REDAKCIJAS SLEJA: Kopā, bet atsevišķi

* Edīte Tišheizere, žurnāla “Teātra Vēstnesis” galvenā redaktore

Apmēram pirms gada, domājot par to, kā racionālāk izmantot mākslai paredzēto nebūt ne milzīgo naudu, Valsts Kultūrkapitāla fonda eksperti lūdza apsvērt domu, vai portāls Kroders.lv nevarētu apvienoties ar žurnālu “Teātra Vēstnesis”, izveidojot vienu profesionālu nozares mediju.

Toreiz, apspriežot tādu iespēju, kļuva skaidrs, ka abiem izdevumiem ir gan kopējs interešu objekts, proti, teātris tā visdažādākajās izpausmēs, gan viens mērķis – kultūras attīstība, izaugsme un pašrefleksija –, taču ceļi līdz tam ir dažādi. Portālam kā jau interneta izdevumam ir gandrīz neierobežotas publicēšanas iespējas, kamēr žurnālam ir tieši 96 lappuses – ne vairāk, ne mazāk. Portālam ir iespējas acumirklī atsaukties uz jebkuru mākslas vai sabiedrisko notikumu; žurnāls iznāk četras reizes gadā ar mazliet atšķirīgiem, teātra sezonas diktētiem intervāliem, un spontanitāte nav un nevar būt tā stiprā puse. Mazsvarīgi nav arī tas, ka portālu Kroders.lv veido jauni, bet “Teātra Vēstnesi” – pieredzējuši, sacīsim tā, cilvēki. Tomēr pats galvenais, gribētos uzsvērt, ir portāla iespēja piesaistīt jaunus un topošus kritiķus un teorētiķus, kļūt par savdabīgu un iedarbīgu skolu vai vēl tiešāk – tāfeli, uz kuras uzrakstītajam tūdaļ var pienākt arī atbilde. Kroders.lv noteikti ir “portāls uz nākotni”. Savukārt žurnālam, kas pats par sevi ir konservatīvāks un tradicionālāks plašsaziņas veids, ir iespēja raudzīties arī atpakaļ, uzrunāt ne tikai jaunus cilvēkus, bet arī pārējo sabiedrības lasošo daļu. Arī vispārināt, analizēt nevis pirmā brīža satraukumā, bet kaut vai no nelielas distances, ar vēsu galvu. Izvirzīt numura centrā noteiktu tēmu, par kuras aktualitāti jau signalizējis Kroders.lv, un iztirzāt to no dažādiem skatpunktiem. Vai būtu nepieciešams apvienot šos atšķirīgos ceļus? Manuprāt, nē. Vienkārt jau tāpēc, ka apvienojoties viens ceļš ietu mazumā, bet iespēju publicēt profesionālu skatuves mākslu analīzi jau tāpat nav pārmērīgi daudz. Otrkārt, varētu izveidoties zināma hierarhija: kas tad būs tik vērtīgs, lai “paliktu vēsturei”, papīra formātā iemūžināts? Un kurš būs tik drosmīgs izlemt, kas tieši būtu iemūžināšanās vērts?

Domāju, ka tieši kopā mēs varam tuvoties mērķim, aptvert pēc iespējas lielāku lauku, nodrošināt dažādu analīzes ātrumu un dziļumu. Stāvot ar mugurām kopā, ir arī drošāka sajūta.

Un mums ir, ko darīt kopā. Vispirms jau – atjaunot profesionālo leksiku. Kā pierādīja kaut vai Patrisa Pavī lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijas konferencē, ir būtiski mainījies veids, kā uztvert un domāt par teātri. Mainās pats teātris un palaikam vairs neatbilst šim nosaukumam. Mainās aktiermākslas izpausmes. Jēdziens “skatuves māksla” kļūst par ierobežojumu, vajadzētu vienoties par jaunu un plašāku formulējumu. Cits nozīmīgs, vēl paveicams darbs ir nozīmīgu, hrestomātisku tekstu kaut vai daļēja pārtulkošana latviešu valodā. Lai studentiem, citējot aizvien no jauna, nebūtu jāmokās, tos pārceļot latviski katram pēc savām spējām un valodas izjūtas. Jo, dzīvojot daudzvalodu vidē, saprast svešvalodā rakstīto un atveidot to savā dzimtajā valodā ir pavisam atšķirīgas lietas.

Gan portāla, gan žurnāla darba rīki ir valoda un vārds. No tā izriet visai pretišķīgi uzdevumi. Saglabāt valodas tīrību, skaistumu, bagātību un izteiksmību. Spodrināt un attīstīt vārdu, profesionālo leksiku, ļaujot tajā ienākt pasaules tendencēm, izteiksmēm, domāšanas veidam. Citiem vārdiem sakot – saglabāt savu patību, neiegrimstot provinciālā pašpietiekamībā, un būt atvērtiem pasaulei, negrasoties tajā izšķīst. Mums patiešām ir, ko darīt. Kopā un atsevišķi.