Armands Kalniņš

Skatītājs

Interpretēt un saprast dažādo

Noslēdzošajā manas skatītāja dienasgrāmatas ierakstā par divām pārdomu vērtām izrādēm, kā arī mākslinieku un vērtētāju attiecībām.

“Krietnais cilvēks no Sečuānas”, Rīgas Krievu teātris, 25.02.

Bertoltu Brehtu mūsdienās iestudēt (interpretēt) ir liels izaicinājums. Līdz šim biju redzējis tikai vienu “Krietnā cilvēka no Sečuānas” iestudējumu – Jaunajā Rīgas teātrī (skat. www.jrt.lv). Tas, kas Brehtam bijis svarīgs: vēršanās pie prāta (domāšanas), ne jūtām (aizkustināt skatītāju nav grūti), atsvešinātības efekts u.c., teātrī vairs nav nekas neierasts. Samērā bieži izrādēs lieto atsvešinātības paņēmienus, izdomas ziņā gūti labi panākumi (piemēram, asprātīgie risinājumi Ināras Sluckas iestudējumā „Sieviete”). Daudzi skatītāji gan vēlas teātrī līdzjūtīgi apraudāties vai kārtīgi izsmieties. Tomēr pat tad, īpaši – ja pēc izrādes ir izveidojusies pēcgarša un atceramies kādu iestudējuma tēlu vai notikumu, šķiet, tomēr esam arī domājuši, vērtējuši, secinājuši. Elmārs Seņkovs nav mēģinājis šo lugu iestudēt tradicionāli (brehtiski), izrādē sabalansēts gan tas, kas stimulē redzamā analīzi, gan tas, kas var raisīt emocionālu reakciju. Ansambļa darbība ir labi saskaņota (daudz elegantu aktierspēles risinājumu, piemēram, Gaļinas Rosijskas atveidotais mātes tēls), arī video šoreiz nav ilustratīvs. Īsi un vienkārši formulējot iestudējuma pamatideju: labais, turpinot būt neierobežoti labs, var kļūt ļauns. To gadījies piedzīvot īstajā dzīvē: piemēram, kāds ideālists vai entuziasts, profesionāli un cilvēciski pārdegot, kļūst cinisks vai negants. Ētiski neviennozīmīgas situācijas, to risinājumi (šādu gadījumu analīzi izmantoju, vadot studiju seminārus) – vai gan teātrī var būt kas būtiskāks? Labais, kas var kļūt ļauns (teikt nepatīkamu patiesību cilvēkam, kas to nespēj pieņemt?), vai ļaunais, kurā ir kas attaisnojams vai vismaz saprotams (zādzības Viktora Igo „Nožēlojamajos”). Zīmīgi, ka Brehta lugā krietnā varoņa skarbais brālēns tomēr piespiež strādāt liekēžus, kas pieraduši iztikt no pabalstiem. Jāatzīmē, ka Elmārs Seņkovs joprojām nestaigā ierastus ceļus, visi viņa pēdējie iestudējumi atklāj ko līdz šim nepamanītu, negaidītu, bet būtisku.

“Lidojošais Travolta”, Nacionālais teātris, Jaunā zāle, 28.02.

