Lelde Stumbre

Dramaturģe

Kādas lugas stāsts

Lasīt lugas ir sarežģīti. Lasīt lugas dzejā – vēl sarežģītāk. Nav nekādu cerību, ka skolā, mācoties Raiņa biogrāfiju un pētot darbus, kāds ieinteresēsies par lugām. Knapi tiek galā ar dzejoļiem. Un skolēns līdz galam tā arī nesaprot, kāpēc Rainis pasludināts par latviešu tautas galveno dzejnieku un arī dramaturgu. Arī mani skolā Rainis neieinteresēja un arī pēc tam vēl ilgi – neinteresēja. Lai gan es biju tipiska padomju laika lasītāja – literatūru uzsūcu visos veidos, bet toreiz jau visi lasošie uzmanīgi lasīja jaunāko dzeju, jo tur bija ieslēptas interesantas un aizliegtas lietas un tā mēs iemācījāmies dzeju saprast. Bet pienāca brīdis, kad sāku interesēties par lugām un nolēmu izlasīt tās visas. Visas, kas bija pieejamas – gan latviešu autoru, gan krievu, gan angļu, norvēģu, franču un vācu, visas, kas tajā laikā bija tulkotas latviešu valodā. Bija mazliet jāsaspringst, jo lugu lasīšana, kā jau teicu, ir sarežģīta, un Raini atstāju uz beigām. Pareizāk sakot, tas visu laiku atradās man deguna priekšā, grāmatplauktā, bet skolas laika ietekmē virzīju viņu no sevis projām. Gan jau paspēšu, nekur jau nepazudīs. Un tad ķēros klāt, lai ātri izskrietu cauri visām jau it kā zināmajām lugām – kurš tad nu nezina, par ko ir runa “Zelta zirgā”, “Indulī un Ārijā”, “Pūt, vējiņi!”, “Ugunī un naktī”, “Spēlēju, dancoju”... Mans lugu lasīšanas mērķis gan nebija tikai sekošana sižetam, lasīju, lai apgūtu lugu rakstīšanas paņēmienus, un arī šajā ziņā jau iepriekš biju pārliecināta, ka Raiņa lugas man neko daudz palīdzēt nevar – tās bija rakstītas dzejā jeb saistītā valodā, bet es miglaini nojautu, ka līdz tādām virsotnēm man vēl tāls ceļš ejams. Tomēr interesanti – neskatoties uz vienaldzību pret Raini, tomēr uzskatīju šīs lugas par virsotnēm. Vai arī tas skolā bija iestāstīts? Lai nu kā, bet es izlasīju visas Raiņa lugas jau daudzmaz apzinīgā vecumā un biju pārsteigta. “Zelta zirgs” vairs neizklausījās pēc vienkārši pasakas par trim tēvadēliem un princesi stikla kalnā, bet par puisi, kurš nolēmis sasniegt neiespējamo, lai gan viss viņam apkārt runā par pretējo; “Ugunī un naktī” Laimdota pilnīgi noteikti bija pārtapusi par apspiesto, okupēto Latviju, Spīdola par gudru stratēģi, bet Lāčplēsis par neizlēmīgu stiprinieku, kurš savu uzdevumu neizpilda, kā pienākas, un tādēļ mēs esam tur, kur esam; “Pūt, vējiņi!” Uldis nekaunīgi kāpa pāri visiem tradīciju un sabiedrības noliktajiem labas uzvedības žogiem, bet Baiba tādai brīvdomībai vēl nebija gatava; Indulis un Ārija kārtējo reizi apliecināja, ka mīla nav stiprāka par nāvi un karš vispār ir pretīgs, un tādā garā un tā joprojām, bet “Spēlēju, dancoju”... Ar šo lugu netiku galā. Lasīju, sapratu, ka man tā patīk, bet tās atšifrēšanai traucēja Dailes teātra slavenais uzvedums ar Hariju Liepiņu un Viju Artmani, radioiestudējums, ko biju klausījusies nez cik reižu, un Ādolfa Skultes balets “Brīvības sakta”, kas vispār jaucās pa vidu pavisam nevietā. Nav nemaz tik viegli tikt vaļā no populāra un apjūsmota mākslas darba interpretācijas, tu it kā jūti, ka tas nav vienīgais veids un ka mākslā vispār nekas nav „klintī iecirsts”, tomēr laikam vēl tavs paša prātiņš atveras tikai plašumā, bet ne dziļumā, un vajadzīgs laiks. Bet jaunībā laika diezgan, un ar laiku saproti, ka viss vajadzīgais pie tevis atnāk gandrīz vai pats no sevis, saprotams, ja raugies īstajā virzienā. Tā arī es – noliku malā Raiņa lugas ar labi padarīta darba sajūtu, jo ne brīdi nenožēloju, ka biju tās izlasījusi, ķēros pie saviem gara darbiem, ignorēdama visu izlasīto klasiku un ienirdama modernajā dramaturģijā. Bet, kā mēdz teikt – lai iemācītos gleznot, vispirms jāiemācās zīmēt. To es biju izdarījusi.

