Piederīgs šeit

Septembris kā allaž pienāk aumaļām un strauji, sagrābies kultūras lielnotikumu vairāk, nekā vienam mēnesim pieklātos. Joņojot caur septembra pirmajām nedēļām, piezemēties izdevās tikai vēlos vakaros mājās un trīs “Homo Novus” notikumos, kas apvija mani ar šī gada festivāla tēmu – apzinātu dzīves tempa samazināšanu. Rūpjpilna un pat rituāla attieksme mūsdienās, tostarp teātrī, man šķiet īpaši svarīga, jo nereti liekas, ka mēs kā sabiedrība esam aizmirsušies, skrienot savos kāmīšu ratiņos un ģenerējot maksimālo produktivitāti no dienas dienā.

No visa saspringuma atvadījos MØR collective darbā “Aiztālākārpus”, ļāvu domām plūst iz divām dokumentāros stāstos balstītām pieredzēm – brīvdabas izrādē “Upes tūres. Daugava” un izstādē “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.

Dodies dziļāk savā alā

Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 2026. gada programmas ietvaros no 9. līdz 12. septembrim radošās rūpnīcas “Veldze” teritorijā bija apskatāma MØR collective veidotā instalācija “Aiztālākārpus” (angliski Beyond Beyond), kā arī nelielām skatītāju grupām bija iespēja piedzīvot pilnu 40 minūšu rituāla sesiju, kas, kā izrādes veidotāji paši norāda, iedvesmota no dažādām pasaules šūpuļdziesmām un ceremonijām.

MØR collective mani ieintriģēja jau pagājušajā “Homo Novus” festivālā ar “Vientulības simfoniju S.O.S.” Rīgas Cirkā, kas bija skumja, bet sirsnīga un ļoti atklāta izrāde par vientulību un vienpatību, ar asprātīgu, dzīvu un vienlaikus viegli sirreālu scenogrāfiju un absolūti fantastisku muzikālo noformējumu. Tāpēc ar lielu intrigu gaidīju, ko kolektīvs skatītājiem būs sarūpējis šī gada festivālā. Un ne es vienīgā – biļetes uz izrādēm tika izpārdotas ļoti ātri un, pateicoties lielajai apmeklētāju interesei, festivāls nolēma atvērt izrādes telpu arī kā apskatāmu instalāciju.

Kā vēsta festivāla mājaslapa, MØR collective ir 2021. gadā dibināts godalgots starptautisku skatuves mākslinieku kolektīvs, kas veido starpdisciplinārus darbus. Tā kodolu veido Anika Barkana (Anika Barkan), Mika Forslings (Mika Forsling), Sille Lansada (Cille Lansade), Katrīna Neiburga un Laura Hāgena Āgārda (Laura Hagen Aagaard). Viņu projektus raksturo kolektīvs radošais process, izteiksmīga vizuālā, muzikālā un sensorā valoda, kas ļauj tos piedzīvot vairākos uztveres līmeņos. Visus darbus vieno pievēršanās aktuālām sabiedrības tēmām, kas tiek mākslinieciski interpretētas, lai radītu saikni un rezonansi ar skatītāju.

Lai arī diemžēl nav sanācis piedzīvot daudz no šīgada festivāla programmas, varu apgalvot, ka “Aiztālākārpus” iemieso šī gada “Homo Novus” tēmu – apzinātu atelpu un dzīves tempa palēnināšanu – ikkatrā savā šūniņā.

