Paula Kļaviņa

LU HZF Baltu filoloģijas MSP studente

Klasika ar neierastu vieglumu

Redzams, ka jaunākā mūzikla “Pūt, vējiņi!” skatuves versija ir jaunu, radošu un talantīgu cilvēku kopdarbs, kurā jūtama enerģija un vēlme radīt kaut ko jaunu un neparastu.

Kārļa Lāča mūzikls “Pūt, vējiņi!” ar Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas libretu tapis pēc tāda paša nosaukuma Raiņa lugas motīviem. Tradicionāli “Pūt, vējiņi!” iestudējumu interpretācijās dominē senatnes mantojuma un latvisko tradīciju attēlojums, piemēram, kostīmos akcentējot tautastērpu motīvus un pasteļtoņu krāsas. Turpretī Nacionālās Mākslu vidusskolas struktūrvienības skolas ­– Rīgas Doma kora skola, Emīla Dārziņa mūzikas skola, Rīgas Baleta skola un Jaņa Rozentāla mākslas skola – režisora Mārtiņa Kagaiņa vadībā radījušas mūsdienīgu kopdarbu, kurā atklājas Raiņa lugas varoņu personības, bet netiek pazaudētas arī latviešu tradīcijas un vērtības, tās paspilgtinot un atklājot no šodienas skatupunkta. Līdzīgu stratēģiju Raiņa lugas 2018. gada iestudējumā uz Nacionālā teātra Lielās skatuves izvēlējās režisors Elmārs Seņkovs un māksliniece Monika Pormale, izrādes darbībā ieviešot stilizētu Dziesmu svētku kopkori kā mūsdienu sabiedrības simbolisku iemiesojumu.

Mūzikla “Pūt, vējiņi!” pirmiestudējums tapa 2011. gadā Liepājas teātrī Dž. Dž. Džilindžera režijā un kļuva par vienu no spilgtākajiem mūzikla žanra paraugiem Latvijas teātrī. Tekstu autori Jānis Elsbergs un Evita Mamaja libretā meistarīgi ievijuši tautasdziesmu un Raiņa lugas teksta fragmentus, un arī Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā līdzās oriģinālām mizanscēnām un tēlu interpretācijai ir daudz stilizētu tautisko motīvu. Turpretī jaunākās mūzikla versijas režisors Mārtiņš Kagainis, izvēloties iestudēt mūziklu ar jaunajiem izpildītājiem, uz skatuves pratis iedvest krāsainas un mūsdienīgas vēsmas.

“Pūt, vējiņi!” ir traģisks stāsts par jauniem cilvēkiem, kas cits citu mīl, tomēr apkārtējo apstākļu dēļ nav un nevar būt kopā. Mijiedarbībā ar jauniešu aktiermeistarību, spēlē ar balsi, horeogrāfiju, scenogrāfiju un kostīmiem radīts viegls, mīlestības piepildīts un brīžiem pat jautrs vēstījums. Arī Elsberga un Mamajas librets mūsdienu sabiedrībai ir uztveramāks nekā Raiņa lugas teksts, un mūzikla sižetā uzsvars galvenokārt likts uz galveno tēlu – Baibas, Zanes, Ulda, Gatiņa – savstarpējām attiecībām.

Kārļa Lāča mūzika iemieso latviešu stingro un tajā pašā laikā maigo un liego raksturu. Sajūtams tas, ka mūzika ataino katra galvenā personāža konkrētā brīža sajūtas un pat iekšējo būtību. Piemēram, Baibas tēlam ir pavisam maiga, mierīga un nostalģiska melodija, turpretī Zanes tēlam – skaļa un spēcīga. Līdzīgi arī ar puišu un meitu grupām – tie ir rotaļīgi savā būtībā, tādējādi arī melodija tāda ir. Mūzikas raksturu izceļ arī Nika Ciprusa veidotā gaismu partitūra, kurā redzami dažādi kontrasti, tostarp gaismu spēles ar darbojošos personu un dūju siluetiem. Kārlis Lācis izcēlis tieši Raiņa daiļdarba tautasdziesmu tekstus, uz kuriem mūziklā likts vislielākais uzsvars, tādējādi arī paspilgtinot gadiem koptās latviešu tautas vērtības.

