Armands Kalniņš

Skatītājs

Mazais vai lielais – tik, cik griba?

Šoreiz rakstu par trim mazo teātru izrādēm, dažām rosinošām sarunām, citiem zīmīgiem notikumiem un to, kas varētu gan mūsu teātri atkal dižu padarīt (make great again), gan varbūt mūs pašus. Vispirms gan par dažiem viedokļiem, kas dzirdēti manu skatītāja dienasgrāmatas ierakstu sakarā. Manas teātra lūkotāja piezīmes nav nedz recenzijas, kurās izrādes būtu vispusīgi novērtētas, nedz teātru un kritiķu slavināšana vai kritizēšana. Vēlos akcentēt to, kas šķiet būtisks: tendences, aktualitātes, personības, iespējamās kļūmes, vērtīgo, varbūt nepamanīto. Šāds skatījums ir ļoti personisks. Citu viedokļi mani būtiski neiespaido, kaut tajos ieklausos, un šo publikāciju veidošanā nav bijis ne cenzūras, ne pašcenzūras. Draugi, radi, paziņas gan lūguši paskaidrot, ko es ar kādu konkrētu teikumu esmu domājis. Ja nu kas nav bijis skaidri formulēts, tad jāmēģina to precizēt. Šajā rakstā ir daži šādi skaidrojumi. Esmu piedzīvojis, ka dažkārt ironiski teiktais un rakstītais tā nav ticis uztverts, taču smaidiņus, dusmiņas un bēdiņas tekstam pievienot negribētos.

Pēdējās nedēļas laikā noskatījos trīs t.s. mazo teātru izrādes, kaut Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātri (arī Teātri TT, kura nākamo iestudējumu gaidu) neērti nosaukt par mazajiem, zinot to ieguldījumu mūsu teātra attīstībā (kas spoži pierādījās pagājušās sezonas „Spēlmaņu nakts” nominācijās un balvās, kaut žēl, ka ēnā palika DDT izrāde „Andrievs Niedra”). Ja nebūtu bijis DDT, kādas izaugsmes iespējas, retoriski jautājot, būtu bijušas Seņkovam, Sīlim, Nastavševam, Petrenko un daudziem citiem? Vai šo teātru devums ir pienācīgi novērtēts un atbalstīts, lai jauniem talantiem rastos tik nepieciešamās darba iespējas?

Objektu izrāde "Kukainīt,", Visjaunākais Rīgas teātris, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, 19.02.

Pirmais mēģinājums noskatīties šo izrādi nebija sekmīgs, pirmizrāde „tehnisku iemeslu dēļ” tika atcelta, ko uzzināju pārāk vēlu. Cauri piektdienas pievakares satiksmes sastrēgumiem lavierējot, muzejā ierados pēdējā brīdī (mērķis sasniegts!), tāpēc bēdīgā vēsts, protams, sarūgtināja. To kompensēja kāda īssaruna (par to – turpmāk) un otrais, veiksmīgais apmeklējums. Objektu teātris nebūt nav kas jauns vai negaidīts. Var atcerēties, piemēram, umka.lv aktivitātes, kas diemžēl pieklusušas, - varbūt Ģirta Šoļa vadībā Leļļu teātrī tās varētu atjaunoties, pārveidojoties? Ja groteski tiktu iestudēts kāds sociālistiskā reālisma meistardarbs, piemēram, Annas Sakses „Pret kalnu” vai Arvīda Griguļa „Ļeņina ielā deg spuldze”, izceļot to, kas saglabājies mūsu dzīvē no šiem, it kā pagājušajiem gadiem? Nikija filmā „Vienu biļeti, lūdzu!" (skat. http://www.kroders.lv/runa/933) minēja, ka „pietiek ar vienu teikumu izrādē, lai tā kļūtu būtiska”. Jaunajā Kristīnes Vītolas izrādē tāda frāze ir: „iemācies sauli, kukainīt!” (Imants Ziedonis), kas ne tikai nav nedzirdēta, bet ir pat populāra (izspēlēta arī JRT izrādē „Ziedonis un Visums”). Tomēr šoreiz tā izskan īpaši zīmīgi (atceroties arī Raiņa attiecības ar sauli). Mierīgs saulainums noderētu katram (arī teātra sadzīvē un vērtējumos), īpaši, ja kādreiz šķiet, ka viss ir slikti, tik slikti. Mudinājums pievērsties grūtāk saskatāmajam – arī vērā ņemams. Ļoti personiska piebilde: no 3. rindas (izvēlējos šo vietu, lai netraucētu mazajiem skatītājiem) visas objektu smalkās norises gan nevarēja saskatīt. Varbūt skatītāju vietas izvietojot pusaplī ap spēles laukumu, būtu iespējams pievērsties visām izrādes niansēm. Visjaunākajam Rīgas teātrim jānovēl kļūt par jauneklīga brieduma teātri, tātad – nākamos iestudējumus.