Parasimpatētiskā aliņa

Šī pieredze ir vienlaikus audiovizuāla instalācija, video materiālu kopums un performance. Tā notiek pārveidotā treilerī, kas no ārpuses ieskauts lieliem koku zariem un atgādina milzīgu putnu ligzdu vai bebru dambi. Treilera iekšpuse ir mīksti tapsēta samtainiem audumiem rozīgos un bēšos toņos, tā atgādina iekšķīgos orgānus. Telpas griestos un kreisajā sienā iestrādāti vairāki ekrāni, kas ieskauti apaļīgās, organiskās formās un brīžiem rod sajūtu, ka tās ir plānas membrānas vai ādas kārtiņas, caur kurām spīd gaisma no ārpasaules. Gar labo malu savukārt izveidots liels, mīksts krēsls, kurā atsevišķas sēdvietas nodalītas ar gareniem, smagiem spilveniem, kuros katru apmeklētāju rūpīgi iekārto rituāla vadītāja Katrīna Neiburga.

Neiburgas veidotā scenogrāfija rada sajūtu, ka atrodamies dzemdē – iekš dzīva, silta, mīksta un rūpjpilna organisma. Šī mīkstā kūniņa aicina mūs atslābt un atgriezties kādā primitīvā stāvoklī, kurā pasauli veido gaismu laukumi, bioloģiskas šūnu struktūras un sirreāli tēli. Mīkstais interjers, pustumsa, ergonomiski veidotās sēdvietas, kurās patiešām izdodas iegrimt, un smagie spilveni, kas apskauj un piespiež, tīri fiziski stimulē atbrīvošanos. Parasimpatētisko nervu sistēmu aktivizē arī audio noformējums, kas ir telpisks (proti, dažādos skaļruņos skan dažādas skaņas), tajā mijas mūzika ar vadītai meditācijai līdzīgu stāstījumu un dažādiem trokšņiem, kas ir tīkami ausij (un, kā saka jaunākā paaudze, “pakasa smadzenes”). Meditācijai līdzīgais stāstījums aicina iegrimt tagadnes mirklī, vienlaikus uzburot prātā rotaļīgas un sirreālas ainas, piemēram, to, kā “kaza ar maigām, mīlestības pilnām acīm, zelta čībiņās izstaigā prātu, nograužot pārpalikušās raizes kā tādas kraukšķīgas rudens lapas”.

Galveno uzmanību neizbēgami piesauc daudzie ekrāni, kas iestrādāti scenogrāfijā. Sākumā tajos redzami krāsaini laukumi un raksti, kas atgādina šūnas mikroskopa palielinājumā, kurā mainās fokuss uz dažādiem pētītā parauga dziļumiem. Drīz vien tajos parādās dažādi humanoīdi tēli dzīvnieku maskās. Pūdelis un vācu ganu suns, āzis, krauklis un kaija atrodas mežā, kura florai ir piesātinātas, netipiskas krāsas, piemēram, koši rozā krūmi un koši oranža zāle. Citbrīd viņi atrodas pelēcīgā ainavā, kur mijas pamesta cilvēka darbība ar dabu. Viņi stāv, dejo, strīdas, fiziski izrēķinās āzis un suns. Video fragmenti ir iecilpoti, tādā veidā sižetu padarot mazāk vēstījošu un lineāru, pastiprinot sirreālo, pat psihodēlisko rituāla noskaņu, kurā tiek veiktas darbības, kurām nav racionāla izskaidrojuma.

Mika Forslinga veidotais skaņu celiņš rit sasaistē ar video fragmentu noskaņu, brīžam radot pat baisu, nedaudz šausmu filmai piederīgu atmosfēru, bet nekādā gadījumā tik bailīgu, lai tā būtu nekomfortabla un rosinātu saspringšanu. Ar mūzikas maiņu nomainās arī video fragmentos performējošie tēli – divas varones (Anika Barkana, Gazala Ramzani) zaļā un sarkanā kleitā, sašķobītās maskās ar apaļiem vaigiem un lieliem deguniem, kuras impulsīvi gribētos saukt par robustām un pat neglītām. Bet tieši šajā rūpīgi neizstrādātajā tēlā arī pamostas primitīvs un brīvs, rotaļīgs radošais gars, kas saistās ar aiz-laikiem.