Izrāde ir daudz skarbāka nekā luga (nevarētu teikt, ka izrādes noskaņa ir bezcerīga, taču optimistiska skatījuma tajā nav), kaut nav sasniegta „Kolka Cool” sakāpinātība (filma šķita komiski depresīvāka). Zināms un jau pierasts, ka Regnārs Vaivars neiestudēs parasti (luga iestudējumā var būt knapi atpazīstama). Režisora vēlme iestudēt tādu izrādi, kurā viss ir tieši tā, kā viņa iecerē (pat radikāli izmainot tekstu), nevarētu tikt apšaubīta. Interpretācijai jābūt, tā var būt atšķirīga vai pat pilnīgi pretēja sākotnējā dramaturģiskā materiāla idejām. Šī izrāde tiek dēvēta par brīvu fantāziju pēc lugas motīviem (skat. www.teatris.lv), bet diezgan daudz kas no Artūra Dīča lugas saglabāts, ne vien sižetiski, bet jo īpaši – idejiski. Arī par šo iestudējumu kāds skatītājs, kas, iespējams, līdzcilvēku dzīves daudzveidību pietiekami nepazīst vai cenšas izvairīties no nepatīkamām norisēm, varēs teikt, ka tā nenotiek (līdzīgas domas savulaik izskanēja, vērtējot Agneses Rutkēvičas lugas „Mans nabaga tēvs” iestudējumu Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā). Diemžēl dzīvē mēdz būt vēl sliktāk (ne tikai laukos, tikpat iespējams kas līdzīgs ir arī lielpilsētu rajonos), bet ir zināmi arī daudzi apņēmības un veiksmes stāsti. Šķiet, ka izrādē (salīdzinot ar lugu) notikusi uzsvaru maiņa tēlu sistēmā, jo centrā izvirzījies Ivara Kļavinska trāpīgi izdzīvotais Ivars, kura pašpazudināšanās ir loģiski pamatota: ja vajadzīgajā brīdī līdzās nav tuva cilvēka (turklāt tas notiek vairākkārt), ne katram ir pietiekami daudz spēka, lai nedienas pārvarētu. No malas palīdzēt kādam, kas grimst, ne vienmēr ir iespējams, pat ja mēģinām būt krietnie cilvēki no Popervāles (vai citas vietas Latvijā). Savukārt Raimonda Celma Travolta izrādē kļuvis traumētāks – lugā viņa jocīgās izdarības šķiet vairāk kā savdabīga, taisnīga, dzīves skarbumam nepiemērota ideālista maska, kas bieži tiek izmantota, lai aizsargātos no nejēdzībām, nepieņemamā (jo risinājuma nav). Salīdzinot lugu ar iestudējumu, ir gan zaudējumi (1. cēliena beigās darbība buksē, 2. cēlienā stāsts par iespējamo biznesu Amerikā ir pārāk garš – dzīvē tā var notikt, bet izrādē tas garlaiko), gan ieguvumi (mazāk ilūziju, piemēram, svītrots skolotāja teiktais par palikšanu laukos). Smagākā apsūdzība šajā iestudējumā ir vecākajai paaudzei, kuras saļodzītā vērtību sistēma sagandē bērnu dzīvi pat tad, ja jaunie mēģina no šīs degradējošās vides izrauties. Attiecībā uz lugu un tās iestudējumu ir divas cerības: ka Nacionālā teātra izrāde salāgosies, novēršot nepilnības un attīstot vērtīgo, kā arī ka luga tiks iestudēta atkārtoti, interpretējot to citādi.

Šķiet, tas posms Latvijas kritiķu un teātra mākslinieku attiecībās, kad šķita, ka kara cirvis izrakts uz ilgiem laikiem, pagājis vai pierimis (pamiers, kompromiss, sapratne vai sadarbība?). Kritikas attiecības ar teātri nekad nav piemīlīgas (un tādām tām nav jābūt). Tomēr būtu slikti, ja kritiķa uz leju vērsts īkšķis izrādi nogalinātu kā gladiatoru cīņās senajā Romā (jo sacensībās uzvarējis kāds cits iestudējums vai mākslinieks) vai diskreditētu to, kā piemēram, Ņujorkas teātros (aina ar šerpo kritiķi Tabitu Dikinsoni no Alehandro Injaritu filmas „Putnuvīrs”, skat. www.imdb.com/title un www.imdb.com/character). Pēdējā laikā nācies lasīt vairākas recenzijas, kuras sniedz no mana viedokļa atšķirīgu vērtējumu, bet tajās asredzīgi pievērsta uzmanība tam, ko neesmu pamanījis (piemēram, Henrieta Verhoustinska un Guna Zeltiņa par “Doriana Greja portretu” vai Līvija Dūmiņa par “Saniknoto slieku”). Ja kritiķis, interpretējot un skaidrojot iestudējumu, ir tajā rūpīgi iedziļinājies, tas rosina domāt par izrādi atkārtoti, lai to labāk saprastu. Sarūgtina, ja recenzijā nevis tiek vērtēts iestudējums, bet pamācīts, kā vajadzēja iestudēt (vērtējuma autors ir tiesnesis un prokurors izrādes sodīšanas procesā), kā arī gadījumi, kad kritiķis nevērtē reālo rezultātu, bet atbilstību saviem priekšstatiem par to, kādam šim rezultātam jābūt. Ko režisori var līdzēt šai sakarā? Varbūt anotācijā paziņot, ka iestudējums nebūs tāds kā autora luga un brīdināt, ka tapis nedarbs (vērts informēt ne tikai par to, ka izrādē smēķē, bet arī par to, ka interpretācija ir neparasta, un aicināt uz sapratni)? Vērtētāji savukārt var dot prettriecienu: ja tā, tad neskatīšos un nerakstīšu (vai gluži otrādi – tieši tas man vajadzīgs). Tad gan būs miers mājās.

Tviterierakstos mēdz parādīties arī kas vērtīgs, nupat bija publicēta atziņa: veiksmīgie atšķiras no neveiksmīgajiem ar to, ka veiksmīgajiem neveiksmju ir vairāk. Ak, dod mums, skatītājiem un vērtētajiem, sapratni atšķirt veiksmīgu neveiksmi no neveiksmīgas neveiksmes! Jo citādi: „Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs” (Rainis).

Turpmāk nebūs.