Hindemita opera igauņu skatījumā
Recenzija par Igaunijas Nacionālās operas viesizrādi – Paula Hindemita operas “Kardijaks” iestudējumu Vilpu Kiljunena režijā
Tieši šajās nedēļās Latvijas publikai bijusi iespēja sastapties ar mūsdienīgākas un modernismam tuvākas operas pieredzi nekā citkārt. Pie skatītājiem un klausītājiem atgriezies laikmetīgās operas cikls “Lulu”, piedāvājot kinoteātra translācijā iepazīt, piemēram, tikai 2017. gadā pirmizrādi piedzīvojušo Breta Dīna partitūru “Hamlets” un 2005. gadā radīto Džona Adamsa opusu “Atomdoktors” – komponista piekto veikumu sadarbībā ar režisoru Pīteru Selarsu. Tajā pašā laikā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves uzvesti 20. gadsimta darbi, kuri tradicionālajā repertuārā līdz šim šeit palikuši nezināmi – diriģents Jānis Liepiņš un režisore Margo Zālīte īstenoja Igora Stravinska operas “Izvirtības hronika” pirmiestudējumu Latvijā, bet drīz pēc šī notikuma jau tā piesātinātajam kultūras dzīves piedāvājumam mūzikas, teātra, kino un literatūras jomā pievienojās Igaunijas Nacionālās operas viesizrādes.
Tā nu, kamēr Latvijas Nacionālās operas trupa uzstājās Tallinā, Rīgā viņu vietā stājās igauņu mākslinieki. Un viesizrādēs līdzās izvērstai vokāli simfoniskai programmai un koncertam mazuļiem, protams, bija pārstāvēta igauņu skaņumāksla – Eduarda Tubina balets “Naudas gars” (pirmizrāde 1943. gadā) – un, visbeidzot, Paula Hindemita opera “Kardijaks”, kuras pirmizrāde Drēzdenes opernamā notika 1926. gadā. Latvijas Nacionālajā operā 2018. gada 1. martā Hindemita darba muzikālo vadību uzņēmās diriģents Vello Pehns, turpretī inscenējumu veidojis režisors Vilpu Kiljunens. Un “Kardijaka” iestudējums arī atrodas vesela māksliniecisko un konceptuālo strāvojumu kompleksa centrā, ņemot vērā gan iepriekš redzēto režisora veikumu, gan igauņu mūziķu viesizrādes sasaukšanos ar Stravinska “Izvirtības hroniku”, gan paša Hindemita daiļrades kontekstu.
Pirmkārt, kā vēstījuši Baltijas valstu opernamu viesizrāžu apmaiņas rīkotāji, opera “Kardijaks” ir pirmā daļa no triloģijas par mākslinieka un sabiedrības attiecībām. Hindemits šo tēmu jau citos stilistiskos rakursos un simboliskā tvērumā turpināja arī 1938. gadā pirmoreiz uzvestajā operā “Mākslinieks Matiss” (par renesanses laikmeta gleznotāju Matiasu Grīnevaldu) un 1957. gada opusā “Pasaules harmonija” (šeit viens no iedvesmas avotiem rasts astronoma Johannesa Keplera filosofiskajā un eksistenciālajā skatījumā). Otrkārt, “Kardijaka” uzvedums neapšaubāmi atsauc atmiņā Vilpu Kiljunena pagājušajā gadā Latvijas Nacionālajā operā iestudēto Riharda Vāgnera operu “Tanheizers” – reāla vēsturiska personība tur izmantota kā izejas punkts, lai parādītu komponistam un arī pašam režisoram aktuālas pretrunas starp prātu un jūtām, individualitāti un sabiedriskajām konvencijām, reliģisko un juteklisko sfēru. Treškārt, salīdzinot Stravinska ironisko operu ar “Kardijaka” visnotaļ nopietno un dramatisko noskaņu gammu, nācās secināt, ka abi darbi – katrs savā līmenī un no atšķirīga viedokļa raugoties – atspoguļo vispārēju krīzes situāciju – ētisku, eksistenciālu, sociālu, politisku. Līdz ar to sekot Paula Hindemita operas “Kardijaks” izrādes gaitai un tajā paustajām idejām bija vēl jo interesantāk, lai gan šis inscenējums, kuru kopumā vērtēju augstāk par “Tanheizera” uzvedumu, radīja tādus pašus priekšstatus kā pirmā iepazīšanās ar somu režisora un viņa radošās komandas darbību.