Piepju sintezators

Katrīna Neiburga ir vienīgais fiziski klātesošais performants. Viņai ir uz galvas sapīti mati, un tajos iesprausti koka zari un spalvas, kas atgādina ragus. Mugurā viņai ir mīksts halāts un topiņš uz lencītēm, bet kājās – leoparda kažoka raksta legingi. Kā rituāla atribūtus viņa izmanto dažādus interesantas formas zarus, kuriem piestiprinātas piepes vai gliemežvāki. Uz neparasta, piepjaina zara, kas vismaz pa gabalu šķiet autentisks, nevis cilvēka veidots, rituāla vadītāja kādā brīdī, piemēram, it kā spēlē uz sēnēm kā uz taustiņiem, un no treilera skaļruņiem nākošā mūzika šķiet viņas un sēņu radīta. Šis pats koks parādās arī dažos no video fragmentiem, kur ar to mijiedarbojas mistiskie, maskotie tēli. Kopumā Neiburgas tēls ar dabiskā un modernā sajaukumu saistās ar Dienvidamerikas viedajām sievām, kas dzīvo saskarē ar dabu un garu, bet vienlaikus nēsā poliestera legingus un plastmasas rotaslietas. Savukārt performances vadītājas vaibsti atgriež atpakaļ šeit, Eiropas ziemeļu reģionā pie baltiem, dāņiem un skandināviem, kas dala līdzīgu dabu un pagāniskās rituālu tradīcijas.

Kā ceremonijas vadītāja, kas nogādā nelielo dalībnieku pulku aiz, tālāk, ārpus, Neiburga rūpējas, lai visas mūsu maņas pieslēgtos šai citai dimensijai. Vispirms, lai veicinātu atbrīvošanos, viņa katram pamasē un izmīca apakšstilbus un pēdas. Vēlāk, saskaņā ar pārējām performances daļām, piedāvā katram apēst konservētu ličī augli, kura tekstūra, īpaši vēl cukura sīrupā, atgādina glumu fileju vai slapju ādu. Citbrīd rituāla vadītāja vēdina ar lielām putna spalvām, kas piestiprinātas pie koka, bet noslēgumā katram apmeklētājam pie auss pažvadzina gliemežvāku saišķi. Šaurās, omulīgās telpas pustumsa un dažādie maņu stimuli, kā arī video iecilpošanās un lēnā attīstības gaita rada piemērotus apstākļus aizvērt acis un nesatraukties, ka kaut kas tiks palaists garām. Lai arī ekrānu klātesamība, protams, dominēja uzmanības piesaistē un, iespējams, sanāca palaist garām kādas rituāla vadītājas veiktās darbības. Piemēram, to, ka Neiburga it kā spēlē uz piepēm, manuprāt, varēja redzēt tikai trīs viņai tuvāk sēdošie cilvēki.

MØR collective, lai arī starptautisks ansamblis, iemieso sevī neapstrīdamu skandināvisku garu, kas pazīstams arī no citiem reģiona māksliniekiem. Piemēram, video materiāli un muzikālais noformējums noskaņas ziņā saistās gan ar zviedru mākslinieces Fever Ray (Karin Dreijer) pirmā, eponīmiski nosauktā albuma estētiku, gan Bjorkas – īpaši pēdējo gadu – daiļradi, kurā dominē hiperreālistiski dabas motīvi, košas krāsas un ēteriskas flautu melodijas. Pat darbos neparādoties ķērpjiem noaugušo klinšu kalniem un fjordiem, šī dabas pirmatnība un arī kāda vikingu pagāniskā pēctecība strāvo caur šo MØR collective rūpju pilno darbu, kas noslēdzas ar vārdiem: “Virs Tevis veidojas jauns zvaigznājs, kur zvaigžņu rakstā izveidots milzīgs izdarāmo darbu saraksts, kurā atkārtojas tikai viens uzdevums: atpūties, atpūties, atpūties.”