Uzvedums ir īpašs ar to, ka tā izpildītāji ir Latvijā pirmā specifiski mūziklu mākslinieku izlaiduma pārstāvji, kuri sevi iepriekš jau mēģinājuši pierādīt vairākos muzikālos projektos, piemēram, izrādēs “Zvaigznes bērns” (2022), “Kaupēn, mans mīļais” (2020), “RENT” (2021). Balss tembru un skanējuma ziņā ļoti precīzi izvēlēti aktieri katrai lomai – Vaidai Voverei (Baiba) ir ļoti maiga, toties spēcīga balss; Gerdai Igaunei (Zane), Sanitai Rozei (Orta) – maiga un pieklusināta; Zanei Lazdiņai (Anda) un Katei Kokamegi (Māte) – ļoti skarbas, dobjas un spēcīgas; Katerīnai Olektei (Ciepa) – spēcīga un dažāda; Adamam Vaicim (Gatiņš) – maiga, naiva un nedaudz aizlūzusi, bet Ralfam Puzānam (Uldis) – spēcīga, bravūrīga un plaša; Ugam Gundaram (Didzis) – plaša, rotaļīga.

Mākslinieku apvienības “Grāfienes” veidotā vizuālā identitāte atkāpjas no etnogrāfiskās stilizācijas un spēlējas t. s. “ielas stilu”. Rīgas Mākslas un Mediju tehnikuma radītajos kostīmos nav ierasto latviešu tautastērpu un to detaļu – saktu, vainagu vai brunču –, varoņiem esot ģērbtiem ikdienišķos krāsainos tērpos. Šo tēmu papildina arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņu veidotā scenogrāfija un rekvizīti – īpaši neparasti izmantoti krāsainie piepūšamie riņķi, lai attēlotu Daugavu. To kustība, tai skaitā arī viļņi, veidota ar aktieru palīdzību. Lai arī riņķi galvenokārt rada rotaļīgu atmosfēru, tomēr Daugava ir klātesoša un drūma kulminācijas brīžos, kad šo sajūtu paspilgtina gaismu partitūra. Telpa aizpildīta ar divām kastēm, kas atgādina pludmalēs esošās ģērbtuves. Tās ir uz riteņiem, tādējādi izrādē ir iespējams mainīt telpas izkārtojumu, kā arī paspilgtināt kādu notikumu, piemēram, Baibai esot iekšā “ģērbtuvē”, Zane to grūsta, tādējādi parādot, cik viegli spēj ietekmēt savu māsu. Tāpat skatuves noformējumu papildina trepes, kas kļūst par tiltu virs Daugavas.

Rīgas Baleta skolas II kursa audzēknes Betijas Neļķes horeogrāfija ir ļoti daudzveidīga un piesātināta – klasiskās, tautas un modernās dejas sajaukums. Lai arī mūziklos kustības galvenokārt ir sinhronas, šajā gadījumā kustības drīzāk ir kā pulsācija, kas līdzdarbojas Kārļa Lāča radītajai mūzikai.

Redzams, ka šī mūzikla “Pūt, vējiņi!” skatuves versija ir jaunu, radošu un talantīgu cilvēku kopdarbs, kurā jūtama enerģija un vēlme radīt kaut ko jaunu un neparastu, un tas raisa daudz pārdomu arī skatītājos. Izrādes noslēgumā visi dalībnieki dzied, nostājušies rindā cits aiz cita, – katrā cilvēka redzamas savas emocijas, pārdzīvojumi, saviļņojums vai prieks, kā arī kopības sajūta un būšana blakus kā vienam veselumam.

Recenzijas autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP absolvente