Mans vārds ir Lelde. Padsmitnieces gados biju par to sabozusies, jo šis vārds nemanāmi uzlika tādu kā smagumu. Ja es būtu vienkārši Ilze vai Dace, dzīvot noteikti būtu vieglāk. Bet Lelde uzreiz tika pamanīta, un neviens pusaudzis nevēlas izcelties ar kaut ko tik šaubīgu. Mana mamma Leldi izvēlējās, saprotams, Raiņa dēļ, jo tieši viņš izdomāja šo vārdu, bet manas dzimšanas laikā komponists Ādolfs Skulte komponēja baletu “Brīvības sakta” pēc Raiņa lugas motīviem. Mana mamma bija mūzikas kritiķe, un viņai par šo baletu bija jāraksta. Laikam jau viņai tas patika, ja savam bērnam ielika šo vārdu, un tajā laikā neviens nepētīja vārda nozīmes un tā ietekmi uz cilvēku. Galu galā es ar šo vārdu apradu, samierinājos un vēlāk pat nopriecājos, ka Leldes nav tik daudz kā Ilzes vai Daces. Bet vienmēr bija sajūta, ka ar to viss vēl nav beidzies, kaut kādā veidā šis vārds liks sevi manīt.

Rakstnieki šad un tad izmanto un apspēlē savu vārdu savos darbos. Tas gan nekad nav izvērsies par modes lietu literatūrā, tomēr šad un tad rakstnieks it kā paskatās uz sevi no malas, ļaujot pašam sev mazliet piedalīties. Parasti viņš sevi attēlo, tā teikt, trešā plāna lomās, tā neuzkrītoši, un pa lielākai daļai tas notiek labas gaumes robežās. Tad nu bija pienākusi mana kārta. Nekad nebiju pat iedomājusies, ka varētu sevi kaut kā iepīt lugās, bet rakstniekam jau nav savas gribas – kā Dievišķā Iedvesma nolemj, tā arī notiek, un, dziedi vai raudi, jāraksta!

Es redzēju sapni. Ļoti reālistisku, krāsainu un pilnu visdažādākajām sajūtām. Visas darbības un detaļas bija labi saskatāmas un izprotamas, un pamostoties jutos satriekta – gluži kā būtu noskatījusies filmu, kas nebūt nebija slikta, un es tajā piedalījos kā pilntiesīga filmas varone.