Daugav’s abas malas, nu izzinātas

11. septembra vakarā Stan’s cafe un Diānas Kondrašas, Rvīna Vardes, Ūnas Laukmanes un Aleksandra Maijera izrādē “Upes tūres. Daugava” skatītāji ir sasēdušies uz krēsliem un matracīšiem AB dambja zālienā, iepretim peldošajai galerijai “Noass”, ar skatu uz Vecrīgas panorāmu. Debesis ir zilas, zāle un blakus esošo koku lapas vēl ir koši zaļas, saule spilgti spīd pakausī. Vecrīgas skatu ierāmē divi saliekamie galdiņi. Uz galdiņa pa kreisi atrodas dažādi rekvizīti – stikla kauss, kapteiņa cepure, brilles un citi priekšmeti. Pie galda pa labi sēž Aleksandrs Maijers ar saviem dažādajiem skaņu instrumentiem un datoru. Skatītājus no spēles laukuma norobežo Ūnas Laukmanes veidotais gobelēns – “iztaisnota” Daugavas karte, uz kuras atzīmēti visi tilti, kā arī Latvijas teritorijas robežās fiksētas dažādas vietas un stāsti ar audumu aplikācijas, izšuvuma, pērļošanas un citām tehnikām. Aiz spēles laukuma ir celiņš, pa kuru aizzib pa velosipēdistam, bet vēl nedaudz uz priekšu dambja mala, kur jaunieši makšķerē. Izrādes laikā pa Daugavu šurpu turpu aizbrauc vairāki kuģi un no Rīgas ostas lielais prāmis dodas atpakaļ jūrā. Uz košzilo debesu fona plenējošo kaiju vēderus zeltainus krāso vakara saule. Šķiet, ka arī viņas ir noalgotas aktrises šajā izrādē.

Izrādes uzbūve savā pamatā ir vienkārša – skatītāji iepazīstas ar upes, tai pietuvinātu cilvēku vai citbūtņu stāstiem, kas atklājas spatiāli secīgi. Daugavas gadījumā Eduarda Beļņikova iemiesotais parastais zalktis ved mūs augšup pa ūdensteci – kaut arī tas šķiet kontraintuitīvi –, sākot ar tās ieteku jūrā un noslēdzot ceļojumu pie Baltkrievijas robežas, kad vēl vairāk nekā 600 kilometrus upe plūst cauri zemēm, ar kuru iemītniekiem šobrīd draudzēties un aprunāties ir neiespējami. Savukārt upes stāstu nodošana publikai notiek pa straumi – pirmizrādi “Upes tūres. Daugava” piedzīvoja Krāslavā, tad viesojās Naujenē, Daugavpilī, Aizkraukles novadā, Līvānos, Jēkabpilī un Staburagā, noslēdzot ciklu ar trīs izrādēm Rīgā.

Izrāde sākas, Beļņikova Zalktim izskrienot no skatītāju pūļa aizmugures un saucot, lai no viņa nebaidoties. Viņš iepazīstina ar sevi, savām raksturīgajām dzeltenajām ausīm un zvīņaino čūskas audumu, ko atliek vien iztēloties, un aicina skatītājus “doties viņam līdzi” pa Daugavu. Nez kāpēc biju gaidījusi, ka brīvdabas izrāde būs veidota pastaigas formā un arī pašai izdosies pastaigāt gar Daugavu, bet tā vis nenotika, un ceļojums gar upi veidots tīri stāstnieciski, mudinot ikvienu skatītāju pieslēgt savu radošo iztēli, kurā uzburt Zalkša aprakstītās ainas ar, piemēram, nopludināto Staburagu, virs kura brauc kuģītis, vai Rīgas mūru korsetē iejozto Daugavas lejteci. Ņemot vērā, ka iestudējums principā ir monoizrāde, jo tajā spēlē tikai viens aktieris, dažādos Zalkša ceļā satiktos kadrus Eduards Beļņikovs raiti iemieso ar ķermeņa valodas, balss un viena rekvizīta maiņu, piemēram, kļūst par kuģīša kapteini vai Daini Īvānu, uzvelkot galvā atbilstošu cepuri un runājot atbilstīgā balsī.