Uzreiz gan jāteic, ka operdziedātāji, orķestris un diriģents bija darījuši ļoti daudz, lai izkliedētu jebkādu priekšstatu par iespējamām neveiksmēm, un viņiem lielā mērā tas arī izdevās. Lai arī Hindemita skaņuraksts viņa vēlīnajos opusos kļūst neoklasicismam tuvāks, tas vienalga prasa no interpretiem lielu pieredzi un koncentrēšanos, turklāt operā “Kardijaks” muzikālās kompleksitātes vēl ir visnotaļ spriegas un disonantas – taču diriģenta Vello Pehna vadībā orķestra mākslinieki partitūras saskaņas, tembrus, faktūras daudzkārt atspoguļoja precīzi un izteiksmīgi. Vietām gan pazuda nianses, taču kopumā varēja secināt, ka Igaunijas Nacionālās operas orķestra sniegums salīdzināms ar Latvijas Nacionālās operas orķestri.
Ar solistu ansambli līdzīgi – aizraujošu pārsteigumu nebija, unikālu operdziedāšanas atklāsmju arī ne, taču uzstāšanās kopaina vēstīja par pietiekami izkoptu profesionalitāti, kādu daudzkārt iespējams iepazīt Latvijas Nacionālās operas izrādēs arī bez latviešu un ārzemju slavenību klātbūtnes. “Kardijaka” izrādē Igaunijas Nacionālās operas trupa gluži neiztika bez viesmāksliniekiem – Kavaliera lomu dziedāja rumānis Serdžu Saplakans, kamēr nozīmīgāko Oficiera lomu – austrietis Karstens Zīss, un no šiem abiem tenoriem spilgtāko iespaidu atstāja austriešu dziedātāja tembrs. Arī igauņu solisti iestudējuma muzikālajā daļā iejutās labi – Heli Veskus, Marts Laurs, Atlans Karps kolorīti atveidoja otrā plāna lomas, turpretī ar centrālo interpretācijas smagumu nācās tikt galā Helēnai Lepalānai un Rauno Elpam. Kardijaka meitas lomā Helēnas Lepalānas soprāna balss atzīstama par tīri simpātisku, tomēr visvairāk suģestēja titullomas iedzīvinājums, baritona Rauno Elpa sniegumam saistot ar daudzveidīgākajiem un piepildītākajiem kontrastiem operas vokālo partiju vidū.
Jau “Tanheizera” iestudējuma skatuviskais ietērps un sižeta izvērsums vēstīja, ka somu režisors Vilpu Kiljunens un tāpat no Somijas nākušais scenogrāfs Kimmo Viskari darba ideju vēlas izteikt, no vienas puses, plašās, iezīmīgās līnijās, no otras puses, metaforiskas dabas psiholoģiskos zemtekstos. Tas izdevās daļēji, un ar “Kardijaka” iestudējumu patiesībā noticis aptuveni tāpat. Par pirmo nopietno veiksmi jānosauc izrādes veidotāju vizuālais redzējums – uz skatuves redzamās lauzītās plaknes bija arī scēniski apdzīvojamas, bet vienotā krāsu gamma teicami sasaucās ar operā valdošo noskaņu. Otrkārt, ar libreta pārnesumu uz skatuves režisors parādīja spēju atklāt operas tēlu emocionālos pārdzīvojumus un darbības motivāciju, vienlaikus paužot arī augstāka līmeņa vispārinājumu – tā operas kora sākotnēji traģikomiskās aprises finālā izvērtās antīkās traģēdijas veidolā, bet “Kardijaka” elēģiskajā izskaņā precīzi saslēdzās darba simboliskais saturs ar Hindemita operas izjūtu spektru un tajā iešifrēto laika garu.
