus no visas pasaules, kuru uzdevums bija skatīties galvenās programmas izrādes un nākošajā dienā paust savu viedokli un iespaidus par redzēto. Uztveres atšķirības, izrādes veidotāju klātesamība un klausītāju iesaistīšanās veidoja visnotaļ saturīgu sarunu, kurā parādījās pat globālas iezīmes mūsdienu teātra izpratnē. Manuprāt, arī šāds diskusiju problēmas risinājums varētu būt apsvēršanas vērts.

Savienot Baltijas Teātra festivālu ar pašmāju labāko izrāžu skati pirmie uzsāka igauņi, un no stratēģijas viedokļa tāds solis bija labi izsvērts, jo ļāva potenciālam festivāla apmeklētājam iepazīties ar Igaunijas teātra novitātēm. 2011. gadā arī mēs izvēlējāmies līdzīgu taktiku un apvienojām Spēlmaņu nakts skati ar starptautisko festivālu. Lietuvieši pagaidām no šāda soļa atturas un diez vai vispār par to izšķirsies, jo viņi savas labākās izrādes ik gadu iekļauj Viļņas starptautiskajā festivālā Sirenos. Neraugoties uz acīmredzamiem ieguvumiem, ko šāds programmas paplašinājums sniedz festivāla viesiem, tajā tomēr ir apslēpti vairāki zemūdens akmeņi, kas īpaši skaidri kļuva saskatāmi 2012. gadā Tartu. Izkaisot Baltijas festivāla izrādes starp savējām, tās tika nomāktas gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, jo pašmāju labākie iestudējumi ietver klasiku un visas pasaules dramaturģiju, un nacionālajai dramaturģijai ar to konkurēt ir pagrūti. Rezultātā starptautiskā  programma izšķīda rīkotājvalsts izrāžu skatē un notikums zaudēja savu nozīmību. Te ir, par ko padomāt, pie kam ieteicams to būtu darīt visām trim dalībvalstīm kopā. Varbūt beidzot tomēr izdodas izstrādāt visiem pieņemamu festivāla formātu, kas būtu saistošs katram rīkotājam. Ja izvēlēsimies festivālu paplašināt, tad ar katru jaunu dalībnieku palielināsies arī programmas izrāžu skaits un agri vai vēlu pie šī jautājuma būs jāatgriežas.

Dažus vārdus gribētos piebilst arī par nominācijām un balvām. Pēdējos gados praktizētās piecas nominācijas ar brīvu žūrijas formulējumu ir ļoti optimāls variants, vienīgi nenāktu par ļaunu novērst organizatoru tieksmi tās reizēm noformulēt jau iepriekš. Atstājot žūrijai "brīvas rokas", paveras lielāka iespēja izcelt spilgtāko sniegumu jebkurā izrādes mākslinieciskajā komponentē un nav jāmokās ar piespiedu apbalvošanu, par kuru vēlāk jākaunas. Kas attiecas uz balvām, sliecos domāt, ka tās ir svarīgas. Lai arī daudzi vārdos to noliedz, katrs mākslinieks tomēr alkst saņemt atzinību par savu darbu, taču festivālā tai ir jābūt ar izteiktu pievienoto vērtību jeb prestižu un tas ir jārada. Patreiz katrs festivāla organizators rīkojas pēc saviem ieskatiem un droši vien arī iespējām, tāpēc šajā jomā valda pilnīgs haoss. Lietuvieši, piemēram, šī gada festivālā par balvām bija izvēlējušies dzeltenus taksometra flakonus ar uzrakstiem Best Stage Driver, Best Roadbook, Best Track utt. It kā jau asprātīgi, bet tajā pašā laikā, dalot tos visiem, kas iesaistīti festivāla organizēšanā, balvas vērtība tika reducēta līdz vienkāršam piemiņas suvenīram. Nedomāju, ka nopietnam pasākumam šāda pieeja būtu kultivējama.