Lai arī dramaturģiskajā materiālā un spēles stilā, recenzentesprāt, ir padaudz paredzamības un klišeju, tomēr tekstā ieskanas un spēlē atklājas arī patīkami pārsteigumi, turklāt, izrādei ieskrienoties, tie šķiet nākam brīvāk un dabiskāk. Pārveidot no Daugavas krastmalu iedzīvotājiem noklausītos stāstus vienotā dramaturģijā, vienlaikus izceļot oriģinālo stāstnieku raksturu un pēc iespējas saglabājot anonimitāti, protams, nav vienkāršs uzdevums. Tas kopumā izdevies veiksmīgi, grūtāk gājis ar vēsturisko stāstu iedzīvināšanu, un šķiet, ka dramaturģiski lielākais izaicinājums bijusi virzīšanās uz priekšu, kas nereti atrisināta ar mazliet neveiklu stāsta noslēgumu un paziņojumu: “Nu, peldam tālāk!” Veiksmīga savukārt bijusi citbūtņu iesaistīšana sižetā, tā, piemēram, nevar nepieminēt čipētos lašus, kas peld pretim stāsta gidam Zalktim un kuri čipēšanas rezultātā kļuvuši apātiski un sinhronizējušies rečitatīvā, vai lielo, baiso samu, kas beigās izrādās nosvērts, lādzīgs un dzīvesgudrs un atvadās no Zalkša pie robežas, sakot, ka viņa “antenas sāk ķert Baltkrievijas televīziju”.

Nav īsti skaidrs, vai izrāde ir veidota jaunākajai auditorijai vai arī tās brīžam šķietamais amatierisms vai naivums saistās ar provinciālismu. Kopumā iestudējums ir sirsnīgs, informatīvs un asprātīgs, bet atkal un atkal pieķēru sevi pie sajūtas, ka te uz galvaspilsētu ir atvesta reģionā spēlēta izrādīte, kas veidota tā, lai to saprastu parastais lauku cilvēks, kaut gan no laikmetīgā teātra festivāla būtu gribējies “pilsētas” līmeņa uzvedumu, kas sasniedz arī novadus. Savukārt, ja izrāde primāri veidota jaunākajai auditorijai, tad tas nekur nav skaidri afišēts. Vienlaikus, iespējams, “Upes tūru” uzdevums saskaņā ar “Homo Novus” piekļūstamības politiku ir bijis veidot tādu programmas daļu, kas ir vieglāk uztverama. Tādā gadījumā visas iepriekšējās apsūdzības ir atceļamas, jo izrāde tiešām ir vienkārša un skaidra, ja vien grūtības nerada pati spēja distancēties no piesātinātās brīvdabas vides, lai iztēlotos sevi vēl citos apstākļos.

Man vienu empātiju, lūdzu. Maksāšu ar vecajām rētām

Festivāla “Homo Novus” programmā iekļautā teātra izstāde jeb instalācija “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā pievēršas stāstiem par bulingu, savstarpējiem konfliktiem un vienlaikus arī stāstiem par empātiju un pieņemšanu – pārsvarā skolas vecuma bērnu un jauniešu vidū, bet arī viņu attiecībās ar ģimeni.

Oriģināli izstāde veidota Čehijā, kur tā izstādīta Prāgas Pilsētas muzejā ar nosaukumu “Sporta stunda”. Pārvedot izstādes konceptu un tās galvenos varoņus – sešas vairākus metrus garas lelles –, mainījies tās nosaukums, joprojām saglabājot asociācijas ar fizkultūras stundas norisi, bet vienlaikus atsaucoties arī uz Mākslas muzeja trīslaidu kāpnēm, pa kurām uz 3. stāva vestibilu var uznākt pa abām pusēm.