Pirms pirmā mēģinājuma noskatīties „Kukainīt,” notika steidzīga, pāris minūšu ilga saruna ar Tomu Auniņu, izrādes „Savādais atgadījums ar suni naktī” komponistu, kuras noslēgumā viņš pajautāja, kas domāts ar manis rakstīto „telpas iekārtojums un mūzika šķiet piemērota” (skat. http://www.kroders.lv/runa/937). Tobrīd pirmā atbilde, kas ienāca prātā, bija: „Ar „atbilstoša” viss šķiet pateikts”. Protams, tā nav. Nācās vēlreiz rūpīgāk padomāt par mūzikas lomu izrādēs. Autoram var būt ne visai patīkami dzirdēt, ka mūzika ir tik iederīga izrādē, ka tā varbūt nav pamanīta (kā izrādē „Savādais atgadījums ar suni naktī” – līdz iestudējuma finālam to it kā īpaši nemanīju). Ja visi izrādes elementi ir mērķtiecīgi un saskaņoti tā, ka nemana atsevišķo, kas var būt labāks? Gaisotne izveidota, noskaņa radīta, un kopiespaids iegūts. Tomēr, kā jau mākslā, var būt lieliski izņēmumi. Izrādes dažkārt mēdz būvēt, pamatojoties uz mūziku; tai var būt virsvērtība, kas dominē; tā var būt vērtējama kā būtisks, atsevišķi izmantojams mākslas darbs (piemēram, Raimonda Paula mūzika „Branda” iestudējumam Dailes teātrī); tai ir dekoratīva nozīme (kā ābolītis uz tortes), papildus izceļot būtisko vai novēršot uzmanību no tā, kas nav izdevies. Vairākās Nastavševa izrādēs mūzika var tikt uzskatīta par daudzfunkcionālu, kaut gan tas ir intuitīvs apgalvojums (visu mūzikas lomas aspektu izskaidrošanai būtu vajadzīgs profesionāla mūzikas vērtētāja viedoklis). Mēdz būt tā, ka, skatoties izrādi, uzķeros uz kāda patīkama skaņdarba āķa. Tas rada attiecīgu noskaņu, bet tomēr var traucēt izrādes uztverei (kādā no Dž. Dž. Džilindžera izrādēm tā iejutos „Rammstein” dziesmā, ka uz skatuves notiekošais vairs nešķita tik būtisks). Pirms daudziem gadiem kāds režisors, tiekoties ar skatītājiem, savukārt minēja, ka mūzikai izrādēs nav jābūt, jo aktieriem jāprot iztikt bez palīglīdzekļiem. Tātad – objektīvu likumu, kas derēs vienmēr, nav. Piebilde: vai friziera un skrodera darbu bieži pamana un novērtē? (Vajadzētu, protams). Varbūt izdosies pirms kādas izrādes tikpat rosinoši saskrieties ar kādu scenogrāfu?

“Veiksmes akadēmija”, Dirty Deal Teatro, 20.02.