Labi apzinos, ka viss iepriekšminētais raisīs daudzus iebildumus, un, pirmām kārtām, jau finansiālus, jo ierēdnieciskā domāšana reti kad sniedzas tālāk par skaitļiem, bet pats no sevis arī nekas nemainīsies. Naudiņa mūsu 2014. gada festivālam atkal būs tik, cik būs, un atkal nāksies prātot, ko īsti varam atļauties un ko ne. Minētās problēmas pašlaik ir sāpīgie punkti, kas izkristalizējušies festivāla deviņu gadu praksē un traucē ar pilnu jaudu virzīties uz priekšu. Nākošajā gadā mēs Rīgā uzsākam jaunu loku festivāla spirālē, un loģiski gribētos, lai tās pacēlums turpmāk būtu straujāks, jo to, ka bez nacionālas dramaturģijas nav nacionāla teātra, vienlīdz labi saprot gan lietuvieši, gan latvieši, gan igauņi.

No Viļņas eksperimentālās skatuves "Menu Spaustuve" izrādes "Robežas" (LT) // Publicitātes foto

Nobeigumā, papildinot Valdas Čakares jau iepriekš sacīto (skat.  http://www.kroders.lv/verte/376) no sava redzes punkta, īsi par tām izrādēm, kas bija skatāmas 2013. gada Baltijas Teātra festivālā  un nosacīto igauņu triumfu tajā.         

Pasākumu atklāja lietuvieši ar Jona Juraša iestudējumu Kauņas Drāmas teātrī “Baltais līķauts”, kura pamatā ir Antana Škemas tāda paša nosaukuma romāna dramatizējums, ko veikusi Aušra Marija Sluckaite. Izrādes protagonists ir dzejnieks, kuru dzīve novedusi neapskaužamā situācijā: tā vietā, lai rakstītu dzeju, viņš ir spiests Ņujorkas debesskrāpī strādāt par lifta zēnu. Vadājot klientus augšā lejā, viņa saraustītajās atmiņās atplaiksnī dzīve pirmskara Lietuvā, pirmā mīlestība, čekas pratināšanas, kas mijas ar vientulīgām pārdomām par eksistences jēgu un teju fanātisku vēlmi pēc pilnības savos darbos. Tam visam režisors vēl pievienojis savu emigrācijas pieredzi un ar lietuviešu teātrim raksturīgām metaforām radījis skumji reflektējošu izrādi par likteni, kas cilvēkam šodien liek svārstīties starp tieksmi un nespēju atgriezties mājās. Lina Rimšas komponētā muzikālā partitūra izrādei saņēma festivāla Best Track balvu.

Otrs lietuviešu iestudējums nāca no Viļņas eksperimentālās skatuves Menu Spaustuve. Juļus Paškeviča  luga "Robežas" Tada Montrima režijā piedāvāja publikas izpētei saspringtu un riskantu situāciju, kuras atrisinājums vienai no iesaistītajām personām beidzas letāli. Izmeklētāja kabinetā satiekas policists, puisis, kurš savu izjūtu apmātībā nogalinājis māti, un psihiatrs. Policista rīcība ir brutāli pazemojoša, psihiatra – laipojoša, bet puiša atbildes ir pakāpenisks viņa lietas izklāsts, kuru režisors vizualizē ar nedaudz samākslotiem videomateriāliem un aktieru iesaistīšanos atmiņu epizodēs. Cilvēcisko attiecību paviršība, domāšanas trivialitāte un neiecietība ir būtiskākie aspekti, kas mūs šodien noved pie neapmierinātības ar dzīvi un iekšējās spriedzes pieauguma. Reizēm arī līdz tādiem apmēriem, ka eksplozija kļūst nenovēršama un sekas neprognozējamas. Izrāde to fiksē, bet teātrī gribas kaut ko vairāk par acīmredzamo.