Izstādē atskaņotas dokumentāras liecības un pieredzes stāsti par apcelšanu un nesaprašanos, iekļaujot gan tulkotus stāstus no Čehijas, gan sadarbībā ar interneta žurnālu “Satori” tepat Latvijā ievāktas pieredzes. Prieks, ka “Homo Novus” festivāla ietvaros jau vairākus gadus rodas telpa, kurā mākslinieciski runāt par nepatīkamo, īpaši vardarbību. Šīs izstādes sakarā atminos arī Lauras Stašānes un Janas Jacukas “Lietisko pierādījumu muzeju”[1], kas sākās ar izstādi 2020. gada festivāla ietvaros, vēlāk apceļojot citas valstis, ievācot vēl pieredzes stāstus un beigu beigās izdodot pieredzes rakstu kopu “Neviens tev neticēs” (Punctum, 2023).[2] Ir bijuši vēl vairāki projekti par vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, taču darbus, kas runātu par bērnu un jauniešu vardarbību, atminos mazāk.

Izstādes telpā uz dažāda biezuma vingrošanas paklājiem sēž vai guļ lelles. Pa četriem skaļruņiem Mākslas muzeja 3. stāva vestibilā ne pārāk skaļi skan pagarš, iecilpots audio ar vairāk nekā piecdesmit pieredzes stāstiem, kurus īpašos bukletos iespējams arī izlasīt latviešu vai angļu valodā. Telpas vidū sēž apaļīgs lelle Josefs zilās biksēs un jakā ar kapuci. Viņam ir skruļļains krūšu apmatojums un bārda. Pie vestibila sienas iepretim kāpnēm pret sienu un viena pret otru atspiedušās lelles Emma un Klaudija. Emma ir blonda, gaišām acīm, tumšsarkaniem nagiem un koši rozā somiņu, bet Klaudija – tumšu ādu un matiem, tērpta melnos šortos un baltā krekliņā. Abām vārdu kartītes uzkārtas uz rokām, nevis kaklā. Pretim Josefam starp abām izstāžu zāles durvīm pret sienu atspiedies Volfs zaļā, sudrabotām zvaigznītēm rotātā vingrošanas kombinezonā.

Pie vestibila margām saļimis guļ Renē. Šai lellei ir kopā saaugušas uzacis, kā arī izteikts apmatojums citviet uz ķermeņa – uz rokām, kājām, pirkstiem. Šai lellei ir dažādu toņu violeti mati, sapīti dredos, pīrsings un apzīmētas rokas, rozā krekliņš, uz kura rakstīts Tělák, kas čehu valodā nozīmē “sporta stunda” jeb oriģinālais izstādes nosaukums. “A” burts uzrakstā apvilkts ar aplīti, tādējādi veidojot pazīstamo anarhijas simbolu. Muzeja otrajā stāvā pie vēsturiskajām afišām palikusi Sāra. Viņas tēls atgādina neformālās izglītības skolotāju, viņai ir vairāki auskari un pīrsings uzacī, sinepju dzeltena vestīte un īsi, pelēki šorti. Uz Sāras vārda kartītes ir sirds formas uzlīme ar varavīksnes karogu. Pienākot lellei tuvāk, redzams, ka tās atsegtās rokas un kājas klāj rētas, kādas paliek pēc gadiem paškaitējuma, proti, graizīšanās.

