Armands Znotiņš

Mūzikas kritiķis

Mēģinājums izteikt neizsakāmo

Recenzija par multimediālo izrādi “Gaismas raksti” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Multimediālā izrāde “Gaismas raksti” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kuras liecinieks biju 2018. gada 19. janvārī, pirmoreiz notika dienu agrāk, kam sekoja vēl trīs priekšnesumi, un vienlaikus daudzi to varēja vērot arī neklātienē. “Gaismas raksti” tika veidoti kā Latvijas valsts simtgades gada atklāšanas notikums, taču šo izrādi bija iespējams uztvert arī kā sinkrētisku mākslas darbu pašu par sevi, bez obligātas piesaistes patriotiskiem vai vēsturiskiem normatīviem, un arī tādēļ šīs ieceres rezultāts apmulsināja ne vienu vien, raisot spraigas diskusijas un polarizējot sabiedrību vēl lielākā mērā nekā divi līdz šim notikušie koncertuzvedumi Latvijas Radio kora inspirētajā ciklā “Latvijas gredzens”. Uzreiz jāteic, ka jaunās koncertizrādes vēstījumā par Latviju un latviešiem bija identificējamas lielas un paliekošas veiksmes, un jau pašā sākumā bija skaidrs arī, ka uzveduma veidotāji virzīsies prom no tām līdzīgu ideju realizācijām, kuras varētu definēt kā mitoloģisku dekoratīvismu un kuras regulāri piedzīvotas kā reģionālos, tā vispārējos Dziesmu svētkos. Mitoloģiskais slānis “Gaismas rakstos” gan bija sevišķi uzrunājošs un spēcīgs, taču tas tika atklāts nevis līdztekus kolektīvai uztverei un daudzus cilvēkus kopīgi vienojošam pārdzīvojumam, bet kontekstā ar subjektīvo, laikmetīgo, mūsdienīgo, arī antipatētisko un defragmentēto. Un tas parādīja “Gaismas rakstu” idejas īstenojuma spēku un vājumu – vairāki mākslinieciskie rakursi spēja kā uzrunāt, tā saviļņot, taču citas iestudējuma sastāvdaļas visai uzskatāmi klīda maldu ceļos. Rezultāts izvērtās iespaidīgs un neviendabīgs.

Vienu no centrālajām “Gaismas rakstu” līnijām bija iespējams nolasīt arī bez ielūkošanās libretā un paskaidrojošos tekstos – Mārtiņa Viļuma mūzika ar latviešu tautasdziesmām par garo pupu pārstāvēja mītisko, arhaisko, pārlaicīgo vēstījumu, turpretī Jāņa Šipkēvica mūzika ar Ilmāra Šlāpina vārdiem – mūsdienu cilvēka skatījumu un viņa refleksijas par pagātni, sabiedrību un paša emocionālo pasauli. Un tieši izrādes muzikālā daļa saucama par īpašu vērtību, abu iepriekšminēto pasauļu kompozicionālajam atveidam izsaucot visplašāko un daudzveidīgāko iespaidu, pārdzīvojumu un impulsu spektru, kur turklāt Viļuma un Šipkēvica skaņuraksts regulāri radīja vienotas plūsmas un vienas koncepcijas sajūtu. Brīžiem kļuva ne tikai gandrīz neiespējami, bet pat nevajadzīgi nošķirt, kur beidzas Viļuma un sākas Šipkēvica mūzika, un tas neapšaubāmi vēstīja, ka abi tik dažādos stilos strādājošie mākslinieki pieskārušies kaut kam vispārnozīmīgam un vārdos neformulējamam.

