Dejas soļi – nezināmi
Decembrī par teātri un dzīvi runā dramaturģe Lelde Stumbre.
Tas bija ļoti vieglprātīgs un bērnišķīgs lēmums. Jā, protams, kura meitene gan negrib kļūt par aktrisi, bet tas tomēr nav iemesls, lai kāptu uz skatuves jau cienījamā vecumā. Aktiermāksla ir māksla. Pirmkārt, jābūt kripatiņai talanta, otrkārt, jebkura profesija prasa kaut minimālu sagatavotību, nerunājot nemaz par čaklu mācīšanos četru gadu garumā. Sev par nelaimi, esmu ne tikai veikla nepārdomātu lēmumu pieņemšanā, bet arī ļoti apzinīga – saprotot, ka nu esmu iekūlusies trakā pasākumā, metos sevi izglītot. Sakrāvu sev apkārt visādu gadu rakstītas grāmatas par aktieriem – par Hariju Liepiņu, Edgaru Liepiņu, par Šapiro, par Jāni Samauski, par Grabovski, par Emīlu Maču un Liliju Žvīguli... Labāk nemaz nebūtu lasījusi. Ar katru izlasīto grāmatu nostiprinājās pārliecība, ka esmu galīgi vājprātīga – kā gan tikšu galā ar lomu pilnīgi bez jebkādas profesionālas sagatavotības un pieredzes?! Vienīgā cerība – režisore. Tajā brīdi nenojautu pat to, ka eksistē tāda lieta kā partneris uz skatuves, kas, kā vēlāk sapratu, ir gandrīz vai izšķiroši. Bet es jau savējos pat nebiju redzējusi!
Mūsu pirmā tikšanās norisinājās dienas vidū kaut kādā kafejnīcā un esmu pilnībā aizmirsusi, kādā. Stīvām kājām un drebošu sirdi devos tikties ar saviem ”kolēģiem”, tiem, kuriem bija pieredze uz skatuves, itin visiem, izņemot man! Sprigans, smuks un smējīgs nāca kordiriģents Ints Teterovskis, kurš nupat spoži bija nospēlējis savu „lomu” TV šovā „Koru kari”. Aiz viņa nāca vēl viens skaistulis, tomēr jau pavisam citā rangā – Dailes teātra aktieris Aivars Siliņš. Tad kafejnīcā iespurdza apžilbinošā Jana Duļevska un interesantā Anna Šteina. Par šīs trijotnes profesionalitāti vispār nav ko runāt. Beidzamais ieradās dramaturgs, aktieris un izrāžu organizators Kārlis Anitēns, kuru es, paldies Dievam, jau pazinu kā cilvēku, kurš var visu, un arī mūsu režisore Baiba Rožkalne. Tā mēs visi satikāmies, viens otru aplūkojām, gaisā švirkstēja zobgalības un jociņi, un normālā situācijā cilvēks nomierinātos un saprastu, ka aktieru ansamblis mazajā ludziņā būs jautrs un draudzīgs, bet es ne tuvu tā nejutos. Ko viņi domāja par mani? Nu labi, uzrakstījusi lugu, bet, kāpēc taisās tur arī spēlēt?
Drīz vien sākās mēģinājumu process, kur man par šausmām Ints ar Baibu nemitīgi strīdējās. It kā ne ļauni, it kā balansējot uz asprātības robežas, tomēr abi ik pa brīdim „leca laukā no biksēm”. Nevarēju izprast, kādēļ viņi to dara, bet arī neiedziļinājos, jo man bija jāpaveic nepaveicamais – jāiestudē sava loma. Jāiemācās teksts. Jāsaprot, kas es tāda, ko gribu un uz kurieni dodos. Baiba teica: tu esi karaliene, valdniece un egoistiska cīnītāja, meklē prototipus teātrī un kino, atdarini, izslejies, kliedz, ārdies, bet – esi! Tad nu es ieniru teātru un kinoaktrišu pasaulē, meklēju kādu, ko gribētu atdarināt (smieklīgi – no visām aktrisēm, kuras izpētīju, vislabāk man šajā gadījumā patika franču Fanija Ardāna...), staigāju taisnu muguru un skaļā balsī mācījos tekstu, staigādama pa istabu un biedēdama savus mājiniekus.
Nekas nesanāca. Vienkārši nē un cauri. Visiem pārējiem sanāca, tikai man ne. Ints beidza kašķēties ar Baibu, Aivars slīdēja pa mazo skatuvi kā liels, skaists burukuģis, Anna viegli un ērti iekārtojās savā lomā burtiski jau otrā mēģinājuma laikā, Kārlis un Jana visu darīja kā spēlēdamies. Tikai es stiepu uz saviem pleciem kaut kādu drausmīgu, ne pārāk labi nostiprinātu vezumu, no kura bira ārā visādas drazas, lupatas un bleķi, un mūsu režisore dzenāja mani un kritizēja, nebija un nebija apmierināta. Galu galā vienā brīdī nolēmu, ka viņa mani vienkārši ienīst. Bet viņa neienīda, tikai es biju vienīgā, ar kuru šajos mēģinājumos bija kārtīgi jāstrādā, lai galu galā kaut kas beidzot izveidotos.
Izmisumā pīpēdama vienu cigareti pēc otras, drūmi apcerēju savu stāvokli. Tuvojās pirmizrāde... kostīmi bija gatavi...visi iemācījušies tekstu, tikai man vēl šur un tur ķērās... visi bija jautri, atbrīvoti un pārliecināti, bet es vēl arvien nejēdzu, kur likt rokas un kājas, kad esmu uz skatuves. Par pašu tēlu man it kā viss bija skaidrs: esmu īsta maita un to taču būtībā nav grūti nospēlēt. Ja nu vienīgi pašapzinīgu maitu, kas ir pilnīgi pārliecināta par savu taisnību. Te es klupu un grīļojos, jo nav viegli iebraukt pilnīgi citas sievietes pasaulē un psihē. Tie tagad izklausās tādi naivi mani spriedelējumi, bet toreiz par to biju šausmās – kā salocīt sevi un nolikt malā, lai izslietos šī Mija un piepildītu ne tikai visu skatuvi, bet ņemtu virsroku pār pārējiem pieciem lugas varoņiem?
Kā pagāja pirmizrāde? Nezinu. Neatceros. Drausmīgi... Pēc katras izrādes Baiba ienāca mūsu ģērbtuvē, lai pateiktu mīļus, uzmundrinošus vārdus visiem aktieriem. Visiem, izņemot mani. Viņa stingri satvēra manu elkoni un sākās: „Saproti, Leldīt... tu esi stīva, tevi nedzird pēdējās rindās, tu sajauci tekstu...” Īsi sakot bija jāizlemj, ko darīt – meklēt pistoli vai striķi. Uz tādām ekstrām neizgāju tikai tādēļ, ka izrādes bija izpārdotas un nedrīkstēju pievilt savus kolēģus. Un vēl...bija jau jāatzīstas, ka šis neparastais darbs man patika. Katrā izrādē kaut kas arvien vairāk noskaidrojās, katra izrāde bija drusku citāda un nekad nebija garlaicīgi. Lai man piedod pirmo desmit izrāžu skatītāji, bet tieši tās bija tie mēģinājumi, kuros es beidzot sāku justies kā Mija. Kaut kas atvērās manā galvā, sirdī, aknās un vēl nez kur, un pamazām notika tas dīvainais process, par ko biju lasījusi grāmatās un ko man tik pacietīgi skaidroja Baiba – kļuvu par Miju!
Bet tas jau bija tikai sākums...
Rakstīt atsauksmi