Apkopotie pieredzes stāsti ir apzināti modificēti, lai saglabātu iesūtītāju anonimitāti. To audio ieraksti, ko lasījuši Antonija Skopa, Eižens Freimanis, Ģirts Dubults, Rihards Bargais, Linda Krūmiņa, Lote Vilma, brīžam šķiet saskanam ar lellēm, it kā tie varētu būt tieši viņu stāsti, bet pārsvarā tomēr šķiet atstati, citu autoru stāstīti. Kaut arī stāstos dominē vienaudžu vardarbība, pārsvarā visi stāsti ir ar jūtamu laika distanci – tos tagad stāsta pieaugušie par savu skolas laiku. Un tajos ir daudz kā pazīstama – meiteņu raustīšana aiz bizēm vai krūšturu lencītēm, apaļīgo klasesbiedru vārdiska apcelšana, “meitenīgāku” puišu saukāšana par “zilajiem” un diemžēl arī pazīstami stāsti par paškaitējumu un dzīvi ar rētām. Ir izdevies dzirdēt nostāstus par mūsdienu skolas mobingu, un tas man nereti šķiet vēl nežēlīgāks un šausmīgāks, jo, pateicoties virtuālajai videi, tas nebeidzas, izejot pa skolas durvīm, bet seko arī itin visur, jo notiek internetā. Par šādām pieredzēm stāstu pietrūka.

Daudz izceļas kvīru mobinga pieredzes. Galvenokārt par apsaukāšanu un izstumšanu, taču starp tām arī ļoti mīļi vēstījumi, piemēram, par to, kā vecāks pārdzīvojis dēla zaudēšanu, kad viņa bērns veicis dzimuma maiņas operāciju, bet izdevies tikt tam pāri, tieši pateicoties meitas klātesamībai un kopā pavadītajam laikam. Vēl ievērojams daudzums stāstu par to, kā autoriem nācies “atmācīties” dažādus pieņēmumus un atrunāt uzmācīgas domas, ko viņiem ieaudzinājuši vecāki, skolotāji vai sabiedrība.

Guļot uz biezā vingrošanas paklāja blakus Emmai un Klaudijai, pēc iespējas ar galvu pieklusinātās skaļruņa skaņas diapozonā, noklausījos visus stāstus. Protams, ka šādas pieredzes lika prātā atgriezties arī savā bērnībā un pamatskolā. Atcerēties, kā man pirmajai klasē sāka augt krūtis. Kā tieši viens klasesbiedrs līdz ceturtajai klasei nedeva mieru manu ausu dēļ. Kā mans klasesbiedrs pārtrauca ar marķieri krāsot melnus nagus un pēkšņi kļuva par vienu no “stilīgās” bandas, kas mani apsmēja līdzīgi alternatīvu pazīmju dēļ. Atceros, kā kādā piektajā vai sestajā klasē sāku sist puišiem, kas kacināja mani vai citas meitenes. Atceros, kā astotajā klasē puisis, kas bija vismaz klasi zem manis, sāka mani un manu draudzeni pa visu skolu saukt par lesbietēm, tiklīdz ieraudzīja. Atceros, kā ļoti ilgi pamatskolas vecumā gribēju būt puisis. Atceros, kā, līdzīgi vienam stāstam, arī manā vidusskolā valdīja elitārisms un absolūti briesmīgu, nekaunīgu klasesbiedru, kurš slikti mācījās un slikti uzvedās visās stundās, nemeta ārā, jo viņa vecāki… Nu, jūs paši saprotat.

Visbriesmīgākais apbižošanas brīžos man šķiet pieaugušo izvēle neiesaistīties vai neuztvert situāciju nopietni. Protams, vecākiem nevajag pilnīgi visur iejaukties, jo arī tas var bojāt bērna integrāciju klasē. Visvairāk mani šajos stāstos šausmināja situācijas, kurās skolotājas izvēlas situāciju neredzēt vai interpretēt pa savam, beigās tieši cietušajam jaunietim apstākļus padarot vēl neciešamākus. Nezinu, kā tieši iet skolās šobrīd, un saprotu, ka skolotājiem jau tā iet grūti. Bet durvis uz dažādību ir vaļā, un arvien vairāk un vairāk bērnu un jauniešu grib un gribēs šo dažādību izpētīt, pielaikot un meklēt tajā sev vispiemērotāko. Labākais, ko mēs varam darīt, ir izglītoties un rast drošu telpu šādiem meklējumiem.

 

[1] https://www.pieradijumumuzejs.lv/

[2] https://www.pieradijumumuzejs.lv/gramata-neviens-tev-netices