Sapnī ar vilcienu biju atbraukusi uz Jūrmalu un izkāpusi Lielupes stacijā. Laiks bija pavasarīgi vējains un ne pārāk silts, bet es par to neuztraucos, jo tā Jūrmalas daļa man vislabāk patīk pavasaros, rudeņos un ziemās, kad nav atpūtas sezona. Biju atbraukusi konkrētas vajadzības dēļ – man bija jāsatiek mūsu slavenā aktrise Vija Artmane. Dzīvē es ar cienījamo mākslinieci nekad neesmu bijusi pazīstama un arī tagad, sapnī, jutos diezgan nedroša. Biju dzirdējusi, ka māksliniece mēdz būt arī strauja un asa un rēķinājos, ka viņa varbūt nemaz negribēs mani satikt. Jo kas es pret Viju Artmani! Bet, ai, prieks un laime, tur jau viņa nāca! Sarkanā mētelī, jā, strauja, bet ne nelabvēlīga, un mēs brīdi apspriedāmies, uz kurieni iet – sezona Jūrmalā nav vēl sākusies un lielākā daļa kafejnīcu slēgtas. Piepeši mums pretī parādījās kāds sievietes stāvs, viss melnā, arī seja lāga nebija redzama, bet viņa nāca tieši mums virsū, piepeši ļoti mērķtiecīgi mums gar degunu nogriezās un pazuda kādā dīvainā, garā ēkā. Artmane uzstāja, ka mums viņai jāseko. Lai gan ēka nepavisam neatgādināja kafejnīcu, drīzāk garu, tumšu šķūni, Artmane piepeši kļuva primadonnīga un nebija ar mieru uzklausīt nekādu saprāta balsi, bet stūrēja iekšā tumšajā šķūnī un pavēlēja arī man viņai sekot. Es, protams, pakļāvos, gļēvi nodomādama, ka viņa ir vecāka par mani un tad jau zina, ko dara.

Iegājām šķūnī, un es visai drīz sapratu, ka tā ir rija, lai gan nemaz neesmu speciāliste latviešu viensētas jautājumos. Bet tā bija rija un nekas cits, un Artmane vedināja mani dziļāk, un izskatījās, ka viņa te jūtas arvien labāk, it kā nokļuvusi vietā, ko labi pazīst. Mēs abas iekārtojāmies kaut kur maliņā un sākām skatīties, kas te īsti notiek. Un te notika ne vairāk, ne mazāk kā velnu un raganu sabats vai salidojums vai ikgadējā balle, katrā ziņā kaut kas tamlīdzīgs, jo rija piepildījās ar trokšņojošiem velniem un raganām, skanēja dārdoša mūzika, kāda glaimīga roka mums pasniedza sudraba biķerus ar tumši sarkanu dzērienu, un es gribēju tikai vienu – tikt ārā, vēsajā, bet saulainajā pavasara gaisā. Artmane par mani apžēlojās, lai gan varēja redzēt, ka viņu tas viss sajūsmina, bet mani viņa drusku nicina, un mēs abas atkal stāvējām uz ielas, dzīvas un veselas.

Tāds bija šis sapnis, un es labu laiku staigāju apkārt kā murgā, nesaprazdama, kāpēc redzu sapnī Viju Artmani, velnu riju, kāpēc es tur vispār atrados un... Tad beidzot atausa Gaisma! “Spēlēju, dancoju”! Ak Dievs, kāda es esmu muļķe! Palaidu garām tādu izdevību! Ja nebūtu tik gļēvulīgi uzvedusies, varbūt mēs būtu satikušas arī Leldi un Totu, un Zemgu, un Veco kungu un... Īsi sakot, es no sirds nožēloju savu neizlēmību, bet sāku par to visu domāt. Vēlreiz ķēros pie Raiņa lugas un izlasīju to jau ar pavisam, pavisam citu skatienu, pie tam nu visiem Raiņa lugas tēliem pa vidu man jau rosījās Vija Artmane un es pati. Mēs taču bijām trīs Leldes – viena īstā, Raiņa Lelde, tad Vija Artmane, kuras Lelde uz skatuves bija tik neaizmirstama, ka nav iespējams kārtīgi lasīt lugu, un es, arī Lelde, kura savu vārdu saņēmusi, pateicoties Rainim, un kura... galīgi bija izgājusi no sliedēm ar savu sapni un Raiņa lugu, jo es piepeši biju sapratusi, par ko tā ir. Un nekāda izdevība nebija palaista garām, tieši otrādi – man bija tā vienreizējā un neatkārtojamā iespēja uzrakstīt savu lugu, radīt savu stāstu, kas bija sācies manā sapnī, un ne jau par velti tāds sapnis tika man sūtīts.