Skaidrs ir tas, ka Latvijas Radio korim rakstītā partitūra pieder pie spilgtākajiem Mārtiņa Viļuma darbiem, un salīdzinoši vienkāršie spēles noteikumi, atsakoties no komponista opusos citkārt tik detalizētās artikulācijas, mikrotonalitātes un eksperimentālas vokālās rakstības, autora fantāziju nebūt neiegrožoja. Komponista emocionālais atvēziens te darbojās uz pilnu jaudu, harmoniskās vertikāles skanēja aizraujoši, skaņuraksta struktūrām arī šoreiz piemita mirguļojošu nianšu daudzdimensionalitāte, un mūzikā rodamais piepildījums saglabāja spriegumu un intensitāti gan kontemplatīvākajos, gan dramatiski vērienīgākajos “Gaismas rakstu” brīžos. Nav šaubu, ka šis Mārtiņa Viļuma veikums pelnījis patstāvīgu dzīvi ārpus koncertizrādes ietvariem, un jācer, ka Kaspara Putniņa vadītais Latvijas Radio koris pie “Gaismas rakstiem” radītās mūzikas atgriezīsies arī nākotnē – ne velti atskaņotāju priekšnesums, kā jau tas parasti notiek ar Radio kori un Kasparu Putniņu, sasniedza interpretācijas mākslas virsotnes.

Arī Jāņa Šipkēvica dziesmas nebūt nav piesaistītas tikai konkrētās izrādes nosacījumiem, un viņa uzstāšanās, līdzās muzicējot arī ģitāristam Miķelim Putniņam, gan veiksmīgi iekļāvās visa uzveduma kopainā, gan arī atainoja tikai sev piederīgu jūtu un domu pasaules daļu – vietumis lakonisku un trauslu, citkārt atklātāku un ekspresīvāku. Atšķīrās arī intonāciju oriģinalitātes pakāpe – brīžiem tā vairāk saistīja uzmanību, citās “Gaismas rakstu” epizodēs savukārt atsauca atmiņā agrāko Šipkēvica un viņa domubiedru veikumu, taču garlaicīgi nebija. Un iespējamo vienmuļību atkal no cita aspekta kliedēja arī vēl citu mūziķu klātbūtne, “Gaismas rakstos” iesaistot Guntaru Prāni ar rata liru, Ievu Nīmani ar pūšaminstrumentiem, koklētāju Andu Eglīti un vokālisti un vijolnieci Asnati Rancāni – un šis nu reiz bija paraugs, kā izmantot folkloras un senās mūzikas speciālistu zināšanas un dotības, lai visam multimediālās izrādes izklāstam piešķirtu papildu dimensiju – suģestējošu, izsmalcinātu un valdzinošu, šo mākslinieku dziedājumam un spēlei bez kāda ilustratīvisma piedaloties kā mītisko, tā augsti individualizēto atklāsmju un pieredzējumu atspoguļojumā. Tāda pati loma bija arī sitaminstrumentālistiem, bet profesionālais skaņu mākslinieka un skaņu režisora darbs (šeit minami Voldemārs Johansons un Gatis Zaķis) nodrošināja visdetalizētāko muzikālo impulsu pienācīgu uztveri viscaur Nacionālās bibliotēkas ātrijā.

“Gaismas rakstu” scenogrāfs Voldemārs Johansons bija radījis telpu, kurā publika varēja brīvi pārvietoties pa visu Nacionālās bibliotēkas pirmo stāvu (un šīs idejas realizācijā vismaz akustiskā ziņā viņš guva nepārprotamus panākumus), turpretī režisors Viesturs Meikšāns organizēja izrādē iesaistīto dalībnieku skatuvisko darbību. Un tad nu radās jautājums – kas īsti šeit bija pateikts? Atbildes meklējumi uz šo jautājumu iesaistīja veselā asociāciju ķēdē, kuru pārdzīvot un risināt neapšaubāmi bija interesanti, taču pārliecība par atrasto atbilžu derīgumu tieši “Gaismas rakstu” kontekstā un izrādes kā vienota kopuma kvalitāti tā arī neradās.  