Šo izrādi notvert bija grūti, šķiet, tā nav pienācīgi pamanīta. Pārāk agra pirmizrāde (sezonas sākums, skatītāji vēl nav iesiluši teātrim), retas izrādīšanas reizes, līdzīgs nosaukums Nacionālā teātra „Veiksmes stāstam”? Arī pirms šīs izrādes bija rosinoša saruna, par kuru pēcāk. Izrādes saturs tviterformātā: jaunu cilvēku pieredze centienos kļūt veiksmīgiem. Ja jūtam, ka kaut kas nenotiek tā, kā cerēts, var veidoties panika: vai esmu kļūdījies izvēlē, ko turpmāk darīt, varbūt mainīt profesiju? Varbūt veiksmi var iemācīties kursos? Dažādi veiksmes un panākumu solījumi (parasti,- „par nelielu, bet taisnīgu samaksu”) ir bieži, un daudzi joprojām uzķeras, kaut būs dzirdēts par neveiksmīgām veiksmēm: „Jums ir problēmas? ...(ierakstīt vajadzīgo) tās atrisinās”. Izrāde ļoti sasaucās ar personiski pieredzēto. Tādi stāsti nav tikai Latvijai raksturīgi. Savulaik Bukarestē izbrīnīja, ka uz katra soļa ir laimētavas, loterijas biļešu tirdzniecības vietas, kazino utt. Mani bieži ir mēģinājuši pārliecināt gan par koppirkšanas priekšrocībām, gan īstā darba izvēli, gan pareizām nagu apgriešanas metodēm u.c., bet vēlamā atsaucība parasti nav sagaidīta. Entuziasms, ar kuru esmu ticis šādos gadījumos uzrunāts, vienmēr bijis brāzmains, dažkārt pat simpātisks. Saprotams, ja nav cerētās rocības, atliek paļauties uz Laimes māti, jo, kā to labi saprotam, ne jau pašu ziņā ir iespējas kaut ko mainīt savā dzīvē, un kāds noteikti dos meistarīgu padomu, kā turpmāk dzīvot. Šādu veiksmes piedāvājumu formas kļuvušas rafinētākas, bet būtība nemainās. Saprast, ka kādam klājas slikti, nav grūti, uzrunāt tos, kuriem vajadzīga veiksme, – arī iespējams, kā tas redzams arī “Veiksmes akadēmijā”. Izrāde rit raiti, asprātīgi, kopumā – gaumīgi, ar dažiem skarbākiem jokiem. Aktieri, atsaucoties uz personisko pieredzi, sekmīgi veido kontaktu ar skatītājiem. Atpūtai lietainā februāra dienā – kā radīta (šajā teikumā pieskaņojos izrādes tonim). Cik daudz ieguvumu katram skatītājam, tas ir pašu ziņā, bet noteikti iespējams no šīs izrādes paņemt ko svarīgu. Kas pamācošāks izrādes noslēgumā varētu šķist pārāk didaktiski. Vienkāršoti gan izskan aktieru atbildes uz jautājumu, vai viņi izvēlētos citu profesiju. Neizvērtējot alternatīvas? Noteikti gan jāatceras “Veiksmes akadēmijas” dramaturga vārds un uzvārds: Matīss Gricmanis.