Latvijas uznāciens festivālā prezentējās veselās trīs izrādēs, no kurām divas piedalījās konkursā, bet viena ieņēma viesa statusu. Nacionālā teātra melnbaltās kinoestētikas šedevrs "Zudušo laiku citējot", kurā savienojās Ināras Sluckas lielā mīlestība pret divām mūzām, festivālā vairāku objektīvu iemeslu dēļ palika nenovērtēta. Pirmkārt, scenārista Dika Stīvensa loma izrādē ir "kā uzlieta" Kasparam Zvīgulim, jo tik precīzi un nevainojami izspēlēt divu realitāšu difūziju mērķtiecīgi estetizētas dramaturģiskās struktūras ietvaros, liekas, spēja tikai viņš. Organiski atainot apziņas šķelšanos un vienlaikus nepazaudēt tēla veselumu ne katram aktierim ir pa spēkam. Otrkārt, ja uz skatuves scenāristu atveido Juris Lisners, bet paralēli topošajā filmā tiek saglabāts Zvīguļa tēlojums, veidojas pilnīgi cits stāsts un dzīvo attiecību līnija ar Līgas Zeļģes noslēpumaino varoni pārvēršas neobligātā ilustrācijā. Intriģējošais pievilcības moments "lāpītajā" izrādē bija pazaudēts.

Juris Lisners Latvijas Nacionālā teātra izrādē "Zudušo laiku citējot" // Publicitātes foto

Valmieras teātra "Klaidoņa lūgšanu", kas veidota pēc vairāku Gunāra Janovska romānu motīviem, savā ziņā var uzskatīt par Alvja Lapiņa mēģinājumu caur leģināru likteņiem palūkoties uz tām vērtībām, kuru dēļ viņi šos likteņus izcieta. Dzimtene, valsts, pienākums, atbildība utt. galvenajam varonim ir absolūti pašsaprotamas lietas, bez kurām cilvēka cienīga dzīve nav iedomājama. Šodien diemžēl šīs vērtības ir devalvētas un interese par tām, maigi izsakoties, ir niecīga, tādēļ neitrāla publika izrādē nesaskata neko vairāk par emocionāli nostalģisku atskatu uz traģiskiem dzīves pavērsieniem, kam nav tieša sakara ar šodienu. Jāpiebilst gan, ka, neraugoties uz vairākiem labiem aktierdarbiem (I. Pudža, J. Johansons, I. Martinsons), kuru psiholoģijā ir ieausti interesanti iztēles pavedieni, režisoriskie risinājumi izrādē ir pārāk tradicionāli un pieticīgi, lai spētu caur mizanscēnām izakcentēt to jēgas slāni, kura dēļ šis darbs ir iestudēts.

"Nacionālās attīstības plānu", ko Dirty Deal Teatro veidojis, sadarbojoties Jānim Balodim ar Valteru Sīli, uzaicināja paši festivāla rīkotāji un konkursā tas nepiedalījās. Žēl, jo Baloža nedaudz biklā, bet ar savu atvērtību ārkārtīgi simpatizējošā spēle ļoti saistīja publikas uzmanību un tā ātri pieņēma viņa izvirzītos spēles noteikumus. No viena visai apšaubāmas kvalitātes valstiskā dokumenta radītā dramaturģija tai šķita ievērības cienīgs jaunās drāmas paraugs un kuluāros pat izskanēja viedokļi, ka tā varētu pretendēt uz labākās dramaturģijas balvu. Tas varētu būt tāds kā atgādinājums, ka, izvēloties izrādes festivālam, ne pārāk būtu ieteicams paļauties uz pašmāju kontekstiem un interesēm.

Ja pagājušajā gadā Tartu mēs ieguvām trīs balvas no piecām, tad šogad pēc igauņu Tallinas Pilsētas un Vanemuines teātru uzstāšanās pāri palika tikai viena, kuru žūrija bija ar mieru atdot citiem. Īpašu uzmanību mūsdienu dramaturģijai igauņi sāka pievērst gadus piecpadsmit atpakaļ, visādā veidā stimulējot un atbalstot savus autorus, un tādēļ šodien tā ir kļuvusi par stabilu viņu teātra sastāvdaļu. To iestudē visi vadošie režisori un ne jau kaut kādas abstraktas repertuāra politikas dēļ, bet gan tādēļ, ka šajās izrādēs viņi grib runāt par to, kas šodien šķiet svarīgs viņiem pašiem un sabiedrībai kopumā.

