Tās Resnās tantes dēļ

Skatoties izrādi Jaunajā zālē Nacionālajā teātrī.

Reiz man kāds ķīniešu dzīves mākslā iedziļinājies samurajs, dzerot atšķaidītu spirtu, minēja, ka – radoša kolektīva izaugsme un panākumi nebūt nav atkarīgi no priekšnieka nesavtīgajiem pūliņiem un atskaites skaitļu virtenēm. Panākuma pamats, var gadīties, atrodas sētnieka slotā, kura slauka asfalta laukumiņu, lai augstākminētais šefs varētu novietot savu spēkratu. –

– Nu, saproti mani pareizi! Katram jau ir sava funkcija, bet… iespējams tieši tas slotas vicinātājs rada šo balansu, lai lietas izkārtotos… – viņš ilgi klepoja un ar asarām acīs pacēla samīdīto skābo gurķi, kuru bija zaudējis, norijot dedzinošo šķidrumu – lai lietas izkārtotos… kā planētas ap Sauli.

Muļķības, protams.

Lūgšana resnajai tantei.

Ieraudzīju radio paneli un acīs sariesās asaras. Mani tāds verķis ilgus gadus pavadīja bezmiega naktīs. Jā, neskaitāmas vientuļas stundas, raugoties drauga zaļajā Ciklopiskajā acī un klausoties, kā klusi dudina melodijas svešā valodā, samiksējot manus nomoda sapņus ar cigaretes sīvajiem dūmiem.

Garas naktis ir pavadītas pie šādas pasaules skalas.

Pasaules lāpāmais kombains.

Man reizumis ir tāda vīzija – sabiezinājumi telpā, kur palikušas tikai cilvēku ēnas. Mana ēna, kas savas dzīves laikā virpuļojusi pār šo pasauli.

Ja ļautu fotoaparātam fiksēt trajektoriju, mēs iegūtu neskaidru bildi ar ērmotiem, rēgainiem fantomiem.

To bildi varētu nosaukt „Mana dzīve” un uzrādīt Svētajam Pēterim kā apliecinājumu, ka tu esi pelnījis vietu Paradīzē.

Nesaprotu, ko tur gruzīties! Bet nē – gruzās.

Būtu labāk aizvilkušies salāpīt savus karmiskos caurumus ar kādu alus kausu, sliktākajā gadījienā pasituši klaču vai ierubījuši TV, bet nē – vazājas viens otram pakaļ un pat vannas istabā nedod miera ar tām savām nepareizi aizviņķelētajām zobpastūbiņām, ik pa mirklim sniedzot labas pamācības un padomus dzīves mākslā un ierunājot kādu nozīmīgu pamācību skaņu studijas mikrofonā, pēc’ pārbaudot pie Dieva Dīdžeja, vai tik ir kvalitatīvi ierakstījies Mūžības anālēs?

Jā, jā… Super. Dragā tik tālāk.

Un nav te nekāda kases gabala ar pasūtītu vai aizmaksātu mūziklu, kur tauta nāks.

Vai tad tie nav tie paši aktieri no teātra, kurā tik labi zin’, kā taisīt visādus jokus?

Kas tad nu?

Nedramaturģiski teksti, kurus līdz kramplauža novīlētajiem nagu galiem par saviem padara daži nomaldījušies cilvēciņi no izgājuša gadsimta, iekrampējušies stiklotas radio studijas apskretušā dīvāniņā, reizēm pietuvinot lūpas pie mikrofona – ja nu kāds mani tur augšā beidzot izdzirdēs… lāpa šo sasodīto pasauli, kas teju, teju gāzīsies bezdibenī.

Klusināta mūzika un Pasaules pievērtie plaksti… Cerība, ka viss vēl būs, taps, raisīsies ritēs…

Un tu labi zini, ka nekāda mierinājuma nav un nebūs. Neviens tevi neatpestīs. Nu, bet nav svarīgi. Mierinājums paliek. Un tādēļ vien ir vērts turpināt. Tās Resnās tantes dēļ.

Neko citu mēs nevaram darīt.

Vienīgi aizlūgt.