Tālāk jau jārunā par virkni problēmu. Pirmais, kas pievērsa uzmanību, bija pseidovēsturiskie kostīmi, kas uzreiz liecināja, ka inscenējuma autori savā koncepcijā ir kaut kur apmaldījušies – un, starp citu, operas programmā kostīmu mākslinieka vārds nemaz nebija minēts, liekot pieņemt, ka šo funkciju kopīgiem spēkiem sadalījuši režisors un scenogrāfs. It kā nebūtiska detaļa, bet, ja uz skatuves parādās statisti parūkās, savukārt operas varoņi tērpti tādos barokālos kostīmos, kas, visdrīzāk, bija pārspīlēti arī vēsturiskā laikmeta realitātē – jāpieņem, ka pašam režisoram īsti nav skaidrs, kādā laikā un vidē notiek inscenējumā izklāstītais operas sižets un kas ar to galu galā pateikts. Jo Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa stāsta inspirētās Hindemita operas darbība laikam jau tomēr nav iecerēta ne 17., ne 19. gadsimtā – drīzāk gan drūmais vēstījums par zeltkaļa Kardijaka maniakālo pieķeršanos saviem mākslas darbiem, kas izvēršas noziegumos un nāvē, norit komponista dzīves laikā, Veimāras republikas ekspresionistiskajās dekorācijās. Un pat šādā inscenējumā nebija noslēpjama operā “Kardijaks” nepārprotami identificējamā zemstrāva – mājiens uz nacisma ģenēzi.
Otrkārt – teātra un kino pieredze liecina, ka nekas tā neatdzīvina sižetu kā jauks, sirdi veldzējošs melnais humors. “Kardijaka” librets tam deva visas iespējas, taču arī šajā ziņā Hindemita operas iestudējums atgādināja Vāgnera “Tanheizera” uzvedumu – šķiet, ka Vilpu Kiljunenam absolūti nepiemīt humora izjūta, un, ja viss tiek realizēts dzelžainā nopietnībā, tad nav brīnums, ka rezultātā iestājas negribēts pretējais efekts – jautrība par māksloti teatrālām mizanscēnām un eksaltētiem žestiem. Visbeidzot, arī kādā citā ziņā Vilpu Kiljunens un Kimmo Viskari sekoja “Tanheizera” inscenējuma iestrādnēm – kā būtiska scenogrāfijas sastāvdaļa šeit bija redzami kosmosa kuģiem līdzīgi objekti, kas asociējās ar, teiksim, Ridlija Skota vai Džeimsa Kamerona režisora darbu. Kādā brīdī patiešām varēja nolasīt šo objektu simbolisko jēgu, taču citkārt palika jautājums – kam tas viss? Kāda tam saistība ar “Kardijaka” stāstu?
Igaunijas Nacionālās operas viesizrāde ar Paula Hindemita 1926. gada meistardarbu “Kardijaks” notika īstajā laikā – it īpaši tādēļ, ka tā tālāk risināja nesenajā Igora Stravinska operas “Izvirtības hronika” iestudējumā atklātās tēmas, kas acīmredzot 20. gadsimta operas mākslā ir visai aktuālas – cilvēka sociālo un ētisko dezorientāciju, dvēselisko sairumu un viņa mēģinājumus pieķerties kaut kam cildenākam paša radītā groteskā vidē. Protams, nākotnē noderētu arī iestudējumi operām “Mākslinieks Matiss” un “Pasaules harmonija” – jo Hindemita opusi, tāpat kā Stravinska darbi, jau nu pelnījuši atrasties katra interpreta repertuārā. Te gan jāpiebilst, ka labprātāk redzētu nevis trešo Vilpu Kiljunena piegājienu, bet Viestura Kairiša, Aika Karapetjana, Jāņa Norda, Ināras Sluckas versijas. Un vēl jau neesmu atmetis cerību ieraudzīt “Mākslinieku Matisu” Ridlija Skota inscenējumā vai arī “Pasaules harmoniju” caur Vudija Allena vai Kventina Tarantīno režisora prizmu. Nav šaubu, ka tas nāktu par labu ne tikai Latvijas kultūrvidei, bet arī Igaunijas Nacionālajai operai.
Rakstīt atsauksmi