Kad Pāvo Pīks studēja dramaturģiju Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā, viens no viņa mācību uzdevumiem bijis uzrakstīt lugu, kura ietvertu sevī mūsu laika būtību. Ja jau pat filozofi nespēj noformulēt, kas tā šodiena īsti ir, tad jāatzīst, ka uzdevums ir bijis tikpat kā neizpildāms un tomēr "Ķēdes galu" viņš ne vien uzrakstīja, bet saņēma par to arī balvu vietējā dramaturģijas konkursā. Tagad tai pievienosies arī Baltijas festivāla balva Best Roadbook. Fiksējot kādas ātrās ēstuves pēdējo darba dienu nejaušu klientu sarunās, rīcībā un uzvedībā, autoram ir izdevies uztvert to sabiedrības stāvokli, kuru viņš pats raksturo kā "ārprātu, kas reti piemīt indivīdam, bet grupām, nācijām un laikmetiem ir kļuvis par normu". Režisors Prīts Veigemasts ar neuzbāzīgi paspilgtinātu aktierspēli šo "normu" uz skatuves atdzīvina tā, lai mūsu uztverē grodi izkristalizētos visa absurdā bezjēdzība, ar kuru mēs šodien aizpildām mums atvēlēto dzīves laiku. Evelina Veigemasta par savu koncentrēto spēli "dusmīgās" pārdevējas lomā saņēma festivāla Best Stage Driver (labākās aktrises) balvu, bet Mariona Unduska par lakonisko scenogrāfiju tādu pašu dzeltenu gaismeklīti ar uzrakstu Best Wiev.

Igauņu teātra izbijušā "brīnumbērna" Uku Ūsberga sarakstīto un iestudēto "Karjeru" ir grūti aprakstīt, bet visi maģiskie nakts notikumi teātrī, kas tiek atveidoti uz skatuves, ir balstīti pavisam konkrētos faktos un izrāde vēl pāris gadus atpakaļ apturēja viena Tartu teātra likvidāciju. Tas vienkārši atradās pārāk iekārojamā vietā, un pilsētas ierēdņi zemi zem tā vēlējās atdot ienesīgākam biznesam. Otrs fakts, kas saistās ar šo izrādi, ir tāds, ka Ēvalda Sanda prototips patiešām bija pasniedzējs, kurš vienā rītā, izlasījis avīzē varas vīru plānus, pameta savu karjeru, pilsētu un ilgāku laiku dzīvoja smilšu karjerā. Visa izrādes darbība ir sakopota vienā naktī, kad ierēdņi ierodas pārņemt it kā tukšo teātri un piespiest Sandu parakstīt nodošanas aktu. Viņu nodomus izjauc klusējošs aktieris, nesakot ne vārda, tā teikt, ar tīri mistiskiem teātra mākslas paņēmieniem. Šo aktieri ar fantastisku ekspresiju mīma tehnikā atveidoja Roberts Annus un festivālā saņēma otro Best Stage Driver balvu. Konfrontējot savā izrādē iracionālo mākslas pasauli ar mūsdienu racionālo realitāti, Ūsbergs visai komplicētā formā pamanās atklāt mūsu šodienīgo tieksmi visas patiesās vērtības aizvietot ar klaju izdevīgumu un tas viņam atnesa žūrijas balvu Highway par labāko eksperimentu.

Apmēram tāds kopumā izskatījās Baltijas Teātra festivāls Kauņā, kurš šogad izcēlās ar īpašu viesmīlību, labi pārdomātu organizatorisko pusi un patīkamu gaisotni. Nākošā festivāla saimnieki būsim mēs, un, kā mēdz teikt, – stāvoklis uzliek pienākumus. Varbūt sāksim par tiem domāt jau tagad.