Vārdu tango... ar tūrēm
Decembrī par teātri un dzīvi runā dramaturģe Lelde Stumbre.
Nu jā... rakstītais vārds un izteiktais. Brīnumaini. Kas uzrakstīts, tas it kā taču „kā akmenī iekalts”, bet teātrī, uz skatuves, vārds ietērpjas dažādu krāsu tērpos – zilos, sarkanos, mēļos, dzelteni brūnos, melnos... Tas pats vārds, bet uz skatuves – gluži cits.
Tā bija mana pirmā mācība – lasīju un mācījos tekstu, brīnīdamās no sirds: ak, tad to tas nozīmē, tā tas domāts? Pilnībā atslēdzos no Leldes Stumbres un kopā ar Intu Teterovski šķendējos par autori, kura sarakstījusi kaut ko aktierim neizrunājamu. Tomēr maz pamazām piekļuvu tekstam, ieraudzīju pauzes, šur tur saliku pati savas izsaukuma zīmes vai daudzpunktus. Vai mēs pārrakstījām lugu? Vai ielikām tajā citu jēgu jeb varbūt tikai to pastiprinājām? Man patika šis radošais process un brīnumainās pārvērtības, kas notika ar vārdu. Sākumā biju tik neizsakāmi pārsteigta par notiekošo, ka nodomāju – man vajadzēja tikt uz skatuves ar savu tekstu mutē jau pirms gadiem trīsdesmit. Lai gan – vai tad būtu rakstījusi lugas, domājot par aktieriem uz skatuves, nevis par ideju, sižetu un formu? Diez vai... Šajā ziņā dramaturgs, ja vien nav vienkārši pasūtījuma izpildītājs, nav kontrolējams. Vienīgais īstais kontrolieris esi tu pats, tā tam jābūt un tas ir pareizi. Tomēr iepriekšminētā Atskārsme, Atjauta vai Lūzuma Punkts tomēr tika sasniegts, un mani sajūsmināja, ka esmu ar vienu kāju iebridusi aktieru darba lauciņā, pamazām aptverdama, cik tas ir grūti, sarežģīti un skaisti arī.
Mani kolēģi nu jau bija kļuvuši par kolēģiem šī vārda sirsnīgākajā nozīmē. Aivars Siliņš mierīgi un lietišķi atklāja gan šādus tādus aktiera mākslas knifiņus, gan dažas neapstrīdamas patiesības, piemēram, izrādes dienā nevajadzētu iecerēt vēl kādus lielus pasākumus. Kādā reizē es nepaklausīju, jau juzdamās uz skatuves diezgan stabili, un pa dienu aizbraucu uz Kandavu. Domāju: kas nu tur tāds, aizbraukšu, laicīgi būšu atpakaļ un vakarā nospēlēšu izrādi tā, ka prieks! Savus spēkus un varēšanu biju daudzkārt pārvērtējusi un vakarā, pēc izrādes, sēdēju savu kolēģu vidū ģērbtuvē gluži vai nāves klusumā. Izrādes laikā biju jaukusi tekstu, izlaidusi milzīgus gabalus, mainījusi tos vietām... Ak, vai... Nekad, nekad tik slikti nebija gājis... Zvērēju saviem izmocītajiem kolēģiem tā vairs nerīkoties, un patiešām – kopš tās reizes izrādes dienas bija svētas un neaizskaramas.
Tā manis pašas vārdi atdzīvojušies dancoja un veidoja skaidri saskatāmu rakstu, sākumā bikli un plikiņi, bet tad arvien drosmīgāki un pārliecināti, ka atraduši savu vietu. Nebija nemaz tik slikti, ka arī es palīdzēju viņiem iekārtoties...
Rakstīt atsauksmi