Nu jau bija pagājis krietns laiciņš, kopš lasīju lugas, lai aptvertu, kā tās jāraksta. Nu jau es biju sapratusi, ka man nav jākopē Rainis, man vispār neviens nav jākopē un es drīkstu rakstīt, kā un ko vien vēlos. Un, ja Rainis savu “Spēlēju, dancoju” rakstījis, aizplīvurojot īsto Leldes, Zemgus un Tota stāstu ar briesmīgu pasaku par velna riju, līgaviņu, kuru iekāro vecs, izvirtis vampīrs, bet izglābj vienkāršs puisis no tautas (trešais tēvadēls), upurēdams savu dzīvību, tad es nolēmu uzrakstīt to stāstu, kas tur patiesībā ir noslēpts. Nosaucu savu lugu “Dancoju, spēlēju”, jo neapšaubāmi „atspēros” no Raiņa darba un tieši vēlējos, lai tā tas arī tiek uztverts, lai gan nekādu ilūziju, ka šī luga kādreiz varētu parādīties uz latviešu teātru skatuves, man nebija. Bet – ne vienmēr publicitāte ir galvenais un izšķirošais, dažreiz darbs vienkārši jāuzraksta, citādi nevar tikt uz priekšu.

Tā radās mana versija vai, pareizāk sakot, mana versija Raiņa lugas atšifrējumam, kurā piedalījās arī aktrise Vija Artmane un es pati, jo mums abām bija jānoskatās notiekošais rijā līdz galam. Tieši piedalīties notikumos un tos ietekmēt mēs nedrīkstējām, kā jau tas tiek pieteikts „viesiem no nākotnes” vai pareizāk – viesiem no paralēlās pasaules. Tomēr mēs uz brīdi drīkstējām tur atrasties, lai saprastu, ka stāsts ir patiešām dramatisks – Vecais kungs pieprasa savas pirmās nakts tiesības, kas baronu un kungu laikos bija gandrīz vai dabiska parādība, bet Zemgus, savas valdonīgās mātes skubināts un paša gļēvulības dēļ, nolemj par Leldi necīnīties. Bet cīnīties grib Tots, klaiņojošs muzikants, kuram nav ne māju, ne vispār jebkāda statusa, tikai veikla valoda un, protams, mīloša sirds. Nav ne velnu, ne raganu, bet ir kunga kalpi, kuriem jāizpilda pavēles, un, kad Tots iejaucas, Lelde tiek brīvībā, bet viņu pašu cīņas karstumā nogalina. Visai aktīva tomēr ir arī Artmane, kura ļoti grib palīdzēt Leldei un Totam, un tas viņai arī izdodas. Galu galā mēs abas atkal tiekam laukā no šī mudžekļa, bet, kad es vedinu Artmani doties mājās, viņa saspicē ausis, jo izdzird tālumā balsis un zirgu pakavu troksni un saprot, ka aiz stūra, pavisam netālu ir Alaines muiža... tā, kurā dzīvo Edgars un Kristīne... Un tas viņai noteikti jāredz!

Tādā veidā es vēlējos pateikt patiesībā tikai vienu – labi uzrakstīts darbs, īsts mākslas darbs, tā ir pilnīgi reāla pasaule, ar īstiem, dzīviem cilvēkiem, un mums visiem ir arī pilnīgi reāla iespēja tur nokļūt. Tikai jāatver grāmata.