Saruna ar dramaturgu Jāni Balodi pirms izrādes uzvedināja uz pārdomām par izrāžu piedāvājumu un iespējām tās redzēt (daļēji sasaucoties ar manu pieredzi, kad ilgstoši nespēju noskatīties “Veiksmes akadēmiju”). Bildu, ka pirmizrāžu skaits, iespējams, samazinās (šķitums vai patiesība?), savukārt manam sarunu biedram šķita, ka tā nav (tātad pozitīvisms sastop skepsi). Pat rūpīgi sekojot teātru jaunumiem, manuprāt, kaut ko vienmēr iespējams palaist garām. Tā man pagaidām neizdodas noskatīties Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbus (piem., cildināto izrādi „Ričards III”) un festivāla „Patriarha rudens” programmā iekļautos iestudējumus, arī atkārtoti izrādītos. Aizdomājos arī par to, cik pieejami ir teātri ārpus Rīgas. Vai to veikums pieder Vidzemes, Latgales, Kurzemes skatītājiem, vai tomēr šīs izrādes veido plašāka skatītāju loka pieredzi? Kāds Valmieras teātra pētījums liecināja, ka ļoti daudzi skatītāji no Rīgas brauc uz Valmieru, dienas izrādēs nudien var sastapt daudzus rīdziniekus (kultūras tūrisms). Šajā sezonā Valmieras teātrī gan maz kas pagaidām skatīts (daudz kas gan plānots), martā gaidāmas plašākas Daugavpils teātra viesizrādes Rīgā. Droši vien ir pamatojums tik retajām Liepājas teātra viesizrādēm Rīgā. Tā kā teātris brīvdienās faktiski neplāno dienas izrādes, bet darba un personiskās dzīves grafika dēļ man reti kad izdodas apmeklēt Liepāju, tad informācija par šī teātra jaunumiem šķiet tikpat noderīga kā ziņas par Londonas teātru jauniestudējumiem vai lielo opernamu plāniem (šīs izrādes gan var dažkārt skatīt kinoteātros). Kopš Oļģerta Krodera laikiem Liepājas teātris ir bijis būtisks manas skatītāja pieredzes avots, nu tā kļūst fragmentēta. Informāciju par topošu, iespējams, saistošu iestudējumu Liepājā pavada rezignēta atziņa, ka, visticamāk, to nebūs iespējams noskatīties. Vienīgi, ja nu LTV „Teātris.zip” palīdzēs? Jācer uz veiksmi, kā zināms!

Kristīnes Brīniņas dokumentālā dejas izrāde "I Am a Really Shy Person", Pigeon-Bridge, Ģertrūdes ielas teātra telpās, 24.02.

Vairākkārt vilcinājos noskatīties šo izrādi (neierosinošs nosaukums, aizņemtība?). Vai interese būtu lielāka, ja iestudējuma nosaukums būtu, piemēram, „Kaislīgais kautrīgums”, ko tirgzinību eksperti varbūt vērtētu atzinīgi? Jāatzīst gan, ka izrādei ir labs mārketings (skat. www.facebook.com/pigeonbridge u.c.) un turpināt izvairīties no tās apmeklējuma vairs nebija iespējams, turklāt vērot dzīves faktu pārvēršanu mākslā parasti ir aizraujoši. Tas, ka K. Brīniņa ir savdabīga māksliniece, arī ir labi zināms, viņas darbos noteikti ir un būs kas tāds, kas uzrunās, paplašinās redzesloku. Nebūtu pareizi to dēvēt tikai par dejas izrādi, jo tikpat liela nozīme iestudējumā ir tekstam. Akcentēts, ka mākslinieks mēdz būt tik atšķirīgs – kautrīgs/pieticīgs sadzīvē un saskarsmē ar citiem, atbrīvots un drosmīgs uz skatuves (īstajā dzīvē). Šķita, ka izrāde vibrē ap šo vienu pamattēzi, bet tā pāragri beidzās. Tomēr – vai visam jābūt ilgam?

Sarunās pirms izrādes šoreiz izskanēja cits viedoklis par izrāžu piedāvājumu, tas patlaban esot tik plašs, ka visu nemaz nav iespējams noskatīties. Patiešām, bieži vien pirmizrāžu datumi sakrīt, vēlāk parādās kas cits interesants un noskatīties cerēto vairs neizdodas.

Šoreiz skatītāja dienasgrāmatas ierakstos ir daudz citu būtisku, ar teātri saistītu notikumu. LTV raidījums „Personība. 100g kultūras” ar Lauru Grozu – Ķiberi (21.02.) šķita ļoti piesātināts (lugu izvēle, iestudējumu stils, mūzikas nozīme, ieskats darba metodēs, aktieru atziņas par sadarbību u.c.). Bez režisores „mīcīšanas” nebūtu tāda Daiņa Grūbes, kādu pazīstam (būtu profesionālis, bet citāds?). Ja nu tomēr savējie nesastopas? Ļoti būtiska ir Lauras Grozas-Ķiberes izteiktā atziņa, ka nav svarīgi sacensties ar citiem, bet pārvarēt/attīstīt sevi. Ja gūta pirmā atzinība (manuprāt, sākotnēji tā tomēr ir nepieciešama, jo ne tikai teātrī pēc kāda panākuma parādās jaunas iespējas), tad turpmākās vairs nav tik būtiskas, bet katrs nākamais darbs būs grūtāks. Kad kāds cits režisors bilda, ka citu vērtējums viņam nav svarīgs, jo izrādes veidojot sev, tam noticēt varēju daļēji. Vai ir viegli turpināt drosmīgus radošos meklējumus, ja skatītāji izrādi neskatās, kaut autoram tā šķiet būtiska (režisors to pat uzskata par savu labāko izrādi)?

Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas „Kilograms kultūras 2016” ceremonija (23.02.) raisīja vairākas pārdomas. Teātra jomā visi pretendenti (un vēl daudzi citi) šķita pelnījuši atzinību. Arī operu iestudējumu izvirzīšana teātra kategorijā, protams, ir pareiza, ja uzskatām, ka tās ir muzikālas izrādes. Varbūt „Spēlmaņu naktī” jāparedz nominācija „Labākais operas un/vai baleta (mūzikla u.t.t.) iestudējums”, lai nostiprinātu viedokli, ka opera nav tikai dziedāšana un muzicēšana? Savukārt, „Gada pārsteigums” – pirmais Valmieras vasaras teātra festivāls – pēc vēriena vērtējams vismaz kā kultūras centners, ar kuru objektīvi pieejamības ziņā nevar sacensties projekts „Robežas” – purvciemiešiem un citos Rīgas rajonos dzīvojošajiem aktuāla izrāde. Jānis Šipkēvics jaunākais, pasniedzot balvu, trāpīgi, bet netieši ieminējās par nominācijas nosaukumu: varbūt brīnums (izbrīns!)? Vēl vairāk pārdomu ir par „Gada notikumu”– Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atjaunotās galvenās ēkas atklāšanu. Tas tiešām ir nozīmīgs notikums, vērtējot sasniegumus pat ilgākā laika posmā, bet nevar tomēr izvairīties no, iespējams, vienkāršota konstatējuma – tātad Raimonds Pauls un Jānis Streičs ir palikuši 2./3.vietā?

Domājot par „Spēlmaņu nakts” uzvarētājiem un zaudētājiem: ja pat sportā dažreiz mēdz būt vairāki vienlīdzīgi novērtēti laureāti (pat fotofinišs vai citi kritēriji nevar skaidri noteikt labāko), tad mākslā vismaz dažreiz varētu būt dalīta 1./2. vieta. Protams, ka teātris nav sacīkstes (būtu gan interesanti, ja kādā izrādē skatītāji sāktu uzmundrināt aktierus ar „Sarauj!, Sarauj!”, lūgtu atkārtot teikto, jo nav sadzirdēts (soda metiens?), vai pieprasītu ilgāku pauzi). Gribētos, lai šajās nesacīkstēs tiktu novērtēts arī producentu darbs, vismaz neatkarīgajos teātros daudzi vērtīgi iestudējumi netaptu bez viņu pašaizliedzīgā veikuma. Neapšaubot skatītāju balvas balsojuma rezultātus (piem., „Laulības dzīves ainas” ir lieliska izrāde), tomēr vai pamatoti ir ļaut skatītājiem izvēlēties tikai starp „Spēlmaņu nakts” žūrijas izvirzītajām kandidatūrām? Varbūt šajā gadījumā izvēlē jāiekļauj visi iestudējumi, varbūt – katra teātra populārākās (veicot sākotnējo aptauju teātros) izrādes? Citā sarunā bijusī kolēģe, pārrunājot iespaidus par izrādi „Vecene”, pauda apbrīnu par to, ko Ojārs Rubenis paveicis Nacionālajā teātrī, kas nebūt nav bijis viegli, turklāt skatītāju un vērtētāju atzinība sākotnēji kavējās. Varbūt arī šādi un līdzīgi notikumi jānovērtē? Jaunā teātra institūta apbalvošana pērnajā „Spēlmaņu naktī” komentējama ar tradicionālo izteikumu – „sen to bijāt pelnījuši”. Vai mēģinām šādos pasākumos novērtēt attīstību, perspektīvākās tendences? Konkursos un sacensībās pietrūkst tādas nominācijas kā „Lielākā griba” un „Vērtīgākais izaugsmes process” jeb „Kalnus gāzt” un „Izaugsmes asniņi”?

Šoreiz mēģināšu apkopot arī vispārīgākas pārdomas par teātru repertuāru kopumā (cik lieli esam?). Teātris, protams, nav vienīgais, kas veido mūsu personisko un kopīgo garīgo, politisko, sociālo u.c. briedumu. Izrāžu apmeklētāju kopskaits var šķist pārāk pieticīgs, pārvērtēt teātra ietekmi nevajadzētu, arī skatīšanās iemesli var būt dažādi, piem., izklaide (citējot sarunu: „kaut nebūtu nekas gruzījošs!”). Tomēr, teātrim trāpot skatītāja gatavībā mainīties (varbūt sākotnēji neapzinātā?), palīdzot pieņemt būtiski izšķirošu lēmumu (piemēram, Jura Rubeņa stāsts par ceļu uz ticību, Pētera Vaska mūzikas ietekme uz Māra Sirmā dzīvi), pozitīvi mainīta var tikt ne tikai atsevišķa indivīda dzīve, jo cilvēki, kas sevi attīsta, var ievibrēt arī citus. Mūsu kultūras bāze nereti šķiet šaura, vienpusīga. Dažādu paveidu reālismi (agrāk – sociālistiskais, kritiskais, tagad – sociālais, psiholoģiskais...) tiek miermīlīgi pieņemti. Savukārt klasiskais romantisms var šķist samākslots un vecmodīgs. Sastopoties ar absurda, farsa, groteskas u.t.t. elementiem teātrī, skatītājs to nereti uzskata par ākstīšanos („gribas ko dvēselisku”). Ja krievu klasiku kopumā, iespējams, skatītāji Latvijā labi pārzina (ja sarīkotu krievu autoru sacensības, tad, visticamāk, Grand Prix, zelta medaļu un 1. vietu iegūtu Čehovs, 2. un 3. – droši vien dalītu Dostojevskis un Gogolis, bet Tolstojs un Turgeņevs, visticamāk, paliktu aiz goda pjedestāla, savukārt Leonīds Andrejevs mūsu teātros iestudētāko krievu klasiķu olimpiskajā sešiniekā diez vai iekļūtu). Būtisks mums var šķist Šekspīrs, tomēr visi viņa darbi nav pat pieejami latviski, tāpēc priecē Jāņa Elsberga apņēmība tulkot (atdzejot) vairākas Šekspīra lugas. Vai daudz ko mums patlaban izsaka „Tits Androniks”, „Troils un Kresīda”, „Karalis Džons”  vai pat aktuālais „Koriolāns”? Cik vajadzīgs šķiet Gēte, Šillers, Moljērs un tik daudzi citi? Vai Frīdrihs Dirrenmats ("Fiziķi" un daudzi citi darbi), Makss Frišs („Bīdermans un dedzinātāji”), Albērs Kamī („Mēris”) Semjuels Bekets, Edvards Olbijs, Džordžs Bernards Šovs („Ābolu vezums”), Gabriels d’Annuncio („Nevainīgais”) un tik ļoti daudzi citi – nav nozīmīgi? Poļu, čehu, ungāru, japāņu, indiešu dramaturģija, Hulio Kortasāra, Ernesta Hemingveja darbi? Tā var turpināt, turpināt un vēlreiz turpināt... Vai teātris var iztikt bez pasaules elpas un savām kultūras vērtībām? Iepriecina, ka iestudē Lorku (tomēr tikai dažas viņa lugas), atsāk pievērsties Bertoltam Brehtam (tas ir ļoti liels izaicinājums), uzved Eižena Jonesko „Plikpauraino dziedātāju” (vai daudz kas patlaban būs trāpīgāks par viņa „Degunradžiem”?). Zīmīgi, ka Oskara Vailda daiļrades tumšās puses atainojums Latvijā ir bijis sekmīgs, savukārt viņa komēdijām tik labi nesokas, žilbinoši asprātīgs ir bijis tikai Dailes teātra 7. studijas diplomdarbs „Cik svarīgi būt nopietnam” (gan Gundara Āboliņa loma, gan visa ansambļa dzīvespriecīgā saspēle). Skaidrs, ka nevar uzspiest ne teātriem, ne režisoriem iestudēt to, ko viņi neizjūt kā savu. Ja būtu Sibillas Švirkstes laiki (skat. www.jrt.lv/saniknota-slieka), tad ar vēstuli Kultūras ministrijai vai partijas komitejai varētu panākt darbaļaudīm vajadzīgu, audzinošu, sociāli politisku izrāžu iestudēšanu. Kopumā tomēr žēl, ka ir tik daudz iestudējumu par tematu „viņš (viņa) mīl viņu, viņa (viņš) viņu ne” (daudzi no tiem, protams, ir interesanti, piemēram, vairākas Intara Rešetina izrādes vai savdabīgā „Bļitka” Goda teātrī). Jāpiebilst, ka izrāžu nosaukumi arī mēdz būt izdomas bagāti,- kombinējot vārdus mīla, kaisle, uzticība, viltus utt. ar dažiem īpašības vārdiem, daudz kas vēl sasniedzams. Tomēr pietrūkst kas būtiskāks (ne tikai teātrī). Lasot par civilizācijas, demokrātijas un daudz kā cita, kas mums šķiet stabils, iespējamajām beigām, spriedze kļūst jūtamāka. Varbūt arī teātris var līdzēt piebremzēt šo tiekšanos uz pasaules galu? Pirmos nelaimes vēstnešus, Kasandras pareģojumu turpinātājus, nepamanījām, nesapratām vai noniecinājām (Alvja Hermaņa un Henrika Ibsena „Tautas ienaidnieku” JRT, Viestura Meikšāna un Viljama Šekspīra „Ričardu III” Dailes teātrī). Vai gaidīsim „dedzinātājus” kā Bīdermans Maksa Friša lugā? Arvien skaidrāk taču saprotams, ka autoritāri politiķi demokrātiju prasmīgi izmanto nebūt ne tai atbilstošiem mērķiem, un, pēc vēlamā iegūšanas, tā sāk traucēt. Labticīgiem demokrātiem un pat konservatīvāk noskaņotiem cilvēkiem var zust tradicionālās, ierastās iespējas paļauties uz tiesu varas vai brīvo plašsaziņas līdzekļu atbalstu. Trauksme par turpmāko pieaug, bet ko darīt – nogaidīt vai rīkoties? Mēs – mazi tik, cik mūsu griba, nekas no mums nav atkarīgs? Vai tomēr...?

Piebilde

Par apsēstību, aizraušanos un vaļaspriekiem (par to rakstīju www.kroders.lv/runa/933): zīmīgi, ka to dažādības apzināšanai pievēršas arī citi, piemēram, Katrīna Neiburga filmā „Garāžas”.

Manas skatītāja dienasgrāmatas publicēšanas posms tuvojas noslēgumam, līdz ar to būtu interesanti uzzināt citus viedokļus par šīm un citām izrādēm. Jebkurš vērtējums ir subjektīvs, personisks, bet – jo vairāk viedokļu, jo interesantāk.

Turpinājums joprojām sekos.