Aktrisei Samirai Adgezalovai, pieciem dejotājiem (Rūtai Ronjai Pakalnei, Danielai Vētrai, Mārim Portugālim, Avikam Parkūram un Barbarai Lehtnai) un trīsdesmit vienam statistam šeit bija dotas bezvārdu lomas, un savā ziņā fascinējošu iespaidu radīja negaidītie un iepriekšneparedzamie pavērsieni inscenējuma gaitā – kustību partitūra un tās sasaukšanās ar scenogrāfisko telpu un mūzikas ritējumu kā bija, tā palika mīklaina, savukārt uzvedumā paredzētie aktieri pēkšņi iznira no publikas vidus, no klausītājiem kļūstot par dalībniekiem, un kādā brīdī daļēji atkal saplūda ar “Gaismas rakstu” apmeklētājiem. Un tas nenoliedzami pastiprināja izrādes antiheroisko un antielitāro nostādni, sūtot vēsti, ka izrādes dalībnieks var būt jebkurš no mums, ka īpaša un unikāla loma iespējama jebkuram. Pārējās uzveduma zīmes jau bija grūtāk nolasāmas, un šeit atlika koncentrēties uz scenogrāfiskā veidola variācijām, uz kinētiskajiem objektiem, kas izrādes beigu daļā arī visvairāk līdzinājās pašiem gaismas rakstiem, uz citām vizuālajām kompleksitātēm un to radītajām izmaiņām multimediālajā apziņas plūsmā, tur izšķīdinātajos impulsos, tēlos un raksturos. Vienā brīdī arī tika sagaidīta kāda sevišķi spilgta emocionāla un konceptuāla virsotne – Voldemāra Johansona projicētais grandiozais ūdenskritums Radio kora vokālistu muzikālās dunoņas pavadībā, taču arī šī krāšņā parādība raksturojama kā enigmātiska, arī tā lika uzdot jautājumu – kā tas viss saistās vienotā vēstījumā, kur būtu šī kolorītā ūdenskrituma vieta uzveduma izklāstā?

Ne jau viss bija tik noslēpumains, un “Gaismas rakstu” gaita uz gaišu un harmonisku risinājumu izrādes noslēgumā virzījās diezgan pārliecinoši, taču līdztekus tam uzveduma mākslinieciskās dramaturģijas atsevišķu posmu saistījumā bija manāmi kāpumi un kritumi, dažbrīd uzmanība un interese apsīka, inscenētāju un publikas domām aizejot pavisam atšķirīgos ceļos, un tas savukārt uzskatāms par drošu zīmi, ka komplicēto ideju reālā iedzīvinājumā kaut kas nav izplānots līdz galam. Un šeit nu jāpievienojas tiem, kuri par vienu no “Gaismas rakstu” būtiskākajām problēmām uzskata horeogrāfiju, respektīvi, profesionāla horeogrāfa neesamību – pat cilvēkam, kas atrodas ļoti tālu ne tikai no laikmetīgās dejas, bet arī visām pārējām kustību mākslas izpausmēm, gluži nevilšus rodas sajūta, ka dejotāju un mīmistu sniegums pavisam noteikti varēja būt daudz skaidrāks un izteiksmīgāks, ja vien viņiem būtu doti konkrēti uzdevumi, ja vien viņiem kāds būtu nopietni pievērsies. Šoreiz patiesi radošas laikmetīgās dejas izpausmes diemžēl izpalika, režisoram arī šeit paļaujoties uz to, ka visu atrisinās uzveduma intuitīvais vēstījums, tā iedarbošanās uz kolektīvo apziņu un katra atsevišķa klausītāja un vērotāja zemapziņu. Ne gluži tā – dzīves un mākslas patiesība, kā jau parasti, izrādās nedaudz sarežģītāka.

Un tas nekas, ka Viestura Meikšāna vārdi par cilvēkiem, “kas dzīvo multikulturālā vidē, kurā apvienojas gan latviskā dzīves ziņa, tradicionālā un folkloras gaismā, gan atvērtā pasaules kultūras telpa, ar mākslu visplašākajā tās izpausmē”, uzveduma mākslinieciskajā realitātē ne vienmēr guvuši pietiekami uzskatāmu izgaismojumu. Svarīgāk ir tas, ka “Gaismas rakstu” autoru uzmanības centrā bijuši radoši, emocionāli, intelektuāli brīvi cilvēki un ka viņi šajā multimediālajā izrādē pievērsušies ne tikai mitoloģiskiem bezapziņas slāņiem, bet arī mūsdienu pasaulē dzīvojošas personības aktualitātēm un eksistenciālajām izvēlēm. Tāds ir viņu redzējums, tādas ir